2021. gada 4. maijs. Kolka – Dundaga. “Līvu ceļa” pirmā diena

Ap plkst. 08:00 abi ar Valdi sakrāmējam pilnu mašīnu ar mantām un dodamies ceļā uz Kolku. Kāpēc tieši uz Kolku? Šim galamērķim ir veseli divi iemesli. Pirmkārt, beidzot mani sagaida mazs koncertiņš ar "Daba San". Jeb, kā tas ir definēts uz afišas, “muzikāls svētku sveiciens”, jo vīrusa sakarā pasākumus nedrīkst rīkot. Tad nu arī šis “muzikālais svētku sveiciens” būs pagalam neparastā formātā – neapskaņota uzstāšanās trīs dažādās Kolkas vietās, katrā piecpadsmit minūtes. Otrkārt, Kultūras ministrijas kampaņas “Atrastā Latvija” ietvaros man kā šī bloga autorei ticis tas gods iepazīt “Līvu ceļu” un visus deviņpadsmit tajā iekļautos objektus, no kuriem viens ir Lībiešu saieta nams Kolkā. Protams, loģiskāk būtu sākt “Līvu ceļa” izpēti no Jūrkalnes vai arī no Salacgrīvas, bet, ja jau šā vai tā jādodas uz Kolku, tad nav ko lieki izšķiest benzīnu, vai ne? Starp citu, iemet aci www.atrastalatvija.lv, jo bez “Līvu ceļa” tur atrodami vēl seši aizraujoši kultūras un dabas tūrisma maršruti, kā arī iespēja reģistrēties dalībai Latvijas apceļošanas spēlē un laimēt jaukas balvas.


Kad esam sasnieguši Kolku, noliekam auto pie Tautas nama un dodamies uz jūru. Tik mierīga jūra reti redzama! Valda absolūta idille – liegi vilnīši, koši zilas debesis teju bez mākoņiem un silta saulīte. Mani vienmēr priecējis tas, cik mežonīgs ir Kolkas krasts – liedagu no vienas vietas sedz sagāzušies koki, pilni ar virvju un tīklu paliekām. Maķenīt tāda kā pēc-apokalipses sajūta, ja vien nebūtu tik spoži zilas debesis. Vēl mani Kolkas krastā priecē mazie gliemežvāku kvantumi, kurus var dikti jauki krakšķināt, naskā solī ejot tiem pāri. Dodamies uz raga pusi. Šodien pat bāka skaidri saskatāma!


Kad nonākam pašā raga galā, Dižjūrā novērojam daudz lielākus viļņus, zaļāku ūdeni un brangākus vējus nekā līča pusē. Pa liedagu vairs negribas iet, jo pārāk vējains, tāpēc aplūkojam Ģirta Burvja veidoto pieminekli “Jūras paņemtajiem”, bet tālāk ceļu turpinām cauri priežu mežiņam, dodoties skatu torņa virzienā. Kādā brīdī pamanām jauku metāla skulptūru laivu formā – Gaita Burvja radīto “Cilvēks. Daba. Satikšanās”. Piemineklim pat ir pierīkots zvans, ko var iezvanīt! Vizuāli ļoti glīts risinājums, kas arī konceptuāli dikti labi iederas apkārtējā ainavā. Vēl jo vairāk mani sajūsmina šo pieminekli pavadošais citāts: “Katram cilvēkam dzīvē ir jābūt savai bākai. Kā vadugunij, kā orientierim, varbūt pat ideālam – pēc kā mēs gribam un esam aicināti tiekties.” Vai nav skaisti un iedvesmojoši? Tā reiz teicis Visvaldis Feldmanis, ilggadējs Kolkas bākas pārvaldnieks un lībiešu tradīciju kopējs.


Teju pie paša skatu torņa kāpas galā ierīkota jauka koka platforma. Par spīti tam, ka tā atrodas varen atklātā vietā, te valda absolūts bezvējš – ideāla vieta pusdienu piknikam un vasarraibumu sauļošanai.


Pēc laiskās atpūtas pauzes uzkāpjam skatu tornī un izbaudām skatu uz saules pielieto liedagu. Tad gan mudīgi jādiebj atpakaļ uz Kolku, jo sarunāts mēģinājums ar grupu. Pēdējo reizi mēģinājumu apmeklēju… septembrī.


Kad ierodas šoferis un organizatore, visi kāpjam busiņā un braucam uz pirmo koncerta vietu Kolkas sākumā pie “Delfīniem”. Cilvēki tiešām sanākuši, daudzi klausās arī no balkoniem. Aiz muguras laiku pa laikam aizbrauc kāds auto. Jocīga vieta spēlēšanai, bet ir tik neizsakāmi jauki atkal koncertēt! Kaut arī tikai piecpadsmit minūtes. Un tomēr. Pēc tam pārbraucam uz stāvlaukumu pretī Lībiešu saieta namam. Te ir daudz labāka akustika! Arī šeit jau sanākuši klausītāji. Daži atjož arī no “Delfīniem”. Pēdējā koncertvieta ir pļaviņā aiz Tautas nama. Šķiet, ka te ir visvairāk publikas. Valda īsta svētku atmosfēra, mums blakus plīvo Latvijas karogs. Vēlāk tiekam pie cienasta – mājās cepta maizīte, sviests, medus, ķirbju ievārījums, tēja un kafija. Burvīgi! Organizatore saka: “Cik jauki, jūs cilvēkiem radījāt svētku sajūtu!”, bet es atsmeju, ka to radījām arī paši sev, jo tik ļoti, ļoti sen nebijām koncertējuši! Turklāt Kolkā valda dikti patīkama atmosfēra – atsaucīga un plaudējoša publika, ziedi no klausītājiem un gards svētku cienasts noslēgumā.


Pēc tam mums ar Valdi laiks steigties uz Lībiešu saieta namu, kur mūs jau gaida nama vadītāja Ilze Iesalniece – Brukinga. Lībiešu saieta nams kalpo gan kā ekspozīcija, kurā iepazīt lībiešu kultūru, gan kā tūrisma informācijas centrs, gan kā izstāžu un semināru vieta, gan kā vairāku biedrību mājvieta, gan, protams, kā saieta nams vietējiem. Ilze uzreiz saka, ka tuvāko dienu laikā Lībiešu saieta nama telpas izskatīsies citādāk, jo info centrs tiks pārvietots uz telpas pretējo pusi, tiks pārkārtota pastāvīgā ekspozīcija, kā arī logos tiks izlikta izstāde. Var redzēt, ka cilvēki pieiet lietām ar lielu mīlestību un lībisko pašlepnumu.


Tiekam izvesti ekskursijā pa visu namu. Telpu dizains ir tiešām burvīgs! Skandināviski lakonisks un mūsdienīgs. Grūti noticēt, ka pārbūvētā ēka celta 19. gadsimtā, laika gaitā kalpojusi par skolu, krogu, pastu, bet nu atdzimusi pilnīgi jaunā veidolā. Vienā no telpām mājo biedrība, kas nodarbojas ar jūrā izskalotu lietu vākšanu un pētīšanu. It kā izklausās dīvaini, bet… ja es dzīvotu jūras malā, gan jau man arī patiktu skatīties un pētīt, ko gan jūra atkal izskalojusi! Citā telpā iemājojuši vietējie amatnieki un lībiešu biedrība. Tur savākti dažādi objekti, kas reiz piederējuši lībiešiem. Ilze saka, ka, ja sarunā, tad vietējie visu var izrādīt un pastāstīt par katru objektu. Tāpat te var iegādāties dzintara rotas, izrakstītas zeķes un citus suvenīrus. Par dzintariem runājot – atklājas, ka dzintari jāmeklē nevis pēc vētrām (kā es līdz šim biju maldīgi domājusi), bet gan jāsagaida īstais dzintaru vējš! Vietējie zina, kura virziena vējš esot īstais dzintaru vējš, un tad nākamajā rītā jau melnā tumsā dodas ar UV gaismām meklēt dzintarus, kas saķērušies koku saknēs. Ilze stāsta, ka agrāk nav atradusi teju nevienu dzintaru, bet, kad paziņa teikusi, ka nu ir īstais vējš, tā uzreiz pielasījusi veselu sauju! Lūk. Jāsadraudzējas ar vietējiem, lai noskaidrotu, kad meklējami dzintari.


Dodamies atpakaļ uz centrālo telpu un aplūkojam krāšņās lībiešu aubes un grezno pērlīšu līgavas vainagu. Esmu pārsteigta par aubju košajiem toņiem, bet Ilze paskaidro, ka tā kā lībieši bija burātāji un tirgotāji, tieši viņiem pašiem pirmajiem bija pieejamas sintētiskās krāsas un visādi citi labumi, ar kuriem sievas un meitas pēc tam varēja rotāties.


Vai zināji, ka, piemēram, tādi vārdi kā liedags, kukainis, māja, muiža, paisums, pīlādzis, puika un puķe latviešu valodā ienākuši tieši no lībiešu mēles? Tāpat arī tādi vietvārdi kā Kolka, Kandava, Jelgava, Limbaži, Ainaži. Jā, jā, šādas gudrības var uzzināt Lībiešu saieta namā, kā arī tikt pie dažādiem bukletiņiem ar lībiešu valodas pašiem pamatu pamatiem. Tāpat tur var izzināt arī lībiešu karoga krāsu skaidrojumu – zilā krāsa simbolizē jūru, kurā zvejnieks pelna sev iztiku, baltā krāsa ataino liedagu, ko zvejnieks redz no jūras, veroties uz māju pusi un domājot par savējiem, bet zaļā krāsa nozīmē mežu, kas stiepjas tālāk aiz liedaga. Pēcāk savas zināšanas var pārbaudīt interaktīvā spēlē.


Kad vaicāju Ilzei, kas tad īsti nosaka lībisko identitāti, viņa saka, ka tas savā ziņā pat vairāk atkarīgs no sajūtām, minot par piemēru sevi un brāli. Abiem vienādas lībiešu saknes. Kamēr Ilze sevi jūt kā spītīgo un brīvību mīlošo lībieti, viņas brālis sevi vairāk apzinās kā latvieti, kuram svarīga zeme un zemkopība. Tā lūk. Izrādās, ka lībietis var būt arī sirdī.


Ja ne kovids, tad dzīve šeit sistu augstu vilni. Vismaz Lībiešu saieta namā noteikti. I tūristus informētu, i ar gleznām dalītos, i par lībiešiem stāstītu. Turklāt viņiem ir jauks pagalms āra pasākumiem. Un laiva durvju priekšā.


Kad esam sasmēlušies lībiešu gudrības, braucam uz Dundagu. Vispirms iekārtojamies naktsmītnē “Jūras sapņi”, bet tad dodamies iekarot ciemu. Kā pirmo aplūkojam Oļega Skaraiņa darināto betona krokodilu, kas veltīts Dundagas stiprajiem vīriem un slavenajam krokodilu medniekam Arvīdam Blūmentālam. Kad čāpojam uz baznīcu, mūsu virzienā ar riteni ripo kāds vīrs, kurš skaļi auro pa visu ielu: “Kur ta’ tu bij’? Iedod rubl’! Man un kaķim nav ko ēst!”. Vēlāk uzzinām, ka šie bija tikai “ziediņi”, citiem bieži tiek daudz skarbāki vārdi. Kad pietuvojamies baznīcai, es pārsteigti iekliedzos: “Eu, šiten arī gailis caurdurts ar krustu!” Pirmo reizi par šādu joku brīnījos Mērsragā un nezināju, ka caurdurti gaiļi novērojami arī citur. Parasti jau gailis cēli sēž puļķa galā, bet te – caurdurts ar krustu. Izrādās, ka tas ir tāpēc, ka dundadznieki pēc restaurācijas gribēja saglabāt vēsturisko gaili, bet augstākās baznīcas institūcijas sacīja, ka kārtīgā baznīcā torņa galā jābūt krustam. Tā nu radās kompromisa variants. Nabaga gailis.


Neskaitāmie dīķi piešķir Dundagai īpaši jauku noskaņu. Cik gan skaisti ūdenī spoguļojas pils, baznīca un koki! Iesaku kārtīgi izlīkumot Dundagu, jo tieši dīķi no dažādiem rakursiem maina ainavu. Burvīgi! Atklājam arī kādu jauku vietu netālu no baznīcas, kur paveras fantastisks skats uz pili.


Pēc tam dodamies izložņāt pils pagalmu, bet iekštelpās iekļūsim vien rīt. Dundagas pils iekšpagalms man šķiet viens no romantiskākajiem piļu pagalmiem Latvijā! Protams, žēl, ka pils mūri vietām salāpīt ar cementu un baltajiem ķieģeļiem, bet kopumā pils uzbūve ir dikti manā gaumē. Sienai tik jauki nobružāta krāsa! Senatnes dvesma. Vairākas reizes ticis tas prieks šeit spēlēt ar “Daba San”. Starp citu, aiz pils paslēpušās trīs nebēdnīgas skulptūras, sameklē tās!


Tālāk izpētām Kalna dārza saliņu, kas reiz bijusi sena apmetnes vieta. Mazliet spocīga sajūta, jo visapkārt salai sastādīta dubulta liepu aleja. Iespaidīgi! Varam vien iztēloties, kā te izskatās vasarā.


Izsoļojam cauri estrādei, kur arī esmu spēlējusi ar “Daba San”, bet tad dodamies līkumot pa pils parku. Kādi balto vizbulīšu paklāji! Nevaram beigt priecāties. Īsts pasaku mežs. Koku pakājes noaugušas ar zaļā sūnām. Tiešām fantastiski. Bet paliek arvien aukstāks un aukstāks, tāpēc aši diebjam atpakaļ uz naktsmājām, lai vārītu siltu tēju. Dundagā ir tiešām daudz vietu aizraujošām un atklājumu bagātām pastaigām!

Kampaņā "Atrastā Latvija" iekļauto kultūras un dabas mantojuma objektu atjaunošana notikusi ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu, savukārt šis raksts - ar LR Kultūras ministrijas atbalstu.