2022. gada 8. oktobris. Pārgājiens gar Garezeriem un Ummi

Saulīte aiz loga laistās tik spoži, ka būtu grēks palikt mājās. Izpētu laika prognozi tuvākajām dienām – ļoti iespējams, ka šī ir pēdējā siltā diena līdz pat nākamajam pavasarim. Jādodas dabā! Joņoju uz vilciena staciju, lai paspētu uz vilcienu plkst. 10:09, kas brauc uz Lilasti.


Esmu ieplānojusi izpētīt jaunu maršrutu gar Garezeriem, vēlreiz papriecēt acis ar krāšņo Serģa purvu, kā arī aizstaigāt līdz Ummim. Gar Ziemeļu Garezeru soļoju pa jūrai tuvāko krastu, jo otrā ezera pusē slejas apbūve. Jau biju mazliet piemirsusi to, cik paugurains ir šejienes priežu mežs! Tik skaisti! Kad esmu sasniegusi Vidējo Garezeru, tad pārvietojos uz otru krastu, kur vēl ne reizi neesmu gājusi. Šī Garezeru puse ir daudz līdzenāka, bet vienlīdz glīta.


Saule spīd ideālā leņķī, burvīgi izgaismojot priežu mežu ezera otrā krastā. Taka vijas gar pašu, pašu ūdens malu, tāpēc vietām jāuzmanās no dubļiem vai purvaini slapjām vietām. Visapkārt plešas vaivariņu lauki, mmm! Priecājos par skaisto mežu, gleznainajiem ezeriem un jauko dienu. Tāda idille! Cik gan jauki laiku pa laikam doties pārgājienā arī vienatnē!


Mežs pilns ar sēņotājiem. Cilvēki ar groziņiem, plastmasas maisiņiem un auduma kulītēm braši ložņā pa mežu un ar dažāda izmēra nažiem šņikā sēnes. Daudzi savā starpā sasaucas un saūjinās.


Vietām taciņa kļūst maķenīt džunglīga, bet pēcāk pārvēršas platā un ērti ejamā takā, kas ideāli piemērota arī nūjošanai vai citām aktivitātēm svaigā gaisā.


Kad nonāku pie vakar iepazītā Serģa purva, turpinu jūsmot par rudenīgo krāsu kokteili, kas pielējis tuvējo apkārtni. Rozā, zeltaini, sarkani un oranži toņi mijas vienā murskulī. Šis noteikti ir labākais laiks, kad aplūkot Serģa purvu!


Drīz vien mani sveicina arī Ummis, viens no dzidrākajiem ezeriem Latvijā, kurā mājo aizsargājamais ūdensaugs Dortmaņa lobēlija. Krasta augšpusē sēž kāda meitene un pikniko, bet lejā pie ezera pastaigājas puisis ar milzīgu dunci rokās. Pie sevis nosmeju, ka šis ir vienīgais gadalaiks, kad nešķiet baisi mežā ieraudzīt pretimnācēju ar nazi rokās. Sēņotājs! Es nekad neesmu sapratusi latviešu apsēstību ar sēnēm, bet katram savas izpriecas.


Labi zinot, ka vilcieni kursē vien reizi stundā, pielieku soli, lai paspētu uz to, kas Lilastes stacijā pienāk plkst. 14:08. Beigu galā stacijā nokļūstu gana laicīgi, lai saulītē ieturētu rudenīgu pikniku. Kad iekāpju vilcienā, vagonā esmu vienīgā pasažiere. Kā man patīk braukt ar vilcienu! Ideāli piemērota vieta lasīšanai. Nākamajās stacijās vagons piebirst pilns ar cilvēkiem.


Ja nezini, kur doties brīvdienās, bet gribas pabūt pie dabas un izbaudīt vieglu, ainavisku pārgājienu, tad jābrauc uz Lilasti! Garezeri, Serģa purvs un Ummis nepievils.


NODERĪGI:

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)