2022. gada 14. augusts. Ar kājām uz Sv. Meinarda salu Ikšķilē

Šodien braucam aplūkot Sv. Meinarda salu Ikšķilē. Kamēr Rīgas HES pazemināts ūdens līmenis, jāizmanto ekskluzīvā iespēja aiziet līdz salai ar kājām. Tādu izdevību taču nevar laist garām, vai ne? Kā noprotu, bieži šādi prieki negadās, un līdz nākamajai reizei teorētiski var paiet pat pāris desmiti gadu, ja vien pēkšņi HES nav nepieciešams kāds steidzams remonts vai atjaunošanas darbi.


Kad ierodamies Ikšķilē, mums paveicas tikt pie pēdējā brīvā laukumiņa pludmales autostāvvietā. Šobrīd pludmale pēc pludmales galīgi neizskatās. Mums, protams, šķiet dikti forši, ka varam doties uz Sv. Meinarda salu ar kājām, bet vietējie diez vai līksmo par to, ka šajā svelmē viņu pludmale nespēj sniegt veldzējumu. Kam prieki, kam nē.


Lai atvēsinātos, steidzam meklēt “Ikšķiles saldējuma” stendu, kas atrodas turpat pa ceļam uz Sv. Meinarda salu. Kā piena neēdāja dikti priecājos, ka saldējumu klāstā atrodams arī zemeņu sorbets. Mmm, cik gards! Vijīgs un zemenēm bagāts sorbets kraukšķīgā vafeļu konusā. Ko gan vēl šajā karstajā dienā var vēlēties? Arī Valdis saka, ka viņa granātābolu-aveņu saldējums ir varen gards.


Skatam paveras neparasta, sirreāla ainava. Senais ceļš izlīdis no ūdens, visapkārt stiepjas niedru puduri, akmeņaina un izžuvusi upes gultne, kā arī dažādas dīvainas ūdens lāmas. Cilvēku pūļi steidz izbaudīt šo neatkārtojamo skatu. Mazliet tālāk ūdenī plunčājas gārņi. Visneparastāk izskatās senās alejas celmi, kas joprojām atgādina par laikiem, kad Ikšķiles baznīca atradās krastā, nevis uz salas.


Beidzot savām acīm varu aplūkot senāko mūra ēku Latvijā – Ikšķiles baznīcu, kas ap 1185. gadu uzcelta bīskapa Meinarda vadībā. Lai gan ikdienā pie normāla ūdens līmeņa baznīcas drupas sasniedzamas tikai ar laivu, tas neliedz tur noritēt laulību un kristību ceremonijām. Jāteic, ka Ikšķiles baznīcas drupas ir daudz iespaidīgākas, nekā biju gaidījusi! Uz visām pusēm stiepjas savāda ainava, jo Daugavas ūdeņi atkāpušies no savas ierastās vietas.


Kad esam apgājuši apkārt salai un visu kārtīgi izpētījuši, dodamies atpakaļ uz mašīnu. Pa ceļam satiekam vēsturnieku un gidu Andri Grīnbergu. Piestājam papļāpāt. Viņš dalās krāšņos piedzīvojumu stāstos par Daugavas krastos pieredzēto, kā arī cītīgi cenšas noķert kadrā gārni, kas turpat netālu pozē ūdens lāmā. Starp citu, Andris Grīnbergs vada regulārus pārgājienus aizraujošākajās Latvijas vietās, ieskaties viņa mājaslapā www.specturisms.lv!


Pirms braukt uz Rīgu, apēdam pa vēl vienam “Ikšķiles saldējumam”. Vasara taču tam paredzēta! Atkārtoti izbaudu zemeņu sorbetu, bet Valdis izlemj noprovēt valriekstu-auzu saldējumu. Gardi, gardi!


Pavisam neliels ceļojums, bet absolūti lieliski pavadīts laiks. Redz, ne vienmēr jādodas kaut kur tālu. Kamēr ūdens līmenis Rīgas HES ir pazemināts, iesaku aizbraukt uz Ikšķili un aiziet līdz Sv. Meinarda salai ar kājām, kā arī notiesāt pa kādam vietējā ražojuma saldējumam!


NODERĪGI:

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)