top of page

2024. gada 6. aprīlis. Igaunija, Pērnava

Vai var notvert ārzemju ceļojuma garšu, dodoties vienas dienas izbraucienā uz kaimiņzemi? Var! It īpaši, ja izvēlētais galamērķis ir tik šarmanta vieta kā Pērnava. Jau sen gribēju izmēģināt, kā tas ir – ar rīta autobusu aizbraukt uz kādu pilsētu Igaunijā vai Lietuvā, bet ar vakara autobusu atgriezties Rīgā. No visiem “Lux Express” galamērķiem kādu laiku metu acis uz Pērnavu, kas šķita lieliska pilsēta “vienas dienas ceļojuma” eksperimentam, atrodoties vien divarpus stundu brauciena attālumā no Rīgas. Lasi tālāk, lai iedvesmotos un uzzinātu, ko darīt Pērnavā!

 

Agrā rīta stundā soļojam uz Rīgas autoostu. Saulīte lēnām paceļas virs pilsētas ielām. Kad nokļūstam autoostā, “Lux Express” autobuss mūs jau gaida. Trāpās patīkams un jestrs šoferis, kurš ar pasažieriem runā visās iespējamās valodās. Vienai nepilsonei gan nākas palikt aiz borta, jo viņa nav paņēmusi līdzi pasi. Jā, nedrīkst aizmirst dokumentus, jo arī Igaunija ir ārzemes. Plkst. 07:00 izbraucam no Rīgas.

 

Uzreiz ķeros klāt filmu izlases pētīšanai – “Lux Express” autobusi aprīkoti ar ekrāniem, kuros var skatīties filmas un seriālus, klausīties mūziku, spēlēt spēles, kā arī izmantot internetu. Var, protams, ņemt līdzi savu elektroierīci, iespraust kontaktā un  izmantot WiFi. Ja aizmirsušās austiņas, tās var iegādāties pie šofera. Izpētu pieejamās filmas un izvēlos drāmu “A Dangerous Method”, kas stāsta par Freida un Junga savstarpējām attiecībām un kādu neparastu pacienti. Valdis tikmēr mums abiem sarūpē kakao (autobusā bez maksas pieejams karsto dzērienu automāts!), nopriecājas, ka pašam nav jāsēž pie stūres, nolaiž krēslu mazliet horizontālāk un iegrimst snaudā.

 

Laiks paskrien vēja spārniem. Plkst. 09:35 ieripojam Pērnavā. Jau biju paguvusi galvā uzburt pavasarīgu iztēles ainu ar saules pielietām Pērnavas ieliņām, bet realitātē mūs sagaida lietus un pelēkas debesis. Tā kā lietum pēc pāris stundām būtu jārimstas, tad atliekam vecpilsētas apskati uz vēlāku laiku. Pirmais muzejs savas durvis ver vaļā plkst. 10:00, tāpēc mums ir laiks mazliet iestiprināties.

 

Dodamies uz “Segutorn” kvartālu – reiz šajā teritorijā pletās industriālā zona, bet tagad cita pēc citas uzplaukušas dažādas kafejnīcas, bāri un restorāni, piešķirot apkārtnei radošu un dzīvelīgu atmosfēru. Esmu nolūkojusi kafejnīcu-beķereju-picēriju “Leivakas”. Tiklīdz atveram "Leivakas" durvis, mūs apņem siltums, patīkama alternatīvā mūzika un omulīga gaisotne. Lai gan šī vieta izslavēta ar debešķīgām picām, rīta agrumā pie tām neizdodas tikt – krāsnī vēl mutuļo milzīgas liesmas. Tas nekas. Arī maizīšu piedāvājums izskatās vilinoši.

 

Izvēlos gigantisku kanēļmaizīti, bet Valdis – magoņmaizīti. Malkojam kafiju, mielojamies ar gardajām bulciņām, baudām noskaņu un vērojam Pērnavas upi, kas turpat netālu vien viļņojas. Mmm. Kāds patīkams sestdienas rīts! Kafejnīca ne mirkli nav tukša, bulciņu un svaigi ceptas maizītes tīkotāji nepārtraukti virina “Leivakas” durvis. Šī izrādās nudien jauka vietiņa, kur nodoties nesteidzīgai maltītei un sarunām vai arī iegrimt grāmatas lappusēs. Vakarā jāatgriežas, lai nogaršotu picas.

 

Veram vaļā lietussargu un soļojam uz Sarkano torni, kurā ierīkota neliela vēstures ekspozīcija. Jau muzeja pagalmā, kas pieejams apskatei bez maksas, izvietotas vairākas planšetes, kas sniedz diezgan apjomīgu ieskatu Pērnavas viduslaiku vēsturē un sadzīvē. Kad esam visu izlasījuši, dodamies uz pašu torni. Viena ieejas biļete maksā septiņus eiro. Darbiniece no mums vispirms iekasē naudu, iedod biļetes un tad paziņo: “Jums ir pusstunda laika, jo pēc tam šeit sāksies privātais pasākums!”. Ēē, vai tad šāda informācija nav jāsniedz pirms biļešu pārdošanas? Viņa gan mūs mierina, ka ar pusstundu pietikšot, un mudina sākt ar augšējo stāvu, kurā izveidots audiovizuāls stāsts 360 grādos, kas parāda Pērnavas vēsturi no pašiem, pašiem pirmsākumiem.

 

Apsēžamies uz beņķīšiem, kas grozāmi ap asi, un vērojam audiovizuālo stāstu. Uz sienām parādās dažādas ilustrācijas, skan notiekošo atainojoši trokšņi, bet vēsturiskā informācija jālasa TV ekrānā. Šāds koncepts ļoti apgrūtina gan vizuālā materiāla baudīšanu, gan informācijas uztveršanu. Kamēr grozies ap savu asi un skaties vizuālo stāstu, tikmēr palaid garām, ka ekrānā nomainījies teksts. Kamēr cītīgi seko līdzi tekstam, tikmēr palaid garām vizuālo stāstu. Cik garš, tik plats. Te noderētu balss, kas būtu ierunājusi tekstu, ļaujot pilnībā pievērsties 360 grādu video baudīšanai.

 

Stāvu zemāk aplūkojami daži vēstures artefakti, par kuriem lasījām pagalmā. Tāpat tur apskatāms viduslaiku Pērnavas makets. Piespiežot pogu, izgaismojas konkrētā ēka vai ēku komplekss, bet ekrānā parādās informācija par to. Aizraujoši un izglītojoši. Kamēr izklaidējamies ar šo eksponātu, tikmēr telpā sāk sarasties ļaudis no privātā pasākuma. Sasteigtā tempā pabeidzam visu pētīt un ejam prom. Tā jau bija interesanti, bet prasīt septiņus eiro no cilvēka par pusstundu ilgu muzeja apskati – manuprāt, tā tomēr ir naudas kāšana.

 

Tā kā lietus ir mitējies, ķeramies klāt vecpilsētas iepazīšanai. Pērnavas vecpilsēta ir ļoti neliela, bet ārkārtīgi glīta un šarmanta. Krustām šķērsām izlīkumojam visas, visas vecpilsētas ieliņas. Vizuāli Pērnavas vecpilsēta man atgādina kaut ko starp Kuldīgas vēsturisko centru un Jomas ielu Jūrmalā. Ik pēc pāris metriem skatam atklājas arvien jaunas un jaunas arhitektūras detaļas. Jo īpaši mani fascinē Pērnavas vecpilsētas durvis. Tik krāsainas, greznas un burvīgas durvis, turklāt tādā daudzumā vēl nekur neesmu redzējusi. Jā, arī Tallinā vai Kuldīgā atrodami līdzīgi eksemplāri, bet ne šādā skaitā. Pērnava ir īsta detaļu mednieku un fotogrāfu paradīze.

 

Valdis pa gabalu pamana Tallinas vārtus, tāpēc dodamies tos aplūkot. Netālu uzejam arī pāris ielu mākslas darbus. Pērnavā ik pa laikam atrodama ielu māksla, vajag tikai turēt acis vaļā.

 

Ielūkojamies Marijas Magdalēnas ģildē, kur darbojas dažādi amatnieki, tāpēc iespējams klātienē aplūkot, kā top krāšņas kleitas, rotas un citi meistardarbi. To visu uz vietas var arī iegādāties. Tā kā neplānojam neko pirkt, tad neuzkrītoši ielūkojamies dažās darbnīcās, bet drīz vien dodamies tālāk. Ja ir vēlme iegādāties kādu suvenīru no Pērnavas, tad šī noteikti ir īstā vieta, kur to darīt.

 

Tālāk soļojam uz Jaunās mākslas muzeju, bet attopamies pie slēgtām durvīm. Pēkšņi atminos, ka Sarkanā torņa biļešu pārdevēja kaut ko minēja par jaunas mākslas izstādes atklāšanu plkst. 15:00, bet man likās, ka viņa runā par citu muzeju. Uz muzeja durvīm gan nav nekādas informācijas par to, ka vēlāk šeit būtu izstādes atklāšana. Kad pirms pāris dienām pētīju, ko darīt Pērnavā, arī muzeja mājaslapā neko tamlīdzīgu nemanīju. Lai nu kā, muzejs pagaidām ir slēgts. Nākas mainīt savus plānus.

 

Dodamies uz koka villu rajonu, kurā meklējama kafejnīca “Supelsaksad”. Pretējā ielas pusē pamanu Pērnavas Mākslinieku namu, kas ierīkots 30. gados celtā ēkā, kalpojot par funkcionālisma stila paraugu. Mudinu vispirms palūkoties, vai tas nav vaļā. Pētot šī muzeja mājaslapu, šķita, ka tas būs slēgts, jo nesen noņemta izstāde, bet, ej nu sazini, varbūt arī te kaut kas pēkšņi mainījies. Nudien! Durvis ir vaļā. Darbiniece steidzas mums pretī un saka, ka šodien tiks atklāta jauna izstāde, taču tikai pēc stundas. Tomēr viņa mums laipni atļauj aplūkot izstādi vēl pirms oficiālā atklāšanas pasākuma. Cik jauki! Izstāde ir neliela, tāpēc to apskatām visai ātri. Starp citu, šis nelielais muzejs apmeklētājiem pieejams bez maksas.

 

Izbaudījuši kādu drusciņu mākslas, ejam nodoties kulinārām izpriecām. Ja godīgi, tad tieši “Supelsaksad” kafejnīca bija galvenais iemesls, kāpēc Pērnava jau labu laiku rindojās pie maniem brīvdienu galamērķiem. Šī nudien izrādās burvīga vietiņa, kas neliek vilties! Katra telpa iekārtota mazliet citādāk, bet visas vieno košums un raibums. Skaisti, krāšņi un romantiski. Īsti manā gaumē. Fonā skan neuzkrītoša, bet stilistiski atbilstoša mūzika. Katra sīkākā detaļa ir pārdomāta. Mums paveicas tikt pie brīva galdiņa, bet jau pēc brīža kafejnīcā vairs nav nevienas pieejamas vietiņas, ja neskaita rezervētos galdus.

 

Jāteic, ka pamatēdienu cenas “Supelsaksad” ir visai augstas, tomēr arī sestdienā ir pieejama dienas ēdienkarte, kurā otrais ēdiens maksā deviņus eiro, tāpēc nav nemaz tik traki. Šoreiz dienas piedāvājumā ir laša voks ar rīsu nūdelēm. Kā dzērienu izvēlos Sāremā salas ābolu un ingvera limonādi. Viss garšo lieliski. Nespēju beigt jūsmot par to, cik burvīga ir šī kafejnīca! Šitik omulīgas un glītas kafejnīcas nemaz nenākas tik bieži sastapt. Katra telpa ir īsta pērle.

 

Pēcāk ielūkojamies pāri krustojumam esošajā “Karusselli”. Kaut kā likās, ka tā ir kafejnīca, bet izrādās, ka tas ir ļoti kičīgs “vintage” veikaliņš ar bāru tālākajā stūrī. Uzmetam aci un izslīdam laukā. Šķiet, ka arī šis rajons attīstās kā alternatīvās kultūras un mākslas epicentrs.

 

Sekojam centrālajai ielai, kas mūs aizved līdz kādreizējā kūrorta dubļu dziedniecības ēkai jūras krastā. Ielūkojamies vestibilā, kur atrodam ļoti greznu griestu rotājumu un varenas durvis. Iespaidīgi. Ja es gribētu atpūsties SPA, tad izvēlētos šādu iestādi senatnīgās noskaņās. Tiesa, aizmugurē vēsturiskajai ēkai piecelta moderna viesnīca. Nez, kur notiek visas procedūras – jaunajā vai vecajā daļā?  

 

Netālu pamanām planšeti ar pastaigu maršrutu. Nav skaidrs, kas tā ietvaros apskatāms, bet izlemjam maršrutam sekot. Maršruts vijas cauri koka arhitektūras rajonam. Ak jel, cik glītas koka mājas slejas Pērnavā! Daudzām šejienes ēkām Jūrmalas koka arhitektūra pat nestāv klāt! Te aplūkojamas bezgala burvīgas koka mežģīnes un dažnedažādu dizainu logu rūtojums. Tīrā bauda.

 

Nonākam līdz Pērnavas piekrastes pļavu takai. Koka laipa met jaukus līkumus cauri piejūras niedrājam. Takas viducī slejas skatu tornis, no kura paveras plaša ainava. Vienīgi žēl, ka netālu no laipas saslietas kastīšu tipa būdas, kas pamatīgi bojā skatu. Šitāda celtniecība jūras malā būtu jāaizliedz ar likumu!

 

Turpinām ceļu gar jūru. Ļoti gribu ieraudzīt kādu pūkainu roņu mazuli, bet liedagā neviens nevāļājas, eh. Piefiksēju, ka Pērnavas krasta līnija ir ļoti plakana. Laikam pierasts, ka pie mums ir salīdzinoši augstas kāpas. Drīz vien griežamies iekšā pilsētā, lai dotos uz Jaunās mākslas muzeju cerībā, ka tas beidzot būs vaļā.

 

Netālu no pludmales uzejam zilonīšu skulptūru. Arī kartē pludmales rajonā iezīmēts zilonis. Un arī jau iepriekš pilsētvidē šur un tur manījām ziloņus. Kāds sakars Pērnavai ar ziloņiem? “Google” sniedz atbildi uz šo jautājumu – izrādās, ka Pērnavā 50. gados jūrā bija izvietoti divi lieli koka ziloņi, kuru snuķi kalpoja par slidkalniņiem. Tad jau laikam mūsdienu ziloņi ir kā atsauce uz vēsturiskajiem ziloņiem-slidkalniņiem. Re, mistērija atrisināta.

 

Pa ceļam uz muzeju turpinām priecēt acis ar Pērnavas koka arhitektūru. Īsta daile! Apskatām arī “Villa Ammende”, kas skaitās viens no izcilākajiem agrīnā jūgendstila paraugiem Igaunijā, bet, manuprāt, tas ir visnotaļ neglīts un eklektisks veidojums. Gaumes, protams, atšķiras. Šeit gan piebildīšu, ka šī ir viena no pirmajām jūgendstila ēkām, kas man liekas neglīta.

 

Jā, tagad Jaunās mākslas muzejs ir vaļā. Lai iegādātos ieejas biļetes, jākāpj uz otro stāvu, lai gan viena no izstāžu zālēm atrodas pirmajā stāvā līdzās ieejai. Par garderobi kalpo divi pakaramie, kas novietoti trepju līkumā. Tā kā izstādes atklāšanas viesi vēl tikai lēnām izklīst, tad trepēs valda pamatīgs sastrēgums. Zālē vēl pastaigājas daži mākslinieki ar tulpēm un šampanieša glāzēm rokās, bet uz galda rindojas neapēsti cepumiņi un čipsi. Iepriekš liku lielas cerības uz Jaunās mākslas muzeju, bet tās neattaisnojas. Lai cik labi darbi būtu izstādīti, telpas burtiski “ož” pēc padomju laikiem vai 90. gadiem, traucējot baudīt mākslu. Vecuma “smaka” visu sabojā. Cik gan daudz izstādei dod vai atņem telpas un to dizains! Par spīti vecišķajām telpām, atklāju sev dažus jaunus, interesantus mākslas pasaules vārdus. Tas priecē.

 

Kad izejam no muzeja, Valdis prasa: “Kur mēs dodamies?”. Es atbildu: “Uz veco bastionu!”. Viņš tā ļoti smīnīgi un lielīgi saka: “Tu labāk paskaties kartē, jo bastions ir uz otru pusi!”. Es smejos: “Uz kādu vēl otru pusi? Vēl no rīta, rau, bijām tur, kad tu pats mudināji aplūkot Tallinas vārtus!”. Valdim nākas nokaunēties par savu smīnīgumu un lielīgumu, jo man izrādās taisnība.

 

Gar bastiona atliekām abpus kanālam stiepjas gaumīgi iekārtota taka, ko dēvē par Vaļņa loku. Ļoti ainaviska vieta. Vienīgi žēl, ka aprīlī ūdenī vēl nešūpojas laivas. Izstaigājuši Vaļņa loku, čāpojam uz mola pusi. Izrādās, ka gājēji drīkst soļot cauri ostas teritorijai, kurā aplūkojamas dažādas jahtas. Neredzēju laivas kanālā, bet atradu jahtas ostā – viss līdzsvarā.

 

Uz molu ved labiekārtota koka laipa, bet pats mols, uh, gan ir īstens izaicinājums, īpaši jau pēc tik garas un iespaidiem bagātas dienas. Mols, kas sastāv no lieliem laukakmeņiem, iestiepjas jūrā divu kilometru garumā. Veselu pusstundu kāpelējam no viena akmens uz otru, līdz beidzot sasniedzam mazo bāku mola galā. Un tas pats sagaida arī atpakaļceļā. Saule lēnām pošas uz rietu.

 

Iepriekš plānojām vakarā iemēģināt kādu no “Leivakas” picām, bet beigu galā tam nemaz nesanāk laiks. Tik vien pagūstam, kā nopirkt maizītes līdzņemšanai. Kafejnīca ir pilna ar ģimenēm, kas mielojas ar kārdinošām picām. Neko darīt, citreiz. Autoostā paspējam iegādāties arī “Kalev” ražotu kama miltu un šokolādes tāfelīti. Igauņi savus kama miltus pielieto visnotaļ radošos veidos. Esam gatavi mājupceļam.

 

Drīz vien piebrauc “Lux Express” autobuss, un plkst. 19:50 izripojam no Pērnavas. Vakara noslēgumam izvēlos filmu “Can You Ever Forgive Me?”, kas balstīta patiesos notikumos par kādu sievieti, kura vilto slavenu rakstnieku vēstules. Ļoti aizraujošs sižets. Našķējamies ar nopirktajiem gardumiem un malkojam kakao.

 

Manuprāt, vienas dienas ietvaros mēs paspējām piedzīvot gana daudz, turklāt aplūkojām Pērnavu no dažādiem rakursiem. Man ļoti patika. Pērnava ir ideāla vieta, kur pastaigāties un baudīt arhitektūru, omulīgas kafejnīciņas un amatnieku bodītes. Dienas laikā nostaigājām divdesmit kilometrus. “Vienas dienas ceļojuma” eksperimentu pasludinu par veiksmīgi izdevušos.

 

Ņemot vērā Pērnavas nelielos izmērus un to, ka uz vietas automašīna galīgi nav nepieciešama, autobuss tiešām ir ērtākais veids, kā nokļūt igauņu kūrortpilsētā. Atceries, ka ērtu un ātru nokļūšanu Pērnavā nodrošina “Lux Express”! Pa ceļam var skatīties filmas, klausīties mūziku, izmantot internetu, uzlādēt elektroierīces, kā arī baudīt karstos dzērienus. Izvēlies biļetes savam brīvdienu ceļojumam šeit: https://luxexpress.eu/lv/!

 

NODERĪGI:

Ceļojums noritēja sadarbībā ar “Lux Express”.


Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to vari izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)



Tags:

bottom of page