top of page

2023. gada 21. augusts. Vācietis Fabians Latvijā. Jūrmala un pirts rituāls Katlakalnā

Šodien plānojam baudīt Jūrmalas cakaino koka arhitektūru un smilšaino liedagu. Dodamies uz vilcienu, kas no Rīgas izbrauc plkst. 09:00. Vācietis Fabians joņo uz priekšu tādā tempā, ka man grūti tikt viņam līdzi. Laika prognoze šodienai neizskatās pārāk cerīga, tāpēc mums līdzi ir gan lietusmēteļi, gan lietussargi, tomēr ceram uz sauli.


Vilcienā Fabians brīnās par to, cik Latvijā plati un ietilpīgi vagoni. Par iemeslu tam, visticamāk, kalpo tas, ka mums ir platāks sliežu ceļš nekā citviet Eiropā. To viņš, protams, jau zina, jo dažkārt ir gluži vai kā staigājoša “Wikipedia”, ha, ha.


Izkāpjam Bulduros. Jūrmalas mājaslapā esmu atradusi četrus pastaigu maršrutus, kas paredzēti arhitektūras iepazīšanai Bulduros un Dubultos. Sākam ar maršrutu “Bulduri. Arhitektūras pērles Vecbulduros” un tad jau redzēsim, cik daudzus no maršrutiem vēlēsimies izstaigāt. Maršruts līkumo cauri Bulduriem uz Lielupes pusi. Koka arhitektūra, kas atklājas mūsu acīm, ir tiešām bezgala skaista! Sīksīkas logu rūtis visdažādākajās formās un greznas kokgriezumu cakas, brīnišķīgi! Daudzas mājas svaigi atjaunotas, bet daudzas grimst aizmirstībā un zirnekļu tīklos. Man rokās ir izdrukāta karte, bet Fabians ik pa laikam ielūkojas arī elektroniskajā kartes versijā, ko atvēris savā telefonā. Galvenokārt, lai izlasītu aprakstus par katru māju, tomēr jāteic, ka ēku apraksti, vismaz angļu valodā, nav pārāk aizraujoši. Bet maršruts gan ir labs!


Nokļūstam Lielupes krastā, kur krāšņi kuplo Bulduru tehnikuma dārzs, kas ir brīvi pieejams apskatei. Ļoti daudzveidīgi un koši apstādījumi. Pēcāk gan sanāk mazliet soļot atpakaļ, jo neizskatās, ka varam iziet cauri tehnikuma teritorijai, kā to mudina darīt maršruts.


Nonākuši atpakaļ pie Bulduru dzelzceļa stacijas, ķeramies klāt otram maršrutam “Bulduri. No vāciešu citadeles līdz saviesīgas dzīves centram”. Kad uzejam uz centrālās ielas, kas no stacijas ved uz jūras pusi, atklājam brīvdabas izstādi, kas veltīta Jūrmalas koka arhitektūrai un dažādām tās sastāvdaļām. Turpinām apbrīnot Bulduru apbūvi, tomēr drīz vien sākam justies mazliet noguruši no arhitektūras iepazīšanas, jo, lai cik skaista tā būtu, laba daudz nevajag. Kad piedāvāju Fabianam turpināt ceļu gar jūru, viņš ar lielu prieku piekrīt. Kad iesmeju par viņa sajūsmu, vācietis saka: “Bet tu pati izskaties priecīga par to, ka es šim ierosinājumam tik ātri piekritu!” Ha, ha, nevaru noliegt.


Jūra šodien ir ļoti mierīga un glīta. Pludmale – ne pārāk. Tiesa, par pārāk lielu cilvēku daudzumu sūdzēties nevar, tomēr kafejnīcu teltis, atkritumu konteineri, plastmasas tualetes un visas pārējās civilizācijas būšanas un nebūšanas pamatīgi bojā ainavu. Tomēr jūra ir un paliek jūra. Fabians jau vispār pie jūras pārāk bieži netiek, tāpēc viņš ir varen priecīgs par iespēju kārtīgi izstaigāties gar jūras malu. Pagājušajā reizē uz vairākām dienām aizvedu viņu uz Dižjūru, kur plešas Latvijas piekrastes glītākā un mežonīgākā daļa, tāpēc šoreiz varu atļauties rādīt arī Jūrmalas civilizēto liedagu.


Kad esam sasnieguši Dzintarus, ierosinu paieties pa Jūrmalas populārāko ielu – Jomas ielu. Es gan uzreiz brīdinu, ka tā noteikti nav mana mīļākā Jūrmalas sadaļa, jo šķiet pārāk tendēta uz tūristiem, bet nevar noliegt, ka arī Jomas iela var lepoties ar diezgan glītu apbūvi. Fabians vēlāk saka, ka, lai arī Jomas iela tiešām šķita tūristiska, tomēr viņam izdevās notvert 19. un 20. gadsimta šarmu. Sasnieguši Jomas ielas otru galu, atgriežamies pie jūras.


Dubultos atkal soļojam iekšā pilsētā. Aplūkojam Dubultu baznīcu, vienu no retajām baznīcām, kas veidota jūgendstilā. Godīgi jāsaka, ka es nevienu citu jūgendstila baznīcu pat nezinu. Ļoti neparasts arhitektūras objekts. Tieši pretī baznīcai atrodas, manuprāt, viena no glītākajām koka mājām visā Jūrmalā, kas dižojas ar ārkārtīgi grezniem logiem.


Turpat netālu meklējama lieliska konditoreja “Dukāts”, ko man šovasar ierādīja Kristīna. Tā kā ir pats dienas vidus, tad konditorejas gardumu piedāvājums ir tik plašs, ka grūti izvēlēties. Fabians met aci uz kāpostu pīrāgu, ābolu mīklā un pusi no štriceles. Es paņemu otru štriceles pusi un karameļu maizīti. Pēc tam atgriežamies pie jūras, piesēžam smiltīs un ieturam pusdienu pikniku. Kad esam gardi pamielojušies, piedāvāju Fabianam trīs variantus: 1) soļot vēl kādus septiņus kilometrus līdz Vaivariem un tad ieturēties jaukā picērijā; 2) pārvietoties uz mazliet mierīgāku vietiņu, jo mums patlaban aiz muguras atrodas paskaļš restorāns, un turpināt baudīt jūras šalkas un laiskošanos smiltiņās; 3) braukt atpakaļ uz Rīgu un apmeklēt Latvijas Okupācijas muzeju, kas ir teju vienīgais pirmdienā atvērtais muzejs. Pēc neilgām pārdomām, Fabians izvēlas pirmo variantu, kas arī ir oriģinālais šodienas plāns.


Diena ir izcili piemērota pastaigai gar jūru. Silts, bet patīkami mākoņains laiks. Vienā brīdī virs mūsu galvām uzrodas melns mākonis, no kura sāk līt lietus. Atveru lietussargu. Smejos, ka šī laikam ir pirmā reize, kad gar jūru pastaigājos ar lietussargu rokā. Lietus drīz pāriet, un varu bāzt lietussargu somā.


Kad esam teju sasnieguši Vaivarus, piesēžam smiltiņās. Fabians iet peldēties, bet es palieku izklaidēties ar smiltīm. Aukstais ūdens mani pārāk nevilina, bet vācietis pavada jūrā krietnu laiku. Es tikmēr smiltīs radu abstraktu veidojumu, ko Fabians vēlāk nodēvē par Uzbekistānas arhitektūru. Kad turpinām ceļu gar jūru, netālu uzejam kāda cita “arhitekta” uzbūvētu smilšu cietoksni, kuram pat izveidotas apjomīgas kolonnas. Iespaidīgi.


Dodamies uz picēriju “Stacija Vaivari Pizza” – ļoti omulīgu ģimenes picēriju, kas izveidota vecajā Vaivaru dzelzceļa stacijas ēkā. Fabians pasūta picu “Sloka”, bet es – picu “Dubulti”. Tikai tad, kad mums garām pabrauc vilciens ar galamērķi Sloka, iedomājos paskaidrot Fabianam, ka picas šajā picērijā nodēvētas par godu Jūrmalas dzelzceļa stacijām. Viņš smejas: “Āā, un es nevarēju saprast, kāpēc pica ‘Margarita’ šeit netiek saukta par ‘Margaritu’!” Mistērija atrisināta. Riktīgi garšīgas picas un forša vietiņa. Gardi paēduši, varam doties uz vilcienu. Re, paspējam tieši laikā uz ieplānoto reisu.


Kad iebraucam Rīgā, Valdis mūs gaida pie “Origo”, lai tālāk kopīgi varam doties uz Katlakalnu, kur esmu sarunājusi pirts rituālu pie pirtnieces Ingas Neimanes. Abi ar Valdi smejamies, ka mums līdz šim šķita, ka Katlakalns ir Rīgas daļa, bet tagad atklājas, ka tā nebūt nav.


Mazliet samulstam, kad īstā adrese izrādās privātmāja, kurai vēl nav pabeigts apmetums. Zvanu Ingai. Pēc brītiņa viņa iznāk mums pretī. Izrādās, ka pirtiņa slēpjas pagalmā. Maza, bet omulīga. Pirtiņa pieder kādam vīram, ar ko Inga kopīgi mācījās pirts skolā. Blakus pirtiņai atrodas kubls ar auksto ūdeni, kurā pēc tam varēsim atdzesēties.


Ieejam pirtiņā. Tur skan nomierinoša klaviermūzika, kas ātri vien atslābina un aizved citās dimensijās. No sākuma visi kopīgi karsējamies pirtiņā. Inga mūs laiku pa laikam apvēdina ar smaržīgām slotiņām. Tik jauki! Kad paliek par karstu, izeju ārā atvēsināties. Pagalmā līgani šūpojas bērzs. Kad vēlāk pienāk laiks pirmajam no mums doties uz skrubēšanos, sūtu Fabianu, lai viņam tiek vislielākā Ingas enerģija un jauda. Pēc tam – Valdi, lai arī uz pēršanos viņam sanāk iet kā otrajam un attiecīgi – mazliet atpūsties pirms braukšanas atpakaļ uz Rīgu. Kā trešā došos es. Kad Fabians ir noskrubēts, viņš iet ārā atdzesēties un saka Ingai: “Paldies, tas bija ļoti jauki!” Inga smejas, ka tas jau vēl nebija viss, bet gan tikai pats sākums.


Skrubēšanas procedūra sākas ar pamatīgu ķermeņa beršanu ar skrubi un slotiņām. Kad Inga ķeras pie pēdām, sāku traki smieties. Fabians man vēlāk saka: “Izrādās, ka tu esi vēl kutelīgāka nekā es!” Es pārsteigti prasu: “Varēja dzirdēt?” Viņš: “Protams!” Ko padarīsi. Ja kut, tad kut. Kad dzesējos pagalmā, apkārtni pielej saulrieta zeltainie toņi. Fabians pa to laiku jau dodas uz pērienu.


Pašās beigās pie pēriena tieku arī es. Mmm... Ūdens pakšķošā skaņa, uguns sprakšķēšana, zālīšu smarža, siltais tvaiks – īsta bauda. Brīdī, kad man sāk likties, ka tūlīt jau būs par daudz, Inga saka, ka varu griezties uz otru pusi vai arī iet ārā mazliet atdzesēties. Protams, ka mazliet jāatdziest! Apguļos zālītē. Starp pērieniem man ārkārtīgi patīk sazemēties. Laikam tāpēc, ka pirtī izteikti jūtamas pārējās stihijas – ūdens, uguns un gaiss – bet mazliet pietrūkst zemes. Inga gan man neļauj pārāk ilgi dzesēties un drīz vien mudina atgriezties pirtī uz pēriena otru daļu. Kad esmu nopērta no visām pusēm, izlemju iemēģināt auksto kublu. Parasti pēc pirts dzesējos uz zemes – rasā vai sniegā, tomēr šodien kārojas izmēģināt auksto ūdeni. Kad iekāpju kublā, Inga saka, ka vajag zem ūdens pabāzt arī galvu. Smejos, ka par to vajadzēja brīdināt, pirms kāpu kublā. Aizspiežu degunu, bet nevaru saņemties iebāzt galvu zem ūdens. Man pat šķiet, ka tas nav aukstā ūdens dēļ, bet gan tāpēc, ka man ārkārtīgi nepatīk atrasties ar galvu zem ūdens. Inga mani pietur aiz galvas un aicina iztiepties un atslābināties ūdenī pilnā garumā. Jāguļ tik ilgi, kamēr tas ir patīkami. Ūdens ir auksts, tomēr gulēt uz tā virsas ir tiešām jauki. Pēc tam tieku noguldīta uz soliņa un sasegta ar segām. Tik lieliski! Visa pasaule griežas. Ļoti. Lidojuma sajūta. Ak, pirts pieredze vienmēr ir tik ļoti maģiska!


Iepriekš Fabians nebija drošs, vai pirts rituāls būs cenas vērts. Viņam likās – nu, kas gan tur tik īpašs varētu būt? Bet tagad Fabians piekrīt, ka šī fantastiskā pieredze tiešām bija katra eiro vērta. Var redzēt, ka viņš pilnībā izbaudīja pirts rituālu. Vai gan varētu būt citādāk? Vienmēr priecājos atklāt saviem ārzemju draugiem latviešu pirts maģiju.


Atvadāmies no Ingas. Kamēr soļojam pāri pagalmam, man vēl joprojām šķiet, ka mazliet planēju. Valdis saka, ka tā nudien bija laba doma – neļaut viņam iet pirtī kā pēdējam, ja reiz pēc tam jāsēžas pie stūres. Viegli lidojoši, dodamies mājup. Miegs šonakt atnāk ātri un viegli.


NODERĪGI:

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)


Commentaires


bottom of page