Ideja par šo pārgājienu man radās jau martā, kad veidoju maršrutu aprakstus TV raidījumam “Pa straumei”. Manu uzmanību piesaistīja raidījumā iekļautais Paula Jaunzema skulptūru parks. Toreiz nobrīnījos – kā tā var būt, ka, dzīvojot Rīgā, līdz šim pat neesmu nojautusi par šādas vietas eksistenci? Tā nu sev piefiksēju, ka pēcāk jāizštuko pārgājiena maršruts, kas ļautu paviesoties skulptūru parkā. Nu re, pāris mēnešus vēlāk varu teikt, ka laiks doties ceļā!
Aptuveni septiņpadsmit kilometrus garo pārgājienu sākam vien vēlā pēcpusdienā – plkst. 16:25, tomēr Latvijas vasaras gaišie vakari pieļauj arī šādu novirzi no ierasti tik agrā pārgājienu uzsākšanas laika. Kur mēs šitā nočammājāmies? No rīta mācīju koklēšanas gudrības kādai amerikāņu dāmai, un šis pasākums ievilkās maķenīt ilgāk, nekā plānots. Turklāt vēlāk pa ceļam uz pārgājiena sākumpunktu piestājām Bolderājā, lai ieturētu sātīgu maltīti ar izslavētajiem (un ne velti!) Bolderājas kebabiem, kas meklējami kebabnīcā “Gvatar”. Tik gardu kebabu maizīti neatrast nekur citur!
Kad beidzot esam sasnieguši Buļļu salu, lielāko salu Latvijā, atstājam mašīnu Valentīna Pikuļa dabas takas stāvlaukumā un dodamies ceļā. No sākuma nākas soļot gar šoseju, tomēr vietējie iedzīvotāji tur ieminuši labi redzamu taciņu, un iešana gar braucamo daļu nav nemaz tik traka, kā varētu gaidīt. Gar sāniem stiepjas dārziņu rajons, kas arī varētu būt aizraujoša vieta kādam piedzīvojumam. Tur atrodamas ielas ar tik skanīgiem nosaukumiem kā Bumbieru iela un Ķiršu iela, bet mēs paliekam uzticīgi Dzintara ielai. Netālu šņāc ūdens bioloģiskās attīrīšanas stacija “Daugavgrīva”. Drīz vien pēc tās griežamies iekšā mežā un pa Roņu ielu nonākam Buļļupes krastā. Naivi domājot, ka maršruts mūs vedīs pa maziem celiņiem, pieklājīga paskata meža takām un jūras krastu, esmu uzvilkusi sandeles, nevis pārgājienu zābakus, taču jau Rojas iela liek noprast, ka ar sausām kājām man šodien cauri netikt – izrādās, ka iela kādā posmā vairāk atgādina mauriņu, nevis asfaltētu ceļu, tāpēc mitrajā zālē manas kājas ir slapjas jau pēc pirmajiem mirkļiem. Drīz vien sāk arī līt.
Dikti interesanti vērot Buļļupes krasta apbūvi – mazas koka būdiņas, senatnīgi nami un modernas villas, gludi nošņikāti mauriņi, neskaitāmas privātas koka laipas, laivas un kas tikai vēl ne. Pati skaistākā māja, manuprāt, atrodama “Buļļu laivu” pagalmā – omulīga koka ēka ar burvīgu tornīti. Ak, un vēl tik skaistā vietā! Buļļupes krasti šķiet bezgala mierpilna vieta, kur viegli aizmirst faktu, ka vispār jau atrodamies Rīgā.
Tālāk taka paliek arvien mežonīgāka. Tā vijas cauri niedru biezoknim, kā arī raganīgam mežam ar gluži vai džungļu liānām. Brīžiem zeme pārvēršas purvainos dubļos. No vienas puses nožēloju, ka neesmu uzvilkusi pārgājienu zābakus, bet no otras puses priecājos par tik negaidītu pavērsienu un kārtīgu piedzīvojumu. Kas to būtu domājis, ka Rīgā var iepērties šitādos brikšņos?
Starp niedrēm un meža brikšņiem pēkšņi parādās balta aukla, kas nostiepta no koka uz koku. Nez, kas tas tāds? Aukla stiepjas teju turpat, kur mūsu ieplānotais maršruts un nosacītā taka. Pēkšņi kaut kas iedzeļ man kājā. Laikam no auklas izspūris kāds plastmasas gabaliņš, kas man ieskrāpēja. Kad kāpjam pāri auklai, man atkal kājā kaut kas iedzeļ. Un tikai tagad saprotu – tas taču ir elektriskais žogs, nevis parasta aukla! Elektriskais žogs atrodas tam tik netipiskā vietā, ka šāda doma man nemaz neienāca prātā. Drīz nokļūstam tik biezos džungļos, ka nekas cits neatliek, kā rāpties atpakaļ elektriskā žoga otrā pusē. Gaisā reibinoši smaržo vīgriezes. Žogu mazliet piespiežam uz leju ar zemē atrasta koka zara palīdzību, tomēr tas ir izmircis lietū, tāpēc brīdī, kad arī Valdis pārkāpis pāri, abi steidzīgi nometam mitro zaru nost, jo uz beigām tas visai jūtami sāka vadīt elektrību.
Lai gan brikšņainais pārsteigums piešķīra pārgājienam īstu piedzīvojumu garšu, tomēr laba daudz nevajag, tāpēc priecājamies, ka pēc kāda laiciņa iznākam uz neaizaugušas meža taciņas. Soļojot pa taku, nonākam līdz plašām ganībām Buļļupes krastā, kur tiekam apgaismoti – elektriskais žogs paredzēts Latvijas Dabas fonda mobilā govju ganāmpulka nožogošanai. Turpat izlasām arī brīdinājumu “Uzmanieties no elektrības!” Zinām, zinām, paši pārbaudījām uz savas ādas. Nevienu gotiņu gan neredzam, vien pļeku kaudzes. Jocīgi, ka pļekas mētājas uz takas šajā žoga pusē.
Cauri burvīgam priežu mežiņam, kur sūnu paklāji dižojas ar neskaitāmiem zaļās krāsas toņiem, sasniedzam šī maršruta galveno apskates objektu – Paula Jaunzema akmens skulptūru parku, kas izvietots pašā Buļļupes krastā. Fantastiski skaista vieta un burvīgas skulptūras! Uz tām var lūkoties un lūkoties, bez mitas apbrīnojot pulētā akmens gludumu, neparastās formas un šķietami neiespējamās kombinācijas, kas liek izbrīnā atplestu muti prātot: “Kā šīs akmens figūras vispār turas kopā un nekrīt nost?” Tāds meditatīvs, tīrs skaistums. Šī ir vieta, kas noteikti jāapciemo. Pats mākslinieks dzīvo turpat blakus, tāpēc var paveikties viņu ieraudzīt mākslas darba radīšanas procesā.
Pēcāk mūs pamatīgi pārsteidz dabas parka “Piejūra” pļavas. Negaidīju, ka Rīgā atradīsim krāšņākas, košākas un ziediem bagātākas pļavas nekā daudzviet laukos! Kāda dabas daile!
Drīz vien sasniedzam vietu, kur Buļļupe ietek Lielupē, tāpēc tagad sekojam Lielupes krastam. Zem kājām vijas smilšaina taka, bet sejās zirnekļu tīklus met lapu koku zari. Jancīga kombinācija – smiltis un lapu koki.
Kad iznākam pie jūras, liedagā nav neviena paša cilvēka. Patīkami vientulīga pludmale. Noauju sandeles un iebāžu kājas ūdenī. Silts! Cik nu silts tas vispār mēdz būt Baltijas jūrā. Kad saule uzspīd pareizā leņķī, jūras ūdens iezaigojas zeltainā dzintara tonī. Tādu līdz šim neesmu novērojusi, lai gan esmu nočāpojusi gar visu mūsu jūras piekrasti. Kā vēlāk tieku apgaismota (paldies, Rūta!) – dzintara krāsas jūras ūdens raksturīgs vietām, kur upes ietek jūrā.
Pamali rotā mākonīši ar sudrabotām maliņām, bet ik pa laikam no tumšākiem debesu iemītniekiem atskan aizdomīga ducināšana.
Lai gan Valentīna Pikuļa dabas taku iepazinām jau pavasarī, tomēr ierosinu to apciemot arī šoreiz – cits gadalaiks, kā nekā! Esam šokā par to, kā taka izskatās tagad – viss vienās niedrēs, koka laipu brīžiem pat grūti ieraudzīt! Pavasarī visapkārt stiepās ledus klāti plašumi, laipa bija teju applūdusi. Bet tagad? Džungļi! Ja mani te atvestu ar aizsietām acīm, nekad neuzminētu, ka šī ir tā pati Valentīna Pikuļa taka. Kā gan daba māk pārsteigt! Arī no skatu torņa paveras aina ar zaļu niedru jūru, kas viegli viļņojas vējā. Atgriežamies pie mašīnas plkst. 21:25.
Re, kāds aizraujošs piedzīvojums izvērtās no pēcpusdienas pārgājiena Rīgā! Kārtējais pierādījums tam, ka piedzīvojumi atrodami ik uz stūra, ja vien pēc tiem lūkojas!
NODERĪGI:
Aptuvenais pārgājiena maršruts (ar iespēju lejupielādēt GPX failu): www.alltrails.com/explore/map/pargajiens-gar-bullupi-un-juru-e1f979e?u=m
Automašīnu var atstāt bezmaksas autostāvvietā, kas meklējama Valentīna Pikuļa dabas takas sākumā. Netālu atrodas arī sabiedriskā transporta pietura “Valentīna Pikuļa aleja”.
Paula Jaunzema skulptūru parks: www.paulsjaunzems.lv
Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)