top of page

2022. gada 30. oktobris. Pārgājiens gar Lorupi, Gauju un Vikmesti

Pārgājienu nekad nevar būt par daudz, vai ne? Tā nu arī šodien ar Valdi dodamies pārgājienā, šoreiz – Siguldas pusē. Atstājam mašīnu stāvlaukumā pie Ķeizarkrēsla un soļojam uz Lorupes pusi.


Lorupes burvīgos krastus sanāca iepazīt jau janvārī, kad ar varen sniegotu pārgājienu svinēju savu aizgājušo dzimšanas dienu, tomēr vienmēr interesanti paskatīties, kā jau redzētas vietas mainās gadalaiku ietekmē. No sākuma aplūkojam Kalnabeitu ūdenskritumu, ko par ūdenskritumu dēvē vien poētiskas labskanības dēļ, bet par īstu ūdenskritumu tas nekvalificējas. Kāpēc tā – to labāk jautāt dabas pētniekiem.


Pēcāk sekojam taciņai, kas ved gar krasta augšpusi. Pati Lorupe līkumo kaut kur dziļi, dziļi savā līkločainajā ielejā. Taka ir ļoti šaura, zari sitas gar seju. Tā kā vakar lija, vietām mūs sagaida pamatīgi dubļi, kas vislielākās problēmas sarūpē tur, kur jākāpj lejup pa stāvu nogāzi, kas pārvērtusies mālainā šļūdonī. Turoties pie spraunajiem krūmu zariem, veiksmīgi tiekam lejā.


Kad esam otrreiz šķērsojuši vilciena sliedes, nākas secināt, ka sociālajos tīklos klīstošās baumas par privātīpašuma uzrašanos Lorupes krastos diemžēl ir patiesas. Abpus Lorupei saspraustas milzīgas zīmes, uz kurām skaidri un gaiši norādīts, ka nelūgti ciemiņi tur nav gaidīti. Ja nav gaidīti, tad nav. Ļoti žēl, ka tik skaista upīte nonākusi privātīpašnieku nagos.


Griežamies riņķī un dodamies atpakaļ, bet šoreiz – gar pašu Lorupes krastu. Lai atrastu taku, jāuzkāpj ļoti stāvā krasta nogāzē. Valdis kāpj pirmais un auro, ka atradis klinšu atsegumu, kurā kāds cits Valdis iegrebis savu vārdu. Iemūžinu šo nelāgo atradumu kadrā. Skatam paveras vairāki klinšu atsegumi, no kuriem daži ir visnotaļ milzīgi. O, izrādās, ka janvārī vienu no iespaidīgākajiem Lorupes posmiem nemaz neredzējām! Patīkams atklājums. Soļojam gar līkumaino krastu, baudām Lorupes čalošanu, kad pēkšņi ieraugām krastā uzslietas teltis. Nevienu cilvēku apkārt nemanām. Vasarā tas diži nepārsteigtu, bet šādā rudenīgi vēsā dienā gan. Protams, arī pati esmu nakšņojusi teltī pat ziemas spelgonī, tomēr teltis šajā vietā un laikā mūs maķenīt izbrīna.


Lai gan šoreiz loks gar Lorupi sanāk ārkārtīgi īss, tomēr jāteic, ka tas ir lielisks mini ekspedīcijas maršruts, kas ļauj aplūkot ļoti mežonīgu un pirmatnēju upes ieleju. Dikti skaisti!


Kad esam atpakaļ pie šosejas, iegriežamies tuvējā benzīntankā pēc brokastu našķiem. Tur strādā varen jauka un omulīga pārdevēja. Piesēžam pie piknika galdiem un iestiprināmies, bet tad dodamies tālāk.


Vispirms aplūkojam, manuprāt, skaistāko ainavu Latvijā – panorāmu, kas paveras no Ķeizarskata. Tāds plašums! Tad sekojam mazai taciņai, kas mūs no sākuma ieved pamatīgos brikšņos uz stāvas nogāzes, bet vēlāk izdodas atrast apkārtceļu un neplānotā kārtā arī avotiņu.


Pēc kāda laika sasniedzam veco Siguldas šoseju, no kuras griežamies iekšā mežā, lai soļotu gar Lorupi. Janvārī šajā posmā bridām gar pašu upes krastu, laužoties cauri pamatīgiem brikšņiem. Šoreiz gribam izmēģināt taku, kas vijas gar krasta augšpusi. Arī te taka brīžiem pazūd, brīžiem atkal parādās. Par garlaicību sūdzēties nevar. Tiesa, pašu Lorupi ieraugām vien pēdējā posmā īsu brīdi pirms tās ietecēšanas Gaujā.


Sekojam Gaujai, bet tad šķērsojam dziesmās apdziedāto upi pāri gājēju tiltam un kāpjam kalnā. Lai gan gar Gauju staigāts neskaitāmas reizes, nedz es, nedz Valdis neesam aplūkojuši Mednieku namiņu. Pa ceļam varam izbaudīt mums neierastu skatu uz Siguldu. Nogāzē braši saauguši koki, tomēr cauri tiem var redzēt, piemēram, Siguldas kamaniņu trasi.


Mazliet pirms Mednieku namiņa izveidota vigvamam līdzīga koka nojume ar ugunskura vietu un skursteni. No nojumes paveras fantastisks skats uz Gaujas ieleju un Turaidas pili. Tā kā šodien pamatīgi zēģelē vējš, tad abi ar Valdi nospriežam, ka šī ir izcila vieta pusdienām. Kamēr ēdam makaronus, tikmēr vērojam, kā dzeltenais vagoniņš kursē pāri Gaujai. Tomēr jāteic, ka ainavas neparastākā daļa ir Siguldas tiltu rotājošā Latvijas karogu ierinda, kas uz meža fona izskatās pagalam neparasti.


Pēcāk izlīkumojam cauri Krimuldas muižai, apskatām Krimuldas viduslaiku pili un dodamies meklēt Vikmestes pilskalnu. Pēc vakardienas pārgājiena un šodienas kalniem un lejām man vairs nav diži daudz enerģijas šādām neplānotām aktivitātēm, taču Valdis dikti grib izpētīt šo takas līkumu, ko citkārt varētu iekļaut savās ekskursijās ārzemniekiem. Labi, labi.


Lai gan mūs sagaida nogurdinoša kāpelēšana augšup lejup un brīžiem šķiet, ka koka pakāpieni saglabājušies vēl no deviņpadsmitā gadsimta (tik nodeldēti!), tomēr jāatzīst, ka maršruta daļa, kas ved uz Vikmestes pilskalnu un atpakaļ, ir bezgala glīta. Mazā Vikmestes upīte met trakus līkumus, bet tās krasti rotājas ar smilšakmens atsegumiem. Upītes ieleja izskatās mežonīga, tā ir pilna ar dažādiem sakritušiem kokiem, kas pamatīgi apauguši ar sūnām. Jā, noteikti bija vērts sakopot enerģiju, lai iepazītu arī šo Gaujas Nacionālā parka taku. Fantastisks dabas skaistums!


Kad dodamies atpakaļ gar Piķenes krauju, sāk krēslot. Interesanti aplūkot šo daudzkārt redzēto vietu, ejot pretēji ierastajam virzienam. Pilnīgi citādāks skats! Kad esam sasnieguši gājēju tiltu, mūs iepriecina burvīgs saulriets, kas Gaujas ūdeņus pielējis košiem toņiem. Mmm!


Pie Ķeizarkrēsla nonākam jau teju melnā tumsā. Lai sasildītos un atgūtu spēkus, dodamies uz kafejnīcu “Eklers”, kur pamielojamies ar stiprinošu soļanku, kas atgriež siltumu vēja izpūstajos ķermeņos. Saldajā – pa smalkmaizītei.


NODERĪGI:

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)


bottom of page