top of page

2023. gada 20. augusts. Vācietis Fabians Latvijā. Rīga

Juhūūū, pie manis ciemos brauc vācietis Fabians, sens draugs no Francijas laikiem, kad abi tur darbojāmies kā brīvprātīgie (tikai katrs savā ciemā)! Viņš jau reiz viesojās pie manis Latvijā un tagad brauc ciemos otro reizi. Man vienmēr ir liels prieks, kad ārzemju draugi izlemj paviesoties Latvijā, bet vēl jo lielāks prieks ir par tiem, kuri atgriežas atkārtoti. Par mūsu iepriekšējās reizes piedzīvojumiem vari lasīt ŠEIT. Tā kā klimata saudzēšanas apsvērumu dēļ Fabians izdomājis lidmašīnas kādu laiku nelietot, tad ceļo pāri Eiropai ar vilcieniem un autobusiem. Starp citu, viņš atgriezies Francijā, lai nodotos doktorantūras studijām Parīzē, kas viņa ceļu uz Latvija padara vēl garāku.


No rīta saņemu ziņu, ka Fabiana autobuss no Viļņas izbraucis ar pusstundas nokavēšanos. Izpētu “EcoLines” mājaslapu un noskaidroju, ka Rīgā tas iebrauks plkst. 12:20. Tā kā rīts pastiepjas garāks, tad ar Valdi dodamies uz franču beķereju svētdienas brokastīs. Pēc tam vēl paspējam iepirkties un aiznest produktus uz mājām.


Uh, riktīgi karsta diena! Beidzot iestājusies vasara! Augusta beigās. Cik ironiski. Valdis izlemj palikt mājās, tāpēc sagaidīt Fabianu autoostā dodos viena.


Fabians izskatās gluži kā 2017. gadā, kad tikāmies pēdējo reizi un kopīgi apceļojām Latviju. Tīri neticami! Priecīgi satikušies, soļojam uz māju pusi. Pa ceļam izbaudām smuko Rīgas arhitektūru. Fabians rāda uz kādu jūgendstila ēku un prasa: “Vai šis ir tas izslavētais Art Deco, ar ko Rīga tik ļoti lepojas?” Saku, ka vispār šis ir jūgendstils, bet, jā, tieši ar šīm ēkām Rīga lepojas. Kaut kad vēlāk Fabians mani atkal sāk pa jokam izprašņāt par Art Deco, un es viņam smiedamās iebelžu ar ūdens pudeli. Fabians uzjautrinās, ka bija nepieciešamas tikai desmit minūtes, lai es viņu sāktu iekaustīt. Ha, ha, nekas nav mainījies, nudien!


Pusdienām jau laicīgi sarūpēju atspirdzinošu tomātu auksto zupu. Šodien tieši laikā! Iestiprinājušies un mazliet papļāpājuši, trijatā ar Fabianu un Valdi dodamies uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Sākam ar augšējiem stāviem un tad dodamies uz leju. Muzejs izskatās tiešām iespaidīgi, nav kauns rādīt ciemiņam. Augšstāva galerijā aplūkojama izstāde “Zaļš un vēl zaļāks”, kas izglīto par mākslu, dabu un ekoloģiju. Otrajā stāvā apskatāma Rūsiņa Rozītes izstāde, kas man nāk kā atklājums, jo ar visu mākslas skolas apmeklēšanu, mākslas vēstures lekcijām universitātē un citām aktivitātēm, šī mākslinieka eksistenci esmu palaidusi garām. Ļoti interesanta daiļrade! Pagrabstāva lielajā izstāžu zālē apskatāma ārkārtīgi aizraujoša izstāde “Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā”. Kvalitatīvi un lieliski pavadīts laiks. Fabians pēcāk novērtē, kas šis bija tiešām augstvērtīgs muzejs. Viņš stāsta, ka nereti mazās valstiņās mākslas muzejos pārņem sajūta, ka, jā, labi, šis ir tas, ar ko viņi lepojas, bet globālā līmenī tur nekā īpaša nav. Bet LNMM galīgi neesot tas gadījums. Prieks dzirdēt, īpaši jau tādēļ, ka Fabians uz doto brīdi dzīvo Parīzē, mākslas un kultūras epicentrā, kur labas izstādes un muzeji čum un mudž.


Pēc tam soļojam kanāla virzienā, izmetot nelielu loku cauri parkam. Pēkšņi atceros par “Molberta” saldējuma eksistenci. Abi puiši piekrīt, ka tā ir lieliska ideja – apēst pa saldējumam, pirms sēžamies laivā. Īpaši tik vasarīgi karstā dienā. Manuprāt, “Molberta” saldējums ir visgaršīgākais Latvijā. Nopietni. Pat vegānā versija ir debešķīgi krēmīga un garšīga. Sev pasūtu divas vegānās saldējuma bumbas – šokolādes un mango. Piesēžam parka zālītē, vērojam kanālu un baudām gardos un sātīgos saldējumus.


Mazliet iestiprinājušies, dodamies izīrēt airu laivu. Šāds prieks maksā piecpadsmit eiro stundā. Šī nu gan ir varen jestra padarīšana! Vācietis Fabians pie laivas airiem sēžas pirmo reizi mūžā, tāpēc diezgan pamatīgi šļakstās uz visām pusēm. Airējam uz maiņām, lai visi trīs varam izbaudīt procesa jautrāko sadaļu. Kad sēžos pie airiem, Fabians prasa, kur esmu tā satrenējusies smuki airēt. Lietuvā, Lietuvā! Mums par lielu pārsteigumu, kanālā valda diezgan aktīva kuģīšu satiksme, tāpēc regulāri nākas piesargāties, lai ar kādu nesaskrienamies. Lielākā daļa kuģīšu kapteiņu ar mums priecīgi samājas, dažkārt mums māj arī pasažieri.


Laivošanu Rīgas kanālā reiz jau izbaudīju pirms pāris gadiem, kad šādi izklaidējos ar Oskaru un Kristīnu. Toreiz laivošanai nebija nekādu maršruta ierobežojumu – aizlaivojām gan līdz Centrāltirgum, gan līdz Andrejostai. Šoreiz piekļuve Centrāltirgum ir liegta “Rail Baltica” būvdarbu dēļ, bet arī uz otru pusi peldēt tālāk par Rīga Brīvostas pārvaldes ēku nav ļauts, lai gan tam nav nekāda pamatota iemesla (vai arī mums tas netiek izstāstīts). Labi zinot, ka pagājušajā reizē ieairējām Andrejostas līcītī, kur kanāla ūdeņos šūpojas staltas jahtas, arī šoreiz mudinu puišus turpināt laivot “aizliegtajos ūdeņos”, līdz sasniedzam Andrejostu. Noteikumi, kuriem nav nekāda redzama iemesla, uz mani pārāk labi nedarbojas. Kad ielaivojam Andrejostā, mums garām pabrauc kuģītis, kura kapteinis rāda, ka mums jāgriežas riņķī. Arī pulksteņa rādītāji mudina doties atpakaļ.


Kad atgriežamies laivu nomas punktā, meitene un puisis krastā saka, ka aizpeldējām tur, kur nedrīkstēja. Puisis kaut ko burkšķ krieviski, tāpēc viņa teikto vienkārši ignorējam. Beigu galā abi mums piestāda desmit eiro sodu par to, ka nokavējām desmit minūtes. Mans pulkstenis gan rāda tikai piecas minūtes. Esmu teju 100% droša, ka sodu dabūjam par ieairēšanu “aizliegtajos ūdeņos”. Tikai pēcāk attopamies, ka vispār vajadzēja pieprasīt biļeti vai čeku par šo “soda naudu”. Nu, nekas, mums bija foršs piedzīvojums. Daudz foršāks nekā tad, ja būtu pieturējušies pie atļautā maršruta, he, he.


Vakaru pavadām spēlējot “Sabotierus”, našķojoties ar vietējiem gardumiem un daudz smejoties. Ak, cik labi!


NODERĪGI:

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)


bottom of page