2022. gada 8. janvāris. Pārgājiens gar Lorupi un Gauju

Tā jau kļuvusi par tradīciju – manu dzimšanas dienu atzīmēt ar kādu jauku pārgājienu. Savus trīsdesmit pirms pāris nedēļām sagaidīju kalna galā Itālijā, tomēr dzimšanas diena jānosvin arī Latvijā, vai ne? Esmu ieplānojusi pārgājiena maršrutu gar Lorupi, Gauju un Egļupi, bet rēķinos ar to, ka Egļupei mums var nepietikt gribēšanas, varēšanas vai dienasgaismas, vien nezinu, kurš no šiem apstākļiem iestāsies pirmais.


Ap plkst. 09:00 ar Valdi ierodamies autoostā. Jūtamies pārkarsuši no rīta pastaigas ar smagajām mugursomām un malkas klēpjiem rokās. Saviem pārgājiena viesiem esmu apsolījusi ugunskura zupu un kūku, tā nu mums somās ir viss nepieciešamais zupas vārīšanai, varen smaga kūka, kā arī sausa malka. Diez vai pēc pārgājiena kādam gribēsies čakarēties ar slapjas malkas aizdedzināšanu, tāpēc labāk nodrošināties ar sausu malciņu, ko varēs ātri un viegli iekurt.


Drīz vien klāt ir arī Ilmārs, pēc mirkļa – Kristīna, bet vēl pēc pāris minūtēm – Līga ar Andri. Katram izdalu pa divām malkas pagalēm. Kad atlikušas tikai desmit minūtes līdz autobusam, dodamies uz divpadsmito platformu. Pa ceļam nobrīnāmies par to, ka no platformām pazuduši elektroniskie tablo ar autobusu galamērķiem un atiešanas laikiem, palikuši tikai platformu numuri. Kad esam pie vienpadsmitās platformas, divpadsmito numuru tālāk neredzam. Skaļi brīnāmies: “Nez, kur meklējama divpadsmitā platforma?”. Ilmārs nosmejas: “Gluži kā Harijā Poterā!”. Kāds netālu stāvošs puisis noburkšķ: “Te taču uz sienas rakstīts, ka šī ir divpadsmitā platforma!”. Nevajag jau pukoties. Mēs skatījāmies uz numuriem pie griestiem, kur divpadsmitās platformas numurs bija nolauzts. Neiedomājāmies paskatīties uz sienas pusi.


Pēkšņi man kāds saka: “Labrīt!”. Re, Ainārs! Aiz maskas nepazinu. Izrādās, ka viņš te gaidījis jau labu laiciņu. Teju vienlaicīgi ar autobusu ierodas arī Inese.


Plkst. 09:20 visi raušamies Siguldas autobusā. Pieturā “Gauja” mums pievienojas Zanda ar Klāvu, kuri netālu atstājuši auto, lai pēc pārgājiena varētu doties savās gaitās. Plkst. 10:25 izkāpjam pieturā “Kaķīši”. Aizejam līdz tuvējam benzīntankam, kur mums pievienojas arī brālis Oskars ar draudzeni Inetu. Viņi negribēja braukt ar sabiedrisko transportu, tāpēc tētis atveda ar auto. Apkārt priecīgi lēkā spanieļmeitenīte Margo, griezdama ļipu uz visām pusēm. Izrādās, ka viņu tiek plānots ņemt līdzi. Smejos, ka tā būs Oskara atbildība, ja Margo apēdīs kāds nikns mājas sargs. Izdalu visiem atlikušās malkas pagales. Izmantojot izdevību, palūdzu tētim uztaisīt kopbildi, kamēr vēl neviens nav pazudis Lorupes gravā vai apmaldījies tuvējos mežos, ha, ha.


Nu ko, esam divpadsmit divkājaini gājēji un viens četrkājains gājējs. Aidā, piedzīvojumā!


Kamēr pa lauku ceļu soļojam uz Lorupes pusi, Margo ņurdēdama cenšas izrauties visiem garām. Viņai patīk iet pašai pirmajai. Tikusi pirmajā rindā, Margo izskatās priecīga un vairs neizdveš smieklīgās skaņas. Izsoļojam cauri Lorupes muižas pagalmam. Šķiet mazliet jocīgi soļot cauri svešam pagalmam, bet cita ceļa te īsti nav. Šķērsojam sliedes un nonākam Lorupes krastā. Pati upe gan vijas kraujas apakšā.


Dodamies meklēt Kalnabeitu ūdenskritumu, vadoties pēc koordinātām 57.13256, 24.82541. Slinkākie paliek kraujas augšā, bet pārējie lavierē pa slidenu nogāzi, kur sniega sega slēpj negantu ledu. Pēc nelieliem meklējumiem ūdenskritumu atrodam. Cik skaists! Ūdens smalkās tērcītes tek lejup pāri daudziem, daudziem pakāpieniem, kas izveidojušies no pārkaļķotām sūnām. Mazliet atgādina Raunas staburagu. Inese sajūsmināti saka, ka Kalnabeitu ūdenskritums esot pat skaistāks par Raunas staburagu! Būtu interesanti redzēt, kā šeit izskatās -20C spelgonī.


Tā kā Lorupes krasta apakša izskatās visai mežonīga, un esam sapratuši, ka zem sniega viltīgi slēpjas ledus, nolemjam paša krasta izbrišanu atstāt citam gadalaikam, bet šodien ceļu turpināt pa kraujas augšā esošo taciņu. Maza, mīlīga, bet piesnigusi taciņa. Tomēr arī te sniega sega sagādā pārsteigumus, un vienā brīdī nokrītu uz visām četrām, jo labā kāja pēkšņi iegrimst sniegā līdz celim. Uff, pieceļos un eju tālāk. Man pa priekšu joņo Margo. Kamēr esam vilciena tuvumā, labāk Margo atstāt siksnā.


Ik pa laikam paveras burvīgs skats uz Lorupes līkumiem tālu apakšā.


Pirms vilciena uzbēruma mūs sagaida stāvs kāpiens lejup un tikpat stāvs kāpiens augšup. Tā kā eju starp Margo un Inetu, tad lejupkāpienā Margo nostieptā siksna noder stabilitātei, savukārt augšupkāpienā – vieglākai uzkāpšanai. Paveros atpakaļ un redzu, ka Kristīna un Inese lejup izdomājušas tikt, šļūcot uz dibeniem. Katram sava metode.


Sliežu otrā pusē lejup ved stāvas trepītes, tomēr šodien tās ir pārāk slidenas. Labāk mēģināt tikt lejā, turoties pie krūmiem. Vai arī šļūcot uz dibena. Jau atkal katram ir sava tehnika, un gaisā valda vispārēja jautrība.


Jautrība nebeidzas arī vēlāk, jo, piemēram, Oskars kādā brīdī nogāžas zemē uz dibena. Jā, zemes segums šodien ir viltīgs. It kā jauks, balts sniedziņš, bet zem tā neuzmanīgākiem gājējiem uzglūn ledus.


Lejā mūs sagaida Lorupe visā savā krāšņumā. Rūsgani brūns ūdens līkumo cauri baltajai ziemas pasakai. Burvīgs skats! Upīte jauki čalo, sagādādama fantastisku mūziku visa turpmākā gājiena garumā. Dodamies uz priekšu pa Lorupes kreiso krastu.


Margo, palaista brīvībā, laimīgi aizlēkšo visiem pa priekšu un nododas meža baudīšanai savā nodabā. Cilvēki viņu ne pārāk interesē. Priecājos, ka viņa nav to tiem suņiem, kuri pārgājienos pinas pa kājām, vien dažkārt pieskrien sasveicināties.


Lorupes grava ir bezgala skaista. Stāvi krasti un mīlīga upīte. Īstā vieta dabas mīļotājiem!


Gar krastu ik pa laikam redzami mietiņi ar oranžu galu. Izskatās pēc marķējuma. Nezinām, kurš tos izvietojis un kādam nolūkam, bet šķiet gana labs orientieris Lorupes krastu izbrišanai. Te vijas arī taciņa. Kādā brīdī nonākam vietā, kur mietiņš rēgojas upes labajā krastā. Pāri upei no baļķa izveidots tiltiņš, kas vasarā būtu tīrais sīkums, tomēr šodien tas ir pamatīgi apledojis un slidens. Lēnā garā šļūcam pāri. Oskars un Kristīna aiziet meklēt kādu lielāku mietu, pie kā pieturēties.


Pēcāk zināmu šķērsli sagādā neliela Lorupes pieteka. Klāvs ar slaidu lēcienu pārlido tai pāri. Inese smejas: “Tagad zināšu, ka pirms pārgājieniem vērts trenēties vieglatlētikā!”. Nākamais lec Ainārs. Pēc viņa arī Valdis pārlec pāri, teju ieslīdot ūdenī, bet pārējie dodamies meklēt kādu drošāku vietu upītes šķērsošanai. Inese nolūko labu vietiņu, kur pāri ūdenim stiepjas tievs baļķis galvas augstumā. Iešanai tas nederēs, bet būs varen labs, lai pieturētos, kamēr ar kāju atsperas uz koka upes vidiņā. Ineses paraugdemonstrējums visus iedrošina. Viens pēc otra izmēģinām šo taktiku, un visi sausām kājām tiekam otrā krastā. Margo pārlido pāri upītei gluži tāpat kā Klāvs.


Pēc kāda laika esam sasnieguši Vidzemes šoseju, kas aizstiepjas augstu pāri mūsu galvām. Zem šosejas Lorupes krastus savieno kārtīgs tiltiņš. Uzmetuši aci abiem krastiem, nospriežam, ka lielas atšķirības nav, un varam turpināt ceļu pa labo pusi. Drīz vien sasniedzam arī veco Siguldas ceļu. Lorupe tam iztek cauri pa apakšu, bet mums nākas rāpties augšā, lai šķērsotu ceļu. Ceļa uzbērums ir pamatīgi stāvs, kāpšana augšup pa sniegu nav nemaz tik viegla. Divi soļi uz priekšu, trīs atpakaļ. Tomēr ceļu sasniedzam. Te atkal katrs domā citu risinājumu, kā tikt lejā. Es nolūkoju no brikšņiem puslīdz brīvu un vidēji stāvu maršrutu. Kristīna un Līga aiziet meklēt lēzenāku nokāpšanu. Klāvs izlemj iemēģināt laimi šļūkdams uz dibena. Katrs ar savu metodi tiekam lejā. Īstais laiks iestiprināties (un Valdim atbrīvoties no smaguma somā), tāpēc rosinu visus uzcienāties ar paštaisītajām žāvēto augļu “bumbām”. Našķis aiziet uz urrā.

Tagad mūs sagaida absolūti brikšņi. Ik pa laikam izdodas sekot kāda meža zvēra iemītai takai, tomēr kopumā ceļš jāmeklē pašiem. Kādā brīdī ceļu aizšķērso milzīgs, nogāzies koks. Ar smago somu man visērtākā opcija šķiet likšanās garšļaukus un izlīšana cauri pa apakšu. Oskars man seko. Ieraugot, ka Kristīna un Ainārs atraduši lielāku spraugu, kur kokam var izlīst pa apakšu tupus, viņš sūkstās: “Solveiga! Tu un tavi neloģiskie risinājumi! Paskaties, Ainārs tāds racionāls! Jāseko viņa paraugam!” Ha, ha, katram savs.


Kad mazi tiltiņi mūs pārved atpakaļ Lorupes kreisajā krastā, jo labajā slejas privātmājas, Aināra “racionālais” domu gājiens mūs visus uzved augstā, augstā virsotnē. Oskars uzkāpj pats pēdējais, pamatīgi aizelsies. Nu, Oskar, kā tev tagad patīk Aināra “racionālais” domu gājiens, ha, ha? Smejos, ka Aināram vienkārši gribējās paskatīties uz apkārtni no augšas, bet visi pārējie izdomāja viņam sekot. Tā kā stāvais kāpiens iztērējis labu devu enerģijas, izlemjam šeit ieturēt pusdienu pikniku. Piesēžam uz sagāztajiem kokiem.


Pēc pusdienām lēnām kāpjam lejā. Esam izgājuši nelielu īsceļu, netīšām saīsinot gar Lorupi ejamo posmu. Tagad dodamies Gaujas virzienā un ātri vien attopamies uz “Mežtakas”, kas savieno Siguldu un “Rāmkalnus”. Salīdzinot ar pauguraino Lorupes reljefu un brikšņaino krastu, tagad iešana šķiet tīri vai garlaicīga. Gauja, protams, gan ir glīta, kā jau vienmēr. Upe ir pa pusei aizsalusi.


Kad nonākam piknika vietā “Lielais akmens”, piesēžam atpūsties. Piknika vieta labiekārtota ne tikai ar ugunskura vietu, galdiem, soliem un sauso tualeti, bet arī ar nojumi nakšņošanai. Cik forši, ka Latvijā sāk parādīties arvien vairāk šādu nojumju! Ilgi nesēžam, lai nenosaltu, bet dodamies tālāk. Līdz ieplānotajai ugunskura vietai vairs nav tālu.


Margo kažoks pilns ar sniega bumbuļiem. Kad viņa skraida, tie grab. Nabaga suns ik pa laikam guļas zemē, lai grauztu pie pēdām izveidojušos sniega pikučus. Tāda dzīve spalvainiem suņiem ziemā.


Kad nonākam piknika vietā “Katlapu iezis”, mūs sagaida nelāgs pārsteigums – tur jau ieperinājusies kāda paliela kompānija, kūp dūmi, galdi vai lūst aiz bagātības, un brīvas vietas vairs nav. Starp citu, arī šeit ir izveidota nojumīte nakšņošanai.


Ko nu? Mums taču jāvāra zupa!


Paejam aiz pagrieziena, tur vispār izskatās pēc stāvlaukuma pie lielveikala! Pilns ar mašīnām un cilvēkiem! Nebiju rēķinājusies, ka ziemas dienā piknika vietas varētu būt aizņemtas! Bet šai piknika vietai var piebraukt ar auto, un arī visi sliņķi var ērti nokļūt pie dabas. Pārsteidzošā kārtā, Gaujai tuvākā ugunskura vieta un galdiņš ir brīvi. Steidzamies tos ieņemt. Kamēr zupa vārās, tikmēr cepam desiņas un dzeram tēju. Labi, ka mums līdzi divi katliņi – viens zupai, otrs tējai. Cik gan patīkami pēc pārgājiena atpūsties pie ugunskura!


Pārvelku sausus apavus un priecājos, ka neba velti tos visu dienu stiepu līdzi. Ar sniegā izmirkušiem apaviem zupas ēšana nebūtu tik patīkama.


Sasildījušies ar zupu, ķeramies klāt kūkai. Salds noslēgums.


Labi, labi, noslēgums šis īsti nav, jo vēl jau ceļš priekšā. Oriģināli biju domājusi brist gar Egļupes krastiem, bet jau iestājusies melna tumsa, turklāt nevienam prāts nenesas uz brikšņu brišanu. Šī ideja jāatstāj pavasarim vai vasarai, kad līdz tumsai būtu vēl ilgi. Arī “Mežtakas” iešana tumsā nevienu neuzrunā, tāpēc soļojam uz pieturu pa meža ceļu. Pēdējos pāris simtus metru nākas iet pa šosejas malu (no tā var izvairīties, sekojot “Mežtakai”). Zibinām lukturīšus, lai tumsā esam redzami.


Pieturā jau gaida vecāki, lai savāktu Oskaru, Inetu un Margo. Arī Zanda ar Klāvu no mums atvadās un aizčāpo uz savu auto. Pēc kāda laiciņa ierodas mūsu autobuss. Ir plkst. 17:54, kad iekāpjam autobusā uz Rīgu. Starp citu, ja jāgaida būtu ilgāk, varētu sildīties benzīntankā “Virši” otrpus šosejai.


Šis bija riktīgi foršs pārgājiens. Kopā nosoļojām mazliet zem divdesmit kilometriem. Ilmāra telefons rāda piecpadsmit kilometrus, bet Aināra – teju astoņpadsmit. Tiec nu gudrs, kam ticēt!


Lorupes krasti nodrošina varen burvīgus un pārsteidzošus skatus, kā arī gana aizraujošu bridienu. “Mežtakas” posms gar Gauju, savukārt, piedāvā nelielu atpūtu un mierīgāku gājienu. Labs balanss, manuprāt. Šo maršrutu noteikti gribēšu izpētīt arī vasarā, kad viss zaļš, izbrienot gar pašu Lorupes krastu jau sākuma posmā un izbrienot arī gar Egļupi. Lieliska ideja brīvdienām! Maršruts ērti sasniedzams ar sabiedrisko transportu, turklāt izejams dažādās variācijās, īsākās, garākās, vieglākās, grūtākās.

NODERĪGI:

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)