Soļojam uz Sabiles autobusu, kas plkst. 08:10 izbrauc no Rīgas. Lai varētu ilgāk pagulēt, Fabians vakar rosināja izlaist brokastis un pa ceļam uz staciju iegādāties maizītes. Vispirms nopērkam biļetes, bet tad ielūkojamies autoostas kafejnīcā. Kopš pēdējo reizi tur iepirkos, kafejnīcas smalkmaizīšu klāsts ir šaušalīgi sarucis. Pat “Narvesen” pieejama plašāka bulciņu izvēle, tāpēc savus brokastu krājumus sarūpējam tur.
Kāpju autobusā, sasveicinos un rādu šoferim savu biļeti, uzreiz nosaucot arī vietas numuru. Šoferis, pat neatņēmis sveicienu, skatās nevis uz manu biļeti, bet gan uz smalkmaizīšu maisu, ko turu rokās.
Šoferis: “Kad ēdīsiet šīs bulciņas?”
Es (mazliet samulsusi par šādu jautājumu): “Vēlāk...”
Šoferis: “Kad ēdīsiet šīs bulciņas?”
Es: “Vēlāk!”
Šoferis: “Kad – vēlāk?”
Es (saprotot, uz kuru pusi velk šī nopratināšana): “Nu, kad izkāpsim no autobusa…”
Beidzot tieku apsēsties. Protams, saprotu, ka autobusā ēst bulciņas nav pārāk forši, jo šoferim autobuss vēlāk jātīra, tomēr šāda komunikācija šķita maķenīt parupja un dīvaina. Smieklīgākais, ka viņš manu biļeti tā arī neaplūkoja. Fabians, savukārt, izdara secinājumu – kārtējais īgnais latvietis. Es cītīgi mēģinu pierādīt pretējo, bet kaut kā Fabianam visu laiku trāpās nudien pikti pārdevēji un šoferi.
Pēc mums autobusā iekāpj kāds vīrietis, kurš arī sarūpējis sev pārtikas krājumus garajam braucienam. Arī viņš dabū uzklausīt šofera komentārus par to, ka autobusā nedrīkst ēst. Atšķirībā no manis, vīrietis sāk strīdēties pretī: “Vairāk nekā trīs stundu brauciens, bet es nedrīkstu ēst?!” Šoferis skaļā balsī un negantā tonī skaidro, ka, pirmkārt, ēdiens ož, un tas var nepatikt apkārtējiem, otrkārt, arī pārējiem var sākt gribēties ēst, treškārt, viņam pēc tam jātīra autobuss. Vārdu apmaiņa izvēršas augstos toņos, līdz beigu galā šoferis vīrietim liek viņa lielo somu likt bagāžas nodalījumā un par to atsevišķi piemaksāt. Jāteic, ka izbraucienos ar sabiedrisko transportu tik dusmīgu attieksmi pret pārtikas lietošanu autobusā piedzīvoju pirmo reizi. Parasti šoferi lielus iebildumus neceļ. Bet, kā jau minēju, šāda attieksme ir saprotama, tomēr tās paušanas veids – visnotaļ nepieklājīgs.
Kad beidzot izbraucam no autoostas, uz autobusa griestu caurspīdīgās lūkas pamanu kaiju, kas joprojām grīļīgi stāv uz braucošā autobusa. Brauks par zaķi? Tomēr, autobusam uzņemot ātrumu, kaijai nākas pacelties spārnos un uz Kurzemi doties pašas spēkiem.
Pie savām brokastu bulciņām ķeramies klāt vien Tukumā – autobusam ir desmit minūtes gara pauze, un varam izkāpt svaigā gaisā, kur drupačas nevienu nesatrauc. Esmu jau sākusi ēst savu smalkmaizīti, kad Fabians pēkšņi to izņem man no rokām, nokož gabalu un atdod atpakaļ. Ēē, ko?! Stāvu mazliet apmulsusi. Man jau nebūtu žēl iedot viņam nogaršot manu bulciņu, bet varētu vispirms pajautāt, ne? Un noplēst gabaliņu ar pirkstiem, nevis nokost. Pēc tam vācietis piedāvā iekosties arī viņa maizītē. Ha, ha, nē, paldies.
Iebraucam mīlīgajā Sabilē un lecam laukā no autobusa, kas tālāk dodas uz Kuldīgu. Vispirms ielūkojamies vecajā Sabiles sinagogā, kurā tagad ierīkota izstāžu zāle un tūrisma informācijas centrs. Uz doto brīdi sinagogā aplūkojama dūraiņu izstāde. Tā kā Fabians nav pārāk ieinteresēts apskatīt dūraiņus, tad dodamies prom, pirms mums liek iegādāties biļetes.
Nokāpjam lejā līdz Abavai, kuras krastā pietauvots gluži vai vikingu kuģis. Izskatās pēc piknika vietas. Ļoti oriģināls dizains. Tomēr pikniks mums pagaidām nav prātā. Soļojam uz Pedvāles mākslas parku.
Pa ceļam Fabians, kurš autobusā iepazinies ar latviešu lietvārdu deklinācijām veltītu “Wikipedia” lapu, lūdz no angļu valodas tulkot uz latviešu mēli dažādus vārdus, ko viņš bez lielām grūtībām pareizi izloka visos locījumos. Esmu pārsteigta par to, cik lieliski viņam tas izdodas.
Diena ir saulaina un sāk pamatīgi iesilt. Sasnieguši Pedvāles mākslas parku, nopērkam biļetes un teritorijas karti un atstājam savas mugursomas parka kasē. Jāteic, ka bez kartes būtu grūti orientēties un saprast, kur un kā vislabāk iet, lai aplūkotu visus mākslas darbus, turklāt kartē izlasāmi mākslas darbu nosaukumi un iepazīstami to autoru vārdi. Noderīga informācija, kas ļauj labāk aptvert darbos attēloto un tos interpretēt, jo lielākā daļa darbu ir visai abstrakti.
Kamēr stāvam pie mākslas parka ieejas vārtiem un blisināmies kartē, tikmēr pie mums pienāk pats Ojārs Feldbergs, tēlnieks un mākslas parka izveidotājs, kurš prasa, vai mums ko pastāstīt par objektu. Protams! Izrādās, ka pusatvērtie parka vārti parasti ir ciet, veidojot darbu ar nosaukumu “Melnais caurums”. Uz doto brīdi pēc cauruma šis objekts īsti neizskatās, jo darbinieki braukuši ar auto un vārtus atstājuši vaļā. Parasti parka apmeklētājiem jālien cauri caurumam. Mākslinieks mums parāda labāko veidu, kā izstaigāt plašo parka teritoriju, kā arī izstāsta, ka parkā izveidoti vairāki jauni objekti, kas savu atklāšanu vēl tikai piedzīvos turpmāko nedēļu laikā. Ārkārtīgi omulīgs un laipns vīrs. Fabians pēcāk brīnās, kāpēc nelūdzu viņam autogrāfu.
Pedvāles mākslas parks man šķiet ārkārtīgi skaista, ainaviska un patīkama vieta. Mani ļoti uzrunā parka ideja par dabas, mākslas un cilvēku vienotību, kur ainava ir daļa no mākslas darba. Manuprāt, te valda ļoti gaiša un labestīga aura, kas ir teju fiziski sajūtama gaisā, akmeņos un kokos.
Kārtīgi izstaigājam visu parku. Nudien, te ir diezgan daudz jaunumu. Daži vēl stāv uz koka sastatnēm, kamēr citi savu atklāšanu jau piedzīvojuši, piemēram, veltījums Ukrainai ar nosaukumu “Kliedziens”. Vizuāli ļoti iespaidīgs ir darbs “Sirdsakmeņi”, kas izveidots no baltām siena gubu sastatnēm un ieriktējies piekalnītē, kā arī milzu simtkājim līdzīgais “Saules ceļš”, kas liesmojoši sarkans cēli stāv paugura pašā galā. Ļoti harmoniska un glīta man liekas akmeņiem piebārstītā nogāze, kas veido darbu “Tikšanās” – vienkārša, bet vizuāli spēcīga ideja. Tomēr kā visskaistākais darbs man šķiet Ilmāra Blumberga veidotais “Visums” – dubultā aplī sastādīta bērzu aleja ar lielu akmeni pašā centrā. Kāda ģeniāla ideja – veidot mākslas darbu, stādot kokus! Šī vieta ir absolūti fantastiska. Bērzi ir man sirdij tuvākie koki, tāpēc sajūtu neapturamu vēlmi iziet pilnu apli cauri bērzu alejai. Ejot pa apli, pieskaros bērziem, izlaižu pirkstus cauri bērzu zariem un lapām. Nav nemaz tik daudz tādu vietu, kurās rodas tik ļoti mierpilna, bet reizē spēcinoša sajūta. Kad esmu izgājusi pilnu apli, dodos uz centrā esošo akmeni un no tā vēroju bērzus. Pēcāk Fabianam saku, ka tieši šādi varētu izskatīties mana “baznīca”. Viņš smejas, ka šī nudien izskatās pēc senas pagānu svētvietas. Man nemaz negribas doties prom no bērzu apļa. Tā jau saka, ka apļiem piemītot īpašs spēks. Manā skatījumā – bērzu apļiem jo īpaši! Smieklīgi, ka iepriekšējā reizē, kad pa parku pastaigājos bez kartes, pat nenojautu, ka bērzu birztaliņa arī ir mākslas darbs, turklāt ļoti īpašs, tāpēc līdz šejienei nemaz neatnācu. Redz, dažkārt ir vērts maksāt par karti.
Pusdienu pikniku ieturam Pedvāles mākslas parka pļaviņā. Kur gan mēs atrastu vēl glītāku vietu!
Kad esam kārtīgi izpētījuši visu mākslas parku, dodamies uz Abavas pusi. Fabians kādā krūmā ierauga ogas, noplēš dažas no tām un iemet sev mutē. Mazliet šokēti prasu: “Tu vispār pazīsti šīs ogas?”, jo es pati tās nepazīstu. Fabians atbild: “Tās izskatās līdzīgas ogām, ko pazīstu!”. Atbildu, ka “izskatās līdzīgas” nav gana pārliecinošs arguments, un iesaku ogas neēst, jo Latvijā sastopami arī indīgi eksemplāri. Atceros, ka arī Francijā kalnu pārgājiena laikā Fabians sāka ēst ogas, ko īsti nepazina. Šitā taču var noindēties!
Taka mūs aizved līdz kādas privātmājas žogam, kam vārti ir plaši atvērti. Fabians grasās soļot cauri pagalmam, sakot, ka viņam nebūtu iebildumu, ja ceļinieki čāpotu cauri viņa pagalmam. Iebilstu, ka man tā nešķiet laba doma. Esmu saskārusies ar neganti noskaņotiem zemju īpašniekiem, kā arī tikpat neganti noskaņotiem suņiem, tāpēc galīgi negribu kādu lieki kaitināt. Var jau būt, ka Vācijā cilvēkiem nav iebildumu pret svešiem pagalmu šķērsotājiem, tomēr man nešķiet, ka Latvijā kāds par to pārāk priecātos. Katrā ziņā, tā ir mana privātā nostāja – privātīpašumu zīmes mežos un pļavās mani pārāk nesatrauc, tomēr svešu pagalmu šķērsošanu uzskatu par nepieklājīgu, īpaši, ja ir pieejams apkārtceļš. Un šeit tāds ir pieejams. Soļojam apkārt žogam un drīz vien nonākam uz zemes ceļa, kas mūs aizved līdz pludmalei Abavas krastā. Fabians dodas nopeldēties, bet es tikmēr izstiepjos ēnā uz soliņa. Abiem labi.
Pēcāk soļojam uz Sabiles centru. Izstaigājam Rīgas ielu, uz kuras namiem apskatāmas vēsturiskas fotogrāfijas ar dažādiem pastāstiņiem iz Sabiles dzīves. Žēl, ka teksti ir pieejami tikai latviešu valodā, tāpēc man nākas tos tulkot angliski. Apkārt paveras mīlīga un glīta apbūve.
Tālāk soļojam uz Vīna kalnu. Biļešu pārdevēja savā būdiņā tik aizrautīgi pļāpā pa telefonu, ka mūsu esamību pamana tikai tad, kad vairākas reizes aktīvi noplivinu naudu gar pašu kases lodziņu. Izskatās, ka viņa pat nepamanītu, ja mēs ieietu Vīna kalna teritorijā bez biļetēm.
Vīna kalnā Fabians pārsteigti konstatē, ka tur neaug neviena no viņam pazīstamajām vīnogu šķirnēm. Tas tiesa, nedz “Cabernet Sauvignon”, nedz “Chardonnay”, nedz citus populārus vīnogu šķirņu nosaukumus Sabilē neatrast, toties tur var sastapt, piemēram, “Zilgu”. Ķekari pilni ar sulīgām vīnogām, tomēr Vīna kalnā vairākas reizes redzami atgādinājumi, ka vīnogas raut aizliegts. Žēl gan. Izskatās jau dikti kārdinoši, it sevišķi tik karstā dienā kā šī. No Vīna kalna virsotnes paveras burvīgs skats uz Sabili un Abavas ieleju.
Mums ir izvēle – varam doties uz autobusu, kas uz Kuldīgu izbrauc pēc pusstundas, vai arī gaidīt nākamo autobusu pēc trīsarpus stundām. Man padomā ir pastaigu maršruts, ko esmu atradusi Sabiles mājaslapā, tomēr tas neprasītu trīsarpus stundas laika. Izlemjam par labu agrākajam reisam, atmetot ideju par pastaigu maršrutu, tomēr vismaz Sabiles pilskalnā gan gribētos uzkāpt. Lai gan Sabiles pilskalns atrodas burtiski līdzās Vīna kalnam, lai tajā nokļūtu, mums nāktos kāpt lejā no Vīna kalna, ko apjož žogs, un pēc tam kāpt augšā uz pilskalnu. Tas, iespējams, paņemtu vairāk laika, nekā varam šai nodarbei atvēlēt, ja vien negribam nokavēt autobusu. Man iešaujas prātā kāda ideja – pārkāpt pāri Vīna kalna vārtiem. Fabianam nav ne mazāko iebildumu. Kāpju pirmā ar domu – ja man izdosies pārkāpt pāri vārtiem, tad Fabianam to izdarīt jau nu būs tīrais nieks. Ātri vien tiekam žoga otrā pusē. Fabians smejas, ka biļešu pārdevēja nesapratīs, kur mēs esam pazuduši, bet es atbildu, ka, visticamāk, viņa to pat nepamanīs.
Sabiles pilskalns izrādās visnotaļ varens. Viegli iztēloties, ka reiz šeit slējusies pils. Arī skats uz Sabili caur kokiem paveras labu labais. Apmetuši loku apkārt pilskalnam, kāpjam lejā. Pa ceļam uz autobusa pieturu aplūkojam baznīcu, kas diemžēl ir slēgta. Pēc desmit minūtēm piebrauc autobuss. Šoreiz mums trāpās dikti omulīgs un jestrs šoferis.
Nonākuši Kuldīgā, dodamies uz restorānu “Goldingen Room”, kas vienlaikus darbojas arī kā reģistratūra naktsmītnei “2 baloži”. Aizpildu dokumentus, norēķināmies par nakšņošanu, paņemam atslēgas un dodamies iekārtoties. Paliekam tajā pašā istabiņā, kurā reiz jau apmetos ar vācieti Lisu. Nav nemaz tik daudz gana gaumīgu naktsmītņu, kas piedāvātu divas atsevišķas gultas, turklāt “2 baloži” atrodas lieliskā vietā – ap stūri kūku karalistei “The Marmalade” un pašā vecpilsētas sirdī. Nolikuši mantas, iegājuši dušā un pārģērbušies, dodamies atpakaļ uz “Goldingen Room”, lai ieturētu vakariņas. Pasūtu pikanto picu ar kazas sieru “Calabrese Piccante”. Tā izrādās gardākā pica, ko jebkad esmu ēdusi. Nopietni. Pamēģini, ja netici!
Pēc vakariņām dodamies nelielā pastaigā. Izlīkumojam šarmantākās Kuldīgas ieliņas, aizstaigājam līdz Alekšupītes ūdenskritumam un Ventas rumbai. Kad esam gana kārtīgi izstaigājušies, saku, ka sazvanīšos ar Valdi. Piesēžu uz soliņa, bet Fabians dodas atpakaļ uz “2 baložiem”. Kad vēlāk aizeju līdz viesnīcas ārdurvīm, zvanu Fabianam, lai nāk lejā un laiž mani iekšā, bet atklājas, ka viņš nupat izgājis pastaigā, ha, ha. Kā mēs varējām samainīties, viens otru nepamanot? Mistērija. Fabians iedod atslēgas, bet pats dodas mazliet pastaigāties pa Kuldīgu.
Vakarā pamanu, ka augusta saule šodien pamatīgi apsvilinājusi manus plecus. Āda ir ne tikai spilgti sarkana, bet arī sāpīga. Lūk, vajadzēja tomēr klausīt Fabianu, kad viņš man Pedvālē piedāvāja pretsaules krēmu. Naivi domāju, ka vasaras gaitā āda pie saules jau pieradusi. Ha, tikai aizmirsu tādu sīkumu, ka diži saulaina šī vasara nemaz nebija.
NODERĪGI:
Pedvāles mākslas parks: www.pedvale.lv/makslas-parks/
Sabiles Vīna kalns: www.visit.sabile.lv/sabiles-vina-kalns/
Sabiles pilskalns: www.visit.sabile.lv/sabiles-pilskalns/
Viesnīca “2 baloži”: https://visitkuldiga.com/naktsmiers/viesnicas/viesnica-2-balozi/?lang=lv
Restorāns “Goldingen Room”: www.facebook.com/goldingenroom/
Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)