Juhū, pienācis laiks tradicionālajam “māsīcu pārgājienam” gar jūru! Tieši mani un Kristīnas kopīgie pārgājieni gar jūru reiz aizsāka manu mīlestību pret pārgājieniem. Tiesa, dažās vasarās “māsīcu pārgājiens” ir izpalicis, bet iespēju robežās pie šīs tradīcijas mēģinām turēties. Šodien ieplānots noiet apmēram divdesmit kilometrus no Upesgrīvas līdz Rojai.
Tuvojas plkst. 07:30, mūsu autobusa atiešanas laiks, bet peronu vēl aizņēmis Ventspils autobuss ar savu pasažieru straumi. Pamanām mūsu autobusu, kas gaida rindā uz apstāšanos – divstāvīgs “Ecolines”, oho! Kristīna smejas: “Kā tas nākas, ka uz Ventspili brauc vienstāvīgs autobuss, bet uz Mazirbi – divstāvīgs?” Mazliet dīvaini, nevar noliegt. Mums trāpās jauks šoferis, kurš ļauj sēdēt, kur sirds kāro. Apsēžamies pirmajā stāvā, lai atrastos tuvāk izejai, jo īsti nezinām, kā izskatās pietura, kurā mums jākāpj ārā. Šo problēmu gan atrisina modernais autobusa iekārtojums – ekrānos regulāri uzmirgo nākamās pieturas nosaukums. Cik forši! Nez, vai tas ekrānā parādītos arī tad, ja es skatītos filmu?
Pēc aptuveni divu stundu brauciena izkāpjam Upesgrīvā un cauri priežu mežiņam dodamies uz jūras pusi. Visapkārt zied virši, mellenāji dāsni dalās ar ogām, bet zem kājām līgojas pufīgi sūnu spilveni. Starp zariem savus tīklus savilkuši milzīgi zirnekļi, tāpēc Kristīna nolauž zariņu, ar ko atbrīvot taku no pavedieniem. Mums abām jau kopš bērnības nav tās labākās attiecības ar zirnekļiem.
Drīz vien nonākam jūras malā. Mmm, kāds plašs, balts, smilšains liedags! Pie debesīm tikpat kā nav neviena mākoņa. Saulīte mūs šodien lutina, bet arī vējš neslinko. Piesēžam uz baļķa jūras malā, mazliet uzkožam, lai ir enerģija soļot uz priekšu, un tad dodamies ceļā.
Liedags kļūst arvien akmeņaināks. Brīžiem krastā kupli sazēlušas niedres, bet pagaidām tām cauri vijas maza taciņa. Tad nonākam vietā, kur pāri visai pludmalei nozvēlusies milzīga, zaraina priede. Iet apkārt pa jūru negribas, jo ūdens izskatās duļķaini brūns, pilns ar jūraszālēm. Starp citu, esmu novērojusi kādu sakarību – kur akmeņi, tur putni; kur putni, tur jūraszāles; kur jūraszāles, tur duļķains un netīrs ūdens. Nezinu, kas par šo sakāms biologiem. Lai nu kā, mēs nolemjam rausties augšā krastā.
Pļaviņā mūs atkal sagaida milzīgi zirnekļi teju ik uz soļa. Jocīgi, jo no iepriekšējiem jūras pārgājieniem tik lielus briesmoņus un tādā apjomā neatceros. Klimata izmaiņas? Rudens tuvošanās? Nav ne jausmas.
Kādu laiku sekojam izpļautai taciņai, bet pēcāk atkal nonākam niedru džungļos, kas izskatās varen iespaidīgi. Neilgi pirms Kaltenes krastā pamanām koka nojumi. Nolemjam, ka tā būs lieliska pusdienu vieta ar soliņu un ēnu, tomēr ātri vien saprotam, ka sēdēšana ēnā nebūt nebija laba doma – lai gan diena ir saulaina, vējš ir trakoti auksts. Jau pēc pāris minūtēm uzmetas zosāda. Kamēr pusdienojam, mums garām aiziet neskaitāmi cilvēki. Laikam populārs maršruts!
Modē atgriezušies pūķi. Pa ceļam liedagā vairākas reizes sastopam ģimenes, kas gaisā laiž pūķus. Diena ir izcili piemērota šai nodarbei – vējš tikai zēģelē un zēģelē. Pūķi bezbēdīgi spurdz debesīs.
Kaltenes akmeņainā jūrmala no vienas vietas piebārstīta ne tikai ar akmeņiem, bet arī ar cilvēkiem. Šķiet, ka visi steidz baudīt vasaras izskaņu pie dabas krūts. Skaista vieta! Čāpot gar jūru vienmēr ir jauki, it sevišķi piekrastes akmeņainajos posmos. Un šis nu reiz ir dikti akmeņains liedags. Visvarenākais akmens milzis mūs, protams, sagaida Rojā – Rojas jūras dižakmens.
Rojā uzreiz dodamies saldējuma medībās. Tā kā izvairos no piena produktiem, tad man šī misija ir maķenīt apgrūtināta. Ceru uz kādu sorbetu, bet pirmajā veikalā nekā tamlīdzīga nav. Prieciņam paņemu vafeles. Pie kases grozās puiku bariņš un cenšas tikt skaidrībā par saldējumu cenām. Pārdevēja nāk palīgā. Pēcāk puikas norēķinās par saldējumiem ar depozīta čekiem. Pēdējam no puišiem jāpiemaksā. Viņš nober visas savas monētas uz kases, bet pārdevēja saka, ka nepietiek. Puia skatās uz pārdevēju ar lielām acīm un īsti neaptver situāciju. Tā kā Kristīnai apnīk uz viņiem gaidīt, viņa samaksā trūkstošo daļu. Pārdevēja viņai izrāda pateicību, bet puika pat nesaprot, kas tikko notika, paņem saldējumu un aizskrien pakaļ draugiem, paldies nepateicis.
Ielūru vēl vienā bodē, bet arī tur ne miņas, ne ziņas no sorbetiem, tāpēc atmetu saldējuma medībām ar roku, un dodamies uz pludmali. Rau, kas tad tur? Zilais cerību sivēns! Izskatās maķenīt nosalis.
Iekārtojamies ēnā uz soliņa, bet tur ātri paliek vēsi. Kristīna apguļas saulītē uz sedziņas. Es pagaidām vēl sēžu uz soliņa un baudu vafeles, cenšoties nenosalt. Netālu no mums liedagā piesēdusi kāda ģimene. Divi puiši apņēmīgi soļo uz jūras pusi, bet, mazliet iebriduši ūdenī, ātri vien atsperas atpakaļ. Jaunākais no puikām saka mammai: “Jūras ūdens šodien šķiet kā izņemts no saldētavas!” Aizeju pārbaudīt. Viņam izrādās taisnība. Peldēšanās nesanāks.
Pievienojos Kristīnai uz sedziņas. Saulītē un horizontālā stāvoklī vējš ir puslīdz ciešams. Smiltis lido mums pāri kā trakas, tāpēc uz sejas lieku lakatu. Vēlāk Kristīna dodas atpakaļ uz soliņa, lai iestiprinātos pirms mājupceļa, un viņas sedziņa ātri vien tiek ieputināta smiltīs. Tāds, lūk, šodien vējš!
Mazliet pirms plkst. 18:00 soļojam uz autoostu, lai gaidītu autobusu uz Rīgu. Atkal piebrauc divstāvīgs milzis. Pa ceļam mūs izklaidē noklausīta saruna, ko risina kāds dikti pļāpīgs tantuks un jauns puisis. Rīgas autoostā Valdis mani sagaida ar mango sorbetu, cik jauki!
Un kad Tu pēdējo reizi gāji gar jūru?
Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)