top of page

2023. gada 12. februāris. Pārgājiens Skrundas pusē un Ventas iežu atsegumi

Šodien agrs rīts – ceļamies plkst. 05:15, lai ap plkst. 06:30 varētu doties ceļā uz Skrundu, kur mūs gaida jauna pārgājienu maršruta izpēte. Kad uzsākam braucienu, Rīga grimst tumsā. Jo tuvāk nāk Kurzeme, jo gaišākas top debesis. Tīrumus rotā sarma, zaļajiem sējumiem piešķirot savādi bālganu toni. Kā baseina flīzēm. Drīz vien pamale sāk sārtoties, un vairs jau nav ilgi jāgaida – pēc kāda brītiņa virs kokiem parādās spoža saules bumba. Maģisks mirklis. Saullēktu tīrumā bauda stirnu bariņš.

Iebraukuši Skrundā, novietojam mašīnu bezmaksas autostāvvietā pie tirgus laukuma starp “Elvi”, “Skrundas kebabu” un “Citro”. Tirgus laukumā izvietota brīvdabas izstāde par zemessardzi. Uzmetam aci izstādei, bet tad ķeramies klāt pārgājienam. Šodien plānojam iziet apmēram sešpadsmit kilometrus garu pārgājienu maršrutu, kas vijas cauri Skrundas zivju dīķiem un izmet loku arī pašā Skrundā.

Pie veikala “Mājai un būvei” izveidota milzīga sirds. O, Skrunda gatavojas Valentīna dienai! Iespējams, ka, lauku reģionā dzīvojot, sirdi sildošākās dāvanas meklējamas tieši saimniecības preču veikalā.


Pa ceļam aplūkojam pulksteni “Laika upe”, ko veidojis tēlnieks Ģirts Burvis. Turpat netālu atrodas Skrundas kaujas piemiņas akmens, kas veltīts nozīmīgai uzvarai, ko Oskara Kalpaka komandētais bataljons izcīnīja Skrundā.

Nelielā uzkalniņā balta un stalta slejas Skrundas evaņģēliski luteriskā baznīca. Tā kā ir svētdiena, tad liekam lielas cerības uz to, ka izdosies baznīcu aplūkot ne tikai no ārpuses, bet arī no iekšpuses. Nekā. Vārti ciet, nemaz nerunājot par durvīm. Laikam mācītājs agrajā rīta stundā vēl saldi snauž un krāj spēkus svētdienas sprediķim. Latvijas dievnamu problēma – mūždien slēgti un ceļotājiem nepieejami (ar atsevišķiem izņēmumiem).

Agrajā rīta stundā slēgts ir arī Deportāciju piemiņas vagons-muzejs. Uz vagona rakstīts, ka atslēga jāmeklē pie dzelzceļa stacijas dežuranta, bet stacija ir ciet. Pirms dažiem gadiem vagonu apmeklēju kopā ar brāli un amerikāni Ēriku, kad šeit piestājām pa ceļam uz Skrunda-1. Toreiz atslēgu dabūjām, bet atklājās, ka ziemas mēnešos ekspozīcija tiek novākta, tāpēc redzējām tikai tukšu vagonu. Ļoti iespējams, ka arī tagad vagons stāv tukšs, bet ekspozīcija gaida siltākus laikapstākļus, lai atkal tiktu izvietota vagonā. Ko lai saka, būs jābrauc uz Skrundu vasarā!

Soļojot tālāk, uz kādas mājas durvīm pamanām Valentīna dienas dekoru. Izskatās, ka Skrundā šos svētkus svin ne pa jokam. Saku Valdim, ka varbūt mums 14. februārī jāatgriežas Skrundā. Nebrīnītos, ja te notiktu kāda lustīga balle.


Cik skaista sarma! Tā rotā gan kokus, gan zāli. Peļķes klāj īsti ledus mākslas darbi. Kamēr es sajūsminos par dabas radīto skaistumu un bildēju ledus gleznas, tikmēr Valdis tās lauž un krakšķina. Pukojos, kas gan tā par modi – sabojāt skaistos ledus rotājumus.


Lai aplūkotu Skrundas lidlauku, pie maziem šķūnīšiem nogriežamies pa kreisi. Aplokā lepni un lielīgi staigā gailis. Skrundas lidlauks šķiet visu aizmirsts un nevienam nevajadzīgs, tomēr šādām vietām piemīt neparasts šarms.


Tālāk turpinām ceļu uz Skrundas zivju dīķiem, caur kuriem ved vairākas zemes strēles. Skrundas zivju dīķi tiek uzskatīti par nozīmīgu ūdensputnu barošanās un atpūtas vietu migrācijas laikā. Saulīte visu apkārtni pielējusi ar zeltainiem toņiem, jau tā glītajiem zivju dīķiem piešķirot papildu burvību.

Pie zivju dīķiem mūs pārsteidz milzīgi metāla trumuļi, kas manāmi visapkārt dīķiem. Soļojam pa šauru zemes strēli, kam abās pusēs plešas skaisti ūdens plašumi, kas šodien ir ledus formā. Sajūta gluži kā uz mola. Niedres liegi šūpojas vējiņā. Saulīte silda. Teju vai sāk šķist, ka pavasaris klāt! Ļoti jauka noskaņa. Miers un klusums.


Izmetam nelielu loku cauri mežiņam. Ceļš brīžiem ir pamatīgi apledojis. Visur plešas neviena neapdzīvoti privātīpašumi, par kuriem liecina vien neskaitāmās zīmes “Privātīpašums”. No kāda lauka nekurienē iestiepjas skaista koku aleja.


Kad sākam soļot pa otru zemes strēli, kas ved pāri dīķiem, mūs pārsteidz ļoti neparasta skaņa, kas uzrodas ik pēc neliela brīža. Izklausās tā, it kā kāds pūstu milzīgās, tukšās pudelēs. Dīvaini. Un mazliet spocīgi.


Pēkšņi no zemes strēles pagrieziena starp niedrēm iznirst kāds senioru pāris. Pasveicinām viņus, un abi apstājas uz pļāpāšanu. Kundze mums saka: “Jūs šķietat kaut kur redzēti!”. Atsmeju, ka diezin vai, jo neesam vietējie. Viņi ieinteresējas, no kurienes tad esam, ja reiz ne no Skrundas. Izdzirdējuši, ka esam no Rīgas, viņi izskatās pamatīgi pārsteigti un brīnās, kas gan mums lika triekties tādu gaisa gabalu uz Skrundu. Izstāstu par Kuldīgas novada tūrisma attīstības centra aicinājumu izveidot divus pārgājienu maršrutus Skrundas pusē. Tā nonākam pie sarunām par tuvējā apkārtnē aplūkojamiem objektiem. Omulīgais un jestrais senioru pāris mums iesaka vēlāk aizbraukt uz Ventas krastu, lai aplūkotu Gobdziņu klintis, Ātro kalnu un Ketleru atsegumus, kuros “atrasta tā slavenā zivs”. Ja es nebūtu veidojusi maršrutu aprakstus raidījumam “Pa Straumei”, tad pat nenojaustu par kādu “slaveno zivi” runā vietējā dāma. Precizēšu, ka “slavenā zivs” ir Ventastega curonica, devona laika četrkājainais mugurkaulnieks, viens no pirmajiem radījumiem, kas no jūras izkāpa sauszemē. Ketleru atsegumos atrastas nozīmīgas Ventastega curonica fosilijas. Nezinu, vai šodien pagūsim aplūkot visas minētās vietas, bet šķiet, ka vismaz Gobdziņu klintis un Ātro kalnu gan varētu iekļaut dienas plānā. Ja reiz vietējie iesaka, tad jāklausa!


Vēl aprunājamies par dīvaino skaņu, kas joprojām turpina gaudot apkārt dīķiem. Vīrs saka, ka šo skaņu veido ledus. Kad viņi nesen pastaigājušies pie Nabas ezera, tur skaņa bijusi daudzkārt baisāka. Uz sarunas beigām sieviete saka: “Pag, es jums kaut ko iedošu, lai varat izvilkt kājas līdz sava gājiena beigām!” Un viņa no somas izķeksē divus biezpiena sieriņus. Cik mīļi! Es steidzu no Valda somas vilkt laukā sauju ar končām. Apmainījušies ar saldumiem, dodamies katrs savā virzienā. Jauki satikt vietējos ļaudis un pārmīt pāris vārdus.


Izstaigājuši glītos Skrundas zivju dīķus un izbaudījuši ainaviskās Kurzemes lauku ainavas, nonākam atpakaļ Skrundā, kur mūs sagaida labiekārtota promenāde gar Ventu. Baskāju taka, piknika un ugunskura vieta, kā arī vides objekts “Iegriez stegu”, kas veltīts Ventastega curonica jeb “tai slavenajai zivij”, kā to nodēvēja Skrundas dīķos sastaptā dāma. Apkārt vides objektam cementā iespiestas stegas pēdiņas, kas izskatās dikti mīlīgi. Esam pārsteigti, cik glīta un sakopta ir Ventas krasta promenāde. Prieks pastaigāties! Tomēr vislielāko pārsteigumu sagādā kupolveida telts jeb čigānu pirts, kas ir brīvi pieejama ikvienam interesentam. Pirti gan šoreiz nekursim, tomēr izmantojam šo nojumi kā izcilu vietu pusdienu piknikam – teltī ir silti un omulīgi, nekādi februāra vēji mums netiek klāt. Cik forši, ka šeit izveidota tāda vieta! Tepat blakus plūst Venta.

Pēc pusdienām turpinām ceļu gar Ventu. Uzkāpjam augšā aplūkot estrādi, bet pēc tam čāpojam uz Skrundas muižas pusi. Klasicisma stilā celtā muiža būvēta deviņpadsmitā gadsimta sākumā, un to mēdz saukt par Mežotnes pils miniatūro kopiju. Laika gaitā muiža vairākkārtīgi mainījusi savas funkcijas, kalpojot arī par cietumu, nabagmāju, aptieku un skolu. Mūsdienās Skrundas muiža pamatīgi atjaunota, un tajā ierīkota smalka viesnīca, restorāns un pat SPA. Ļoti patīkami, ka muižas teritorija pieejama apskatei arī tiem ceļotājiem, kuri nav apmetušies viesnīcā. Apejam apkārt muižas pilij. Otrā pusē paveras jauks skats uz Ventu. Ievēroju, ka muižai ir pāris “zirnekļa tīklu dizaina” logi, kādus pirmo reizi pirms pāris gadiem ieraudzīju Laidu muižas fasādē.

Esam nogājuši teju sešpadsmit kilometrus, kad atgriežamies atpakaļ pie mašīnas. Šis izrādījās jauks un ainavisks maršruts, kas ļauj iepazīt nozīmīgākās vietas Skrundā, kā arī izbaudīt pilsētas apkārtni. Pārgājienu maršruts ir viegli ejams, tāpēc piemērots gan veciem, gan jauniem, gan ģimenēm ar bērniem, gan solo piedzīvojumu meklētājiem. Laba izvēle dienām, kad gribas kārtīgi izstaigāties un izbaudīt skaistus skatus, bet negribas lauzties cauri brikšņiem.


Tā kā esam gājuši gana naski, un saule vēl rotaļājas augstu debesīs, dodamies nelielā auto ekskursijā pa tuvējo apkārtni. Kā pirmo braucam aplūkot Lēnu Romas katoļu baznīcu. Skaista, balta baznīciņa, kas savās formās mazliet atgādina pili. Bet – kāds “pārsteigums” – arī slēgta. Laikam tagad esam svētdienas dievkalpojumu jau nokavējuši. Tīrā neraža. Aplūkojam baznīcu no visām pusēm, kā arī aizejam uzmest aci mācītājmuižai.

Braucam tālāk. Piestājam pie Lēnu muižas, bet tā kā tā atrodas privātīpašumā, tad varam to aplūkot vien pa gabalu. Pēcāk kādās krustcelēs ieraugām milzīgu piemiņas vietu Oskaram Kalpakam. Griežamies pa kreisi un sekojam mazam celiņam, kas ved garām neskaitāmām lauku sētām. Pēkšņi ceļmalā pamanām zīmīti ar uzrakstu “Oskara Kalpaka ceļš”. Gar elektrisko žogu aizvijas maza taciņa. Dodamies to izpētīt, bet atduramies pret grāvi. Laikam šis tomēr nav Oskara Kalpaka ceļš. Iespējams, ka zīme bija domāta kā marķējums maršrutam, kas vijas pa auto ceļu, bet tādā gadījumā tā novietota ļoti mulsinošā vietā.

Braucam līdz ceļa galam. Tur atrodas kempings “Varkaļi” un pašrocīgi ierīkots stāvlaukums, pie kura novietota ziedojumu kastīte ar uzrakstu “Maksa par stāvvietu 0,2 eur/h”. Iemetam kastītē trīsdesmit centus un gribam čāpot tālāk, bet pie mums pienāk gigantisks, balts suns. Nevaram saprast – nikns vai nē, tāpēc paliekam mašīnas tuvumā. Suns sāk riet. Viņa rejas tālumā sadzird saimnieks, kurš sāk svilpt, un suns aizlēkšo prom. Atviegloti uzelpojam un varam doties meklēt Ventas krasta iežus. Pļaviņā slejas vairākas kempinga mājiņas. Izskatās pēc jaukas vietas, kur izbaudīt Ventas plašumus un dabu.


Sekojam lielajai takai, bet pēcāk nogriežamies pa mazu taciņu, kas aizved līdz Ventai. Otrā upes krastā slejas iespaidīgās Gobdziņu klintis, smilšakmens un dolomītu atsegumu siena. Aptuveni vienpadsmit metrus augstās klintis tiek uzskatītas par vienām no ainaviskākajām klintīm Kurzemē. Klintīs atrodama arī divdesmit sešus metrus garā Gobdziņu ala, otra garākā ala Kurzemē. Turamies gar pašu Ventas krastu, baudām skatu uz Gobdziņu klintīm un soļojam Ātrā kalna virzienā. Pa kājām pinas niedres.

Kad krasts paliek neizbrienams, dodamies mežā, kur atrodam sīku taciņu, kas vijas gar nogāzes malu. Drīz nonākam ļoti dubļainā vietā, kur jārāpjas lejup un jātiek pāri gravai. Negribu ar kameru nokrist dubļos, tāpēc dodos atpakaļ un meklēju citu ceļu. Valdis šķērso dubļus un drīz vien sauc, ka atradis Ātro kalnu. Steidzos turp.


Ātrais kalns, dēvēts arī par Straujo kalnu un Ātrajām klintīm, sasniedz pat divdesmit metru augstumu un trīssimt metru platumu. Kamēr apbrīnojam vareno milzi, tikmēr pavisam netālu no mums paliels gabals atdalās no klinšu sienas un nokrīt zemē ar lielu būkšķi, sadaloties sīkākās daļās un aizripojot lejup pa nogāzi. Izrādās, ka nav droši tā stāvēt un apbrīnot Ātro kalnu! Smejos, ka varbūt tieši tāpēc to sauc par Ātro kalnu, jo ieži ātri drūp un rūk mazumā. Dodamies atpakaļ. Atceļā atrodam daudz lielāku taku. Cik tipiski – no sākuma jāizlauž brikšņi, lai pēc tam uzzinātu, ka tepat atradās arī viegli ejama taka, ha, ha.

Šī bija piedzīvojumiem, atklājumiem un skaistiem skatiem bagāta diena, turklāt radās sajūta, ka esam labi iepazinuši gan Skrundu, gan tās apkārtni. Raušamies mašīnā un dodamies atpakaļ uz pilsētu. Tur piestājam pie kafejnīcas “Jumis, lai atgūtu spēkus pēc garās dienas. Iekšā kuras kamīns, radot omulīgu noskaņu. Pasūtām karbonādes un šokolādes krēmu ar ķīseli. Paēdam sātīgas vakariņas, kas pēc pārgājiena ir tieši laikā. Cenas arī šeit ir patīkamas.

Tālāk dodamies uz naktsmītni viesu mājā “Stadula”. Mazliet jāuzgaida, līdz ierodas saimnieks. Viņš mums izrāda visu māju. Virtuve pieejama pirmajā stāvā, mūsu istabiņa un vannasistaba – otrajā. Saimnieks saka, lai nebaidāmies, ja pēcāk dzirdēsim kādus trokšņus – blakus telpas izīrētas uzņēmumam, kas nodarbojas ar 3D printēšanas darbiem, bet apakšstāvā darbojas kosmetoloģe. Nekas, gan jau mūs neviens netraucēs. Varam atpūsties!

Īsāk sakot, brauc uz Skrundu! Varēsi gan pārgājienā iziet, gan palaiskoties Ventas krastos, gan apbrīnot kultūrvēsturiskas vērtības, gan priecēt acis ar dabas bagātībām.

NODERĪGI:

Raksts tapis sadarbībā ar Kuldīgas novada tūrisma attīstības centru.

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)


Comments


bottom of page