top of page

2023. gada 13. februāris. Pārgājiens gar Šķērveli un “DZIIVA šokolāde” apmeklējums

Plkst. 08:15 Skrundas autoostā satiekam Lindu no Kuldīgas novada tūrisma attīstības centra un kopīgi braucam uz vietu, kur Šķērvelis ietek Ventā. Nav gan īsti skaidrs, kāds ir upes pareizais nosaukums – Šķērvelis vai Šķērvele, jo dažādos avotos informācija atšķiras. Šajā rakstā pieturēšos pie nosaukuma Šķērvelis tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Latvijā ir vien pāris upes ar nosaukumiem vīriešu dzimtē. Lai jau tiek!

Šodien mums ieplānota brikšņaina ekspedīcija gar Šķērveļa krastiem, kuras laikā lūkosim atrast Zoslēnu atsegumus un Namdaru pilskalnu, kā arī aplūkot Vormsātes muižu un pa ceļam paviesoties pie ģimenes uzņēmuma “DZIIVA šokolāde”. Pēc tam skatīsimies, kā būs ar laiku un dienasgaismu – vai nu turpināsim mežonīgu bridienu gar Lētīžas krastiem, vai nu soļosim pa lauku ceļiem. Jāteic, ka mana cerība izbrist arī Lētīžas krastus ir visnotaļ naiva, jo pārgājieni gar mazajām upītēm parasti paņem ļoti, ļoti daudz laika.

Novietojam mašīnu netālu no tilta, kas ved pāri Šķērvelim. Lai būtu vieglāk nokāpt lejā pa stāvo nogāzi, pieturamies pie tilta margām, bet izrādās, ka tās ļurkājas uz visām pusēm. Ui, tām labāk klāt neķerties! Dodamies ekspedīcijā gar Šķērveļa labo krastu, jo gadījumā, ja mums tomēr negribēsies šķērsot upi vai tas nebūs tik vienkārši īstenojums, varēsim atmest ar roku apskates objektiem un doties ciemos pie “DZIIVA šokolāde”, kas meklējama šajā upes krastā. Būtu muļķīgi iesprūst kreisajā upes krastā, ja reiz maršruts pēc tam turpinās labajā krastā.

Esam spēruši vien dažus soļus gar Šķērveli, kad sākam jūsmot: “Cik skaisti! Cik skaisti!”, un šī frāze ik pa laikam atskan visa turpmākā piedzīvojuma laikā. Šķērvelis ir nudien glīta upīte! Jau pašā sākumā mūs priecē neliels dolomīta atsegums Šķērveļa pretējā krastā. Īstais Šķērveļa dolomīta atsegums gan meklējams šajā krastā, bet to, visticamāk, neredzēsim, jo nāksies soļot pa krasta augšu. Pārsteigumu sagādā arī Šķērveļa neparastā krāsa – pelēcīgi zilgana, nevis tradicionāli brūna, kā tas parasti ierasts Latvijas upēm. Varbūt pie tā “vainojams” dolomīts? Par to lai komentē ģeologi. Mēs varam vien priecāties par interesanto ūdens toni.

Nabaga Valdis ir iesprūdis ar diviem cilvēkiem, kuri fotografē un filmē katru upes līkumu. Šī aktivitāte pamatīgi bremzē tempu, bet… kā citādāk iemūžināt apkārt redzamo skaistumu? Mīlīga, līkumota upīte, neskaitāmi sūnu veidi, kas apbur ar savu spilgti zaļo krāsu, krasta kraujas un citi glītumi.

Šķērvelis mūs izklaidē ar ļoti patīkamu čalošanu. Linda saka: “Ja aizver acis, tad izklausās gluži kā jūra!” Šis ir viens no iemesliem, kāpēc man patīk iet pārgājienos gar mazajām upītēm – tās vienmēr šarmē ar skaistu ūdens mūziku, radot nomierinošu efektu.

No sākuma cenšamies iet gar pašu upes krastu, bet drīz vien nonākam vietā, kur slejas teju vertikāla krasta siena. Valdis gan mēģina tikt uz priekšu, bet zeme ir trakoti dubļaina un slidena, tāpēc tāda lodāšana pa krasta krauju izskatās pēc ātrākā veida, kā ar skaļu plunkšķi ieripot upē. Izlemjam paiet atpakaļ un rausties augšā krastā, tomēr arī tas nav tik viegli izdarāms, jo dubļi slīd ne pa jokam. Viens solis uz priekšu, divi atpakaļ. Nākas pieturēties pie saknēm, bet arī saknes ne vienmēr ir drošākais variants – kā tas gadījies, kā nē, bet Linda vienu no saknēm netīšām izrauj laukā no zemes. Ko lai saka, šis maršruts piemērots piedzīvojumu mīļotājiem.

Tā mēs arī turpinām savu bridienu – te ejam gar pašu ūdens malu, te uzraušamies augšā krastā, te atkal šļūcam lejup. Augšā lejā, augšā lejā. Domāju, ka šis ir vislabākais veids, kā doties pārgājienā gar upi, jo varam Šķērveli apbrīnot no visiem rakursiem. Kad uzkāpjam augšā, tad dažbrīd šķiet, ka esam nokļuvuši kalnos – tik stāvi te vietām ir krasti.

Laiku pa laikam uzejam bebru sastrādātus nedarbus – milzīgu koka pili un dambi, kas izveidojis tīri jauku ūdenskritumu, dažādus aizsprostus un citus. Visneparastākais šķiet pāri upei nogāzts koks, kas līdz pusei nomizots. Ja vien krastā nemētātos nodevīga čupiņa ar koka skaidām, es nekad neiedomātos, ka nomizotais koks ir bebru zobu darbs.

Maršrutā nākas lēkāt pāri neskaitāmām mini upītēm, kas traucas uz Šķērveli. Viena no šādām upītēm ir ļoti neparastā krāsā, kā Linda saka – kafija ar pienu. Nudien! Šitādu Latvijā vēl nav nācies redzēt.

Upes daudzveidība, skaistie līkumi un glītie krasti turpina nemitīgi priecēt. Ļoti jauki, ka, ejot gar pašu upi, ir salīdzinoši maz krūmu, tāpēc iešana ir nosacīti viegla. Vienīgais, kas ik pa brīdim liek evakuēties uz augstākām krasta vietām, ir vertikālas krasta sienas vai arī izteikti purvainas vietas.

Kad esam netālu no Zoslēnu atsegumiem, mums ir izvēle – šķērsot upi un doties tos aplūkot vai nē. Man pašai diži nepatīk iet pa baļķiem, kas nokrituši pāri ūdenim, izrādās, ka arī Lindai tā nav mīļākā nodarbe, tomēr vilinājums atklāt ko jaunu ir lielāks par bailēm. Valdis atrod paplatu baļķi, kas slejas mazliet virs ūdens virsmas. Baļķa platums izskatās labs, tomēr man nepatīk, ka baļķis atrodas diagonāli pāri upītei, tāpēc sanāk, ka pa to jāmēro daudz vairāk soļu, nekā to pieprasa reālais upes platums. Ar Lindu dodamies meklēt kādu īsāku baļķi, bet neko labu neatrodam. Nākas vien soļot pa to pašu Valda atrasto baļķi. Tas izrādās gana plakans un drošs, turklāt patīkami, ka baļķis atrodas gandrīz vienā līmenī ar ūdeni. Drīz vien visi trīs esam nonākuši otrā upes krastā. Aizejam līdz Zoslēnu atsegumiem, kas ir tik spoži baltā tonī, ka pa gabalu izskatās pēc sniega.

Tālāk dodamies meklēt Namdaru pilskalnu. Ieraugot brango kalnu, kurā mums jāuzrāpjas, mums visiem uzmācas pārdomas – kāpt vai nekāpt. Galu galā, šodien jau daudz kāpelēts arī bez pilskalna. Pēc maza brītiņa domīgi saku, ka vispār jau būtu škrobīgi, ja mēs tā vienkārši paietu garām pilskalnam. Saņemam spēkus un rāpjamies augšā. Varens kāpiens, un varens skats. Koki, protams, aizsedz lielāko daļu skata, tāpēc nākas pielietot iztēli.

Turpinām savu ekspedīciju gar Šķērveļa kreiso krastu. Drīz vien labajā krastā sākas dzirnavu dīķi, kas piedevām apjozti ar žogu, tāpēc pēc Zoslēnu atsegumiem noteikti jāpaliek Šķērveļa kreisajā krastā. Pie dzirnavām ierīkots aizsprosts, kas izveidojis skaistu ūdenskritumu. Pēcāk Šķērvelis uzpludināts milzīgā dīķi. Jau sākam satraukties, vai mums maz būs lemts atgriezties labajā krastā. Gan jau.

Nonākuši pļaviņā, ieturam pusdienu pikniku. Tālumā redzams brangs koks, ko krietni pasen aizgrauzis bebrs, bet nav spējis pievarēt. Varbūt bebrs vēl šobaltdien stāsta leģendas saviem mazbērniem par vareno cīņu ar neuzveicamo koku.

Drīz vien nonākam pie Vormsātes muižas. Blakus muižai atrodas dzīvojamā māja, kuras pagalmā skraidelē suņi, tāpēc vēlams mājai mest pamatīgu līkumu. Vormsātes muižai ir mīlīgs tornītis, tomēr pati muiža pagaidām ir diezgan bēdīgā stāvoklī. Vietām var redzēt, ka aizsākti atjaunošanas darbi, cerams, ka tie tiks novesti līdz galam, jo glītā muiža pelnījusi atgūt savu kādreizējo godību. Mani pārsteidz, ka šai ēkai nav izteiktas centrālās ieejas, kāda parasti novērojama citām muižu pilīm. Mums par lielu prieku no muižas pār Šķērvelim ved tiltiņš. Re, beigu galā iznāca, ka vairāk par vienu reizi upi nemaz nevajadzēja šķērsot!

Ap plkst. 14:30 nonākam “DZIIVA Šokolāde” saimniecībā, kur pagalmā mums pretī iznāk saimnieks Andris. Novelkam savus dubļainos apavus un dodamies iekšā. Istaba ir omulīgi silta, krāsnī sprakšķ malka, bet uz plīts dūmo neliels katliņš. Andris aizsāk stāstījumu par to, kā viņi ar sievu, rūdīti pilsētnieki, nonāca pie mājām dziļos Kurzemes laukos. Kamēr Andris dalās savā stāstā, tikmēr viņš katliņā ieber prāvu kaudzi kakao un lēnām to maisa. Vēlāk kakao tiek papildināts ar ingvera pulveri, kardamonu un medu. Smejos, ka vēl nekad neesmu dzērusi kakao ar medu.

Andris izstāsta, ka šajā kakao pulverī ir samalta pilnīgi visa kakao pupiņa – gan miziņa, gan iekšiņa, tāpēc kakao saglabājušās visas vērtīgās vielas, kas atrodamas kakao pupiņās. Veikalos nopērkamajā kakao pulverī saglabāta vairs tikai maza daļiņa no visa vērtīgā. Kakao, kurā izmantota visa kakao pupiņa, mēdz dēvēt arī par ceremoniālo kakao, ko izmanto dažādās meditatīvās praksēs. Saimnieks gan saka, ka mums netaisīs tik stipru kakao, kādu parasti lieto ceremonijās, jo tas būtu teju ēdams ar karoti.

Izrādās, ka pirms pievēršanās kakao un šokolādei, Andris darbojās kafijas biznesā, kur kopā ar domubiedriem izveidoja pat tik unikālu produktu kā ēdamo kafijas tāfelīti, kas tika ražota, izmantojot pilnīgi visu kafijas pupiņu. Laika gaitā Andris saprata, ka kafija ir visizplatītākā narkotika pasaulē, kas cieši saistīta ar pieaugošo dzīves tempu. Negribēdams būt daļa no šī skrējiena un stresa, Andris ar ģimeni sāka apsvērt domu par dzīvi laukos un kafijas iemainīšanu pret kakao. Īsumā, tieši tā radās “DZIIVA šokolāde”.

Andris salej kakao mazās krūzītēs un aicina sēsties pie galda. Blakus krūzītēm saimnieks izliek trauciņus ar pulverīšos sasmalcinātiem augiem, ko varam pasmaržot un, ja vēlamies, pievienot kakao. Lai atspirdzinātos, mums pasniedz arī avota ūdeni. Nogaršoju mazu malciņu kakao. Tāds biezs un tumīgs, galīgi neatgādina to kakao, ko esmu pieradusi dzert. Pilnīgi cita garša. Dīvainā kārtā šis kakao man šķiet pienīgs, tuvākā garša, ko varu piemeklēt – kefīrs, kas sajaukts ar kakao. Domāju, ka varbūt tas ir medus radīts efekts. Katrā ziņā mutē valda ļoti neparasta garšu buķete. Nezinu, vai šādu kakao regulāri dzertu ikdienā, bet to lēnām malkot un censties sagaršot dažādas nianses ir ļoti aizraujoši un interesanti, labprāt šo procesu atkārtotu. Tieši tam jau arī šis kakao paredzēts – lēnai baudīšanai un izgaršošanai, nonākšanai saskarē ar sevi un šo mirkli.

Kad kakao izdzerts, tiekam aicināti uz blakus telpu, kurā notiek šokolāžu tapšanas maģija. Andris uzliek uz galda trīs dažādu izcelsmes valstu kakao pupiņas – Tanzānijas, Nikaragvas un Peru. Varam tās uzgrauzt un nogaršot. Iepriekš malkotais kakao tika brūvēts no Tanzānijas pupiņām, tāpēc tagad nogaršoju Nikaragvas un Peru pupiņas. Man vislabāk garšo Nikaragvas pupiņas, jo tās ir visrūgtenākās un vismazāk skābenās. Neskaitot to, ka “DZIIVA šokolāde” ražotajos kakao pulveros un šokolādēs izmantota visa kakao pupiņa, šo produkciju no masveida ražojumiem atšķir arī tas, ka pupiņas tiek nevis grauzdētas, bet gan žāvētas, kas arī palīdz saglabāt visas vērtīgās vielas. Tā kā Andra sieva aizraujas ar augiem un to daudzveidīgo pielietojumu, tad “DZIIVA šokolāde” ražojumi tiek papildināti ar Latvijas augu pulveriem: pīlādžiem, vīgriezēm, kaņepēm, smiltsērkšķiem un pelašķiem.

Kamēr klausāmies Andra stāstījumu par šokolādes tapšanas procesu, kura laikā tā ceļo no vienas iekārtas uz otru, tikmēr varam nogaršot divas dažādas šokolādes. Viena ražota no Tanzānijas kakao pupiņām, bet otra – no Nikaragvas. Andris saka, ka pirmajai piemīt augļaināka garša, bet otrajai – riekstaināka. Pēc manas saprašanas viena ir skābenāka, bet otra – rūgtenāka. Interesanti, ka man parasti negaršo veikalos nopērkamās tumšās šokolādes, jo kopā ar izteikto rūgtenumu tām piemīt arī jocīgs saldenums, tāds “ne šis, ne tas”. Šīm šokolādēm to nenovēroju, tāpēc tās man tīri labi iet pie sirds, jo īpaši "riekstainās". Man šķiet, ka labākais veids, kā ēst “DZIIVA šokolāde” produkciju, ir uzlikt gabaliņu šokolādes uz mēles un ļaut tai pašai izkust. Tieši tā vislabāk atklājas bagātīgā garšu buķete.

Dabūjam nogaršot arī šokolādi ar pīlādžiem. Esmu pārsteigta, ka pīlādži samalti tik smalkā pulverī, ka šokolādes tekstūrā nemaz nav jūtami, bet garša gan ir spēcīgi izteikta. Izcili garda šokolāde! Andris mums iedod vēl kādu šokolādi un saka, ka gan jau paši uzminēsim, ar ko tā ir. Iebāžu gabaliņu mutē un uzreiz saku: “Vīgrieze!” Šo garšu nevar sajaukt ne ar ko citu. Pēcgarša saglabājas vēl ilgi.

Jauki paciemojušies un izzinājuši kakao un šokolādes pasaules aizkulises, pošamies ceļā. Iegādājamies pāris šokolādes līdzņemšanai un norēķināmies par apmeklējumu. Andris saka, ka vasaras sezonā, visticamāk, ierīkos nelielu āra kafejnīcu, lai degustācijas un stāstījums varētu noritēt brīvā dabā. Šī ir ļoti jauka vieta, ko apskatīt ne tikai konkrētā pārgājienu maršruta ietvaros, bet arī iekļaut savā nākamajā braucienā uz Kurzemi. Vien ņem vērā, ka viesošanās “DZIIVA šokolāde” iepriekš ir jāpiesaka!

Iestiprinājušies ar šokolādi, dodamies tālāk. Pulkstenis rāda jau plkst. 16:30. Mana utopiskā iecere par Lētīžas krastu izbrišanu ir jāatmet. Iespējams, to varētu īstenot vasarā, kad dienas ir garākas un gaišākas, bet tagad mums atlikusi vien stunda dienasgaismas. Sekojam Līkajam ceļam, kas cauri mežiņam mūs ved galvenā ceļa virzienā. Tik laba sajūta pēc “DZIIVA šokolāde” apmeklējuma! Tāda… dzīva, he, he! Šī bija ļoti iedvesmojoša ciemošanās.

Mākoņi lēnām sāk sārtoties. Apkārt plešas skaisti lauki. Pasoļojam garām Tukumam. Nē, ne jau tam Tukumam, uz kuru jābrauc pēc smukuma, bet gan Kuldīgas novada Tukumam. Diezgan naskā tempā kātojam uz mašīnas pusi. Dubļi šķīst uz visām pusēm. Esam pamatīgi nosušķējušies. Kad sasniedzam mašīnu, ir krietni satumsis.

Linda piedāvā aizbraukt sameklēt pilskalnu ar neparastu vārdu – Stulbenes pilskalns. Kāpēc ne? Lukturīši mums ir. Rodas problēmas ar navigāciju, jo šeit ir švaki ar zonu. Vismaz virziens top skaidrs, braucam turp. Pāri ceļam pārjož četras stirnas. Labi, ka ceļš ir tik bedrains un dubļains, ka Valdis spiests braukt lēni.

Izkāpjam no auto melnā tumsā. Mežā ved spocīga aleja. Mans “Garmin” Stulbenes pilskalnu neatrod, tāpēc sekojam Lindas telefonam. Laimīgā kārtā mežs nav pārāk brikšņains. Kādā brīdī Linda secina, ka punktiņš, kas telefonā apzīmē mūsu atrašanās vietu, nekur nav pakustējies. Laikam pazudis internets. Neko darīt, nav mums lemts šovakar aplūkot Stulbenes pilskalnu. Bet vismaz mēģinājām.

Pa ceļam uz Skrundu pāri ceļam pārļepato mīlīgs zaķis, bet pēcāk – pieci milzīgi brieži. Tas gan ir skats! Dzīvnieku šeit netrūkst.

Skrundā izlemjam iestiprināties un noprovēt “Skrundas kebabu”, par kuru internetā atrodamas ļoti labas atsauksmes. Pasūtām trīs lielos kebabus. Te pieņem tikai skaidru naudu, tāpēc es aizjožu uz mašīnu, bet Linda – uz tuvējo bankomātu. Uh, kebabi izrādās tiešām gardi! Un lieli! Mierīgi varēju ņemt mazo. Šķiet, ka vēl nekur citur neesmu ēdusi kebabu ar tik kraukšķīgu lavašu. Labās atsauksmes ir pelnītas.

Tagad gan liekam punktu iespaidiem bagātajai dienai un braucam uz Kuldīgu. Atvadāmies no Lindas, kura mums sastādīja tiešām lielisku un jestru kompāniju, un dodamies uz savām naktsmītnēm “Amanda’s Apartment”. Jauks un omulīgs dzīvoklītis mājas trešajā stāvā. Viss iekārtots ļoti glīti un patīkami. Guļamistabā pie griestu sijām izvietota zvaniņu kolekcija, bet virtuvē izkārtoti senie gludekļi. Krāsniņa jauki sprakšķ. Dzīvoklītī pieejamas Kuldīgas kartes, kas noteikti noder tiem, kuri Kuldīgā viesojas pirmo reizi. Mazs, bet patīkams pārsteigums – uz dvieļiem katram atstāta pa “Gotiņai” ar Kuldīgas simboliku, bet virtuvē uz galda – pavasarīgs narcišu pušķis. Domāju, ka šīs naktsmītnes būs mans jaunais Kuldīgas favorīts. Glīti un funkcionāli.

Noskaties Lindas Šlangenbergas veidoto video ar aizraujošākajiem mirkļiem no pārgājiena: www.facebook.com/murasaimniece/videos/1297022874500451!

NODERĪGI:

  • Pārgājienu maršruts “Šokolādīgā Šķērveļa ekspedīcija” (~16 km) ar iespēju lejupielādēt GPX failu: https://visitkuldiga.com/aktivitate/marsruti/skervela-ekspedicija/ Ņem vērā, ka karte un satelītskats Šķērveli attēlo ļoti atšķirīgi, tāpēc maršruts iezīmēts, balstoties tajā, kā gājām mēs. Kartē izskatās, ka Šķērvelis jāšķērso neskaitāmas reizes, bet satelītskatā var pārliecināties, ka tā nebūt nav. Iesaku turpceļā pašam meklēt labāko ceļu gar Šķērveli atbilstoši gadalaikam, krasta mitruma pakāpei un krūmu biezumam, bet pie Zoslēnu atsegumiem noteikti pāriet uz Šķērveļa kreiso krastu un turpināt ceļu gar to līdz pat Vormsātes muižai.

  • Apskates objekti un tūrisma iespējas Kuldīgas novadā: https://visitkuldiga.com/

  • Apskates objekti un tūrisma iespējas Skrundā: www.skrunda.lv/lv/turisms/apskates-objekti/

  • “DZIIVA Šokolāde”: www.dziiva.com (viesošanās tikai ar iepriekšēju pieteikšanos!)

  • Naktsmītnes “Amanda’s Apartment” Kuldīgā: https://booking.tp.st/ZJoZF9ec

Raksts tapis sadarbībā ar Kuldīgas novada tūrisma attīstības centru.

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)


Comments


bottom of page