2022. gada 7. novembris. Pārgājiens gar Lodes karjeru, Līču-Laņģu klintīm un Gauju

No rīta pamostamies, paēdam brokastis un dodamies uz Lodes māla karjeru. Tā kā iepriekšējo nakti esam pavadījuši Valmierā, tad brauciens sanāk pavisam īss. Diena solās būt pavēsa. Atstājam auto stāvlaukumā netālu no karjera un ķeramies klāt pārgājienam.


Čāpojot pa mazu taciņu Lodes karjera virzienā, stāstu Valdim, ka pirmo reizi šeit biju kādā janvārī, kad termometrs rādīja krietni zem nulles, un visa pasaule bija sasalusi. Valdis, lai gan studējis tuvējā Valmierā, šeit ne reizi nav viesojies. Smejos, ka par tādu nolaidību viņam būtu jāatņem grāds tūrismā. Nepiedienīgi!


Lodes karjers mūs apžilbina ar saviem sarkanīgajiem, oranžajiem un pelēkajiem toņiem. Tāds krāšņums! Manuprāt, šī ir raibākā ainava Latvijā. Ik uz soļa atklājas citas toņu kombinācijas. Lodes karjers pārsteidz ne tikai ar savu glīto izskatu, bet arī ar faktu, ka šī ir pasaules mēroga nozīmes bruņuzivju fosiliju atradumu vieta.


Kur būtu jāatrodas takai, plešas dubļu lāmas, apkārt mētājas ķieģeļi. Iepriekšējo reizi te viss bija sasalis, tagad pamatīgi nošķiežamies ar dubļiem. Posms, kur taciņa noved lejā un pārved pāri nelielai dubļu krāsas upītei, izskatās pēc mežacūku ballīšu vietas. Smejoties to nodēvēju par surķu bedri.


Esmu ieplānojusi oriģinālo Līču-Laņģu maršrutu pagarināt divreiz garāku, bet, izgājuši cauri ar ķieģeļiem pieblietētam pleķim un dubļainai takai, nonākam vietā, kur ceļu grezno zīme “privātīpašums, ieiet un iebraukt aizliegts”. Skatos kartē un brīnos, vai tā tiešām varētu būt, jo ceļš stiepjas ne tikai gar “Lodes” ķieģeļu ražotnes teritoriju, bet arī uz tālāk esošām mājām. Skaidrs, ka aiz ražotnes žoga nelīdīsim, bet vai tiešām nedrīkstam lietot pat ceļu? Izlemju apskatīties, kā izskatās taka, kurai drīz būtu jānogriežas nost no ceļa. Klusiņām kā pelītes aizčāpojam līdz vajadzīgai vietai, bet tur mūs sagaida brikšņains pamežs, bet no takas ne miņas, ne ziņas. Ejam atpakaļ un dodamies tur, kur nekādi privātīpašumi mums turpināt ceļu netraucē. Neko darīt, sanāks īsāks maršruts.


Esam pietuvojušies Līču-Laņģu klintīm, kad sadzirdam spēcīgu avotu, kas trakā straumē brāžas laukā no smilšakmens sienas. Gar Līču-Laņģu klintīm stiepjas ārkārtīgi glīts maršruts, kas bagāts ar neskaitāmiem avotiem, to izgrauztām alām un nišām, kā arī ļoti skaistiem un daudzveidīgiem klinšu atsegumiem. Gar klintīm vijas maza taciņa, kas brīžiem papildināta ar aizdomīgiem koka pakāpieniem, bet brīžiem pārvēršas īstenā surķu bedrē. Tomēr skati ir visu moku vērti!


Mūsu maršruts daļēji pārklājas ar Līču-Laņģu klinšu taku un Camino, bet vietām ved pats pa saviem ceļiem.


Netālu no kādām mājām satiekam vietējo kundzi, kura sparīgi stumj ķerru. Viņa mums novēl patīkamu gājienu. Paldies, paldies!


Maršruts mūs novirza uz bezgala mīlīgu un šauru taciņu, kas aizved līdz upītei. Tās krastā slejas klinšu atsegums bez nosaukuma. “Garmin” kartē izskatās, ka taka turpinās arī otrā upītes pusē, tomēr realitātē tā nav, turklāt upi sausām kājām ir neiespējami šķērsot, tāpēc meklējam citu risinājumu. Izmetam mazliet citādāku loku, nekā sākotnēji plānots.


Maršruta tālākais punkts ir Sietiņiezis. Nē, nē, Gaujai pāri negrasāmies peldēt – vēlos aplūkot, kā Sietiņiezis izskatās no šī krasta. Parasti ceļinieki to apciemo no otras puses, tāpēc intriģējoši slaveno iezi aplūkot no neierastāka skatu leņķa. Arī te manu ieplānoto maršrutu maķenīt noīsina privātīpašuma zīme, tomēr līdz skatam uz Sietiņiezi izdodas tikt.


Atceļā nonākam pie Grīviņupes, ko nākas šķērsot, ejot pāri baļķim. Tā nav mana mīļākā nodarbe, tomēr koki sakrituši varen veiksmīgi, tāpēc varam šļūkt pāri upītei pa apakšējo baļķi, pieturoties pie augšējā. Ātri vien esam otrā pusē un varam doties meklēt Grīviņu iezi, kas paslēpies mežā un valdzina ar savu vareno stāvu.


Drīz nokļūstam atpakaļ pie Lodes karjera un auto. Izdzēruši termosā atlikušo tēju, aizbraucam līdz Lielajai Ellītei, bet pēcāk lūkojam atrast arī Mazo Ellīti. “Google” karte un norāde uz ceļa mūs aizved līdz kapiem. Tālāku norāžu nav. Aiz kapiem slejas plašs lauks. Nez, kur tad meklējama Mazā Ellīte? Mājā pie kapiem rosās tante. Sasveicināmies, un es uzjautāju, kur atrodas Mazā Ellīte. Viņa saka, lai ejam taisni uz priekšu līdz mežam. Tiešām! Pārejam pāri laukam, iesoļojam mežā un tur atrodam meklēto. Atceļā netīšām nobiedējam citu sievu. Viņa, negaidīti mūs no muguras izdzirdējusi, salecas un izsaucas: “Ptu, nobiedējāt! Visu mežu izstaigāju, neviena cilvēka, bet tagad kaut kādi citplanētieši pēkšņi uzradušies!” Sasmejamies.


Piebraucam arī pie Liepas muižas, bet vakara krēslā tā izskatās pavisam bēdīgi, tāpēc pat neizkāpjam laukā no mašīnas.


Lai atgūtu pārgājiena laikā zaudēto enerģiju un kārtīgi sasildītos, Siguldā piestājam kafejnīcā “Eklers”, kur izsalkušus ceļiniekus (mūs tai skaitā) priecē sātīga soļanka un varen gardas smalkmaizītes.


Ko lai saka – izstaigāts kārtējais foršais pārgājienu maršruts! Glītas ainavas, iespaidīgi klinšu atsegumi, skaļi avotiņi, šauras taciņas, pamatīgi dubļi un pāris apskates objekti bonusā. Viss, kā pārgājienam piedien!


NODERĪGI:

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)