Pamostos, izstaipos, pieeju pie loga, bet neesmu īpaši priecīga par skatu, kas paveras – uz visām pusēm stiepjas pelēki padebeši. Laikam lietusmēteļiem nāksies būt mūsu uzticīgajiem pavadoņiem visas dienas garumā. Lai kā arī gribētos vēl mazliet uzkavēties Ventspilī, “Līvu ceļš” un “Atrastā Latvija” mūs sauc tālāk. Laiks doties uz Jūrkalni. Manuprāt, Jūrkalne atrodas vienā no Latvijas jūras piekrastes burvīgākajiem posmiem, kur pūš neganti vēji, jūrā rotājas vareni viļņi, bet liedagi ir vientulīgi un mežonīgi.
Novietojam mašīnu pie Jūrkalnes Sv. Jāzepa Romas katoļu baznīcas un drīz vien satiekam Jūrkalnes pagasta pārvaldes vadītāju Guntaru Reķi. Baznīca ir viens no “Līvu ceļa” objektiem, un projekta ietvaros tā tikusi pie uzfrišinātas fasādes, apgaismojuma, kā arī tā sauktajām “vasaras durvīm”, kas ļauj ceļiniekiem caur stiklu ielūkoties baznīcas iekšienē teju jebkurā laikā. Izrādās, ka manis jau pieminētie varenie Jūrkalnes viļņi esot tik nešpetni, ka sensenos laikos pirmās divas baznīcas ieskalotas jūrā. Toties šodien baznīca kā stalta bāka pulcē katoļus, kas luteriskajā Kurzemē ir retums. Šī, starp citu, ir arī viena no trim suitu baznīcām. Jūrkalnes baznīcu pat mēdz dēvēt par Kurzemes Aglonu, uz kuru augustā plūst ļaužu straumes. Baznīca ir nozīmīga ne tikai katoļiem, bet arī kalpo par svarīgu kultūras dzīves epicentru, kurā notiek arī laicīgās mūzikas koncerti.
Kopā ar Guntaru Reķi sagaidām atslēgas glabātāju, un varam ielūkoties jaukajā baznīciņā. Interjers ir vienkāršs un lakonisks – tieši tāds, kādam manā skatījumā tam dievnamos arī būtu jābūt, lai nenovērstu domas no būtiskā. Altāra daļā virs galvas plešas skaista, debeszila velve ar zvaigznītēm, bet baznīcas neparastākais rotājums ir griestos iekārtais burinieka modelis. Tas simbolizē leģendu par kāda burukuģa brīnumaino izglābšanos Jūrkalnes krastos.
Iepazinuši baznīciņu, kopīgi dodamies uz Jūrkalnes Dabas un atpūtas parku, vēl vienu “Līvu ceļa” objektu. “Dodamies” gan ir neprecīza definīcija, jo pēc būtības tas tepat blakus vien ir, turklāt atrodas uz baznīcas zemes. Parkā ietverts baznīcas ābeļdārzs, Ugunspļava, kā arī Vēju sēta ar Vējturu namu. Ja brīnies, no kurienes tādi poētiski nosaukumi gan pļaviņai, gan skatuvei, tad visticamāk pie tiem roku pielicis mūziķis Igo, kurš visai bieži nāk klajā ar jaunām un radošām idejām Jūrkalnes kultūras dzīves atsvaidzināšanai. Igo, piemēram, radījis skices Vējturu nama dizainam. Arī ideja par koku uz skatuves jumta pieder mūziķim. Igo par Vējturu namu raksta šādi: “Es esmu Vējturu nams. Piekrastes ļaudis radīja mani, lai daudzinātu un godā celtu vēja vārdu. Lai, sanākuši kopā no plašās pasaules manu drošo sienu patvērumā Jūrkalnē, tie varētu satikties, runāt un dziedāt, viens otrā klausīties. // Es esmu Vējturu nams. Kā sardzē stāvu jūras krastā, atvērts saules lēktam un rietam. Atvērts cilvēku sirdīm pašā Vēju sētas vidū. Pie manis sanākušie vēlas augstāk kāpt un vēja brīves garu sajust gaisā, mūzikā un sevī. // Es esmu Vējturu nams. Vai turat šodien vēju godā? Ja tā, tad turu Jūs pie vārda.” Vai nav skaisti un iedvesmojoši? Vējturu namā var spēlēt gan grupas, gan dziedāt kori, jo skatuve celta visnotaļ daudzfunkcionālā manierē. Savukārt, Ugunspļava tuvu un tālu zināma ar vasaras saulgriežu svinībām un jestrām zaļumballēm. Ja pastaigā pa parku, tad var atrast arī dažādus citus objektus. Piemēram, krusta izveidē piedalījies arī pats Guntars Reķis. Klausoties pagasta pārvaldes vadītājā, var nojaust, ka viņš tik tiešām ir īstajā vietā. Reiz aizgājis prom no sava amata, lai beidzot pievērstos mierīgākai dzīvei, tomēr vēlāk aicināts atpakaļ, viņš ar lielu aizrautību stāsta par Jūrkalni un tās attīstības plāniem. Tik iedvesmojoši!
Kopīgi aizčāpojam arī līdz slavenajam Jūrkalnes stāvkrastam, kas bērnībā man likās gigantisks, bet arī tagad nemaz nav tik ļoti sarāvies. Liedagā pūš kārtīgi vēji, un arī viļņi metušies nebēdnīgās rotaļās. Kad prasām Guntaram Reķim, kas vēl būtu aplūkojams Jūrkalnē, viņš jūras rūdītā mierā saka, ka Jūrkalne esot vienkārši jāizbauda. Un tam jāpiekrīt.
Atvadāmies no laipnā un iedvesmojošā vīra un dodamies tālāk. Gribam izpētīt izslavēto dabas taku “Rīvas loki”, kas vijas gar Rīvas upi. Tā atrodas pavisam netālu no Jūrkalnes, un takas sākums iezīmēts ar lielu zīmi. Taka ir tiešām burvīga. No sākuma gan mūs māc neizpratne, kur tad ir tie loki, bet drīz vien upe sāk tā līkumot, ka tikai turies! Daudzi no līkumiem vairāk atgādina grieķu alfabēta burtu “omega”, nevis klasiskus upes līkumus! Taciņa jauki stiepjas gar upes krastu, te novedot mūs teju vienā līmenī ar upi, te uzvedot augstu, augstu kraujā. Jā, arī reljefs Rīvas krastos ir aizraujošs! Nebeidzamās lietavas dara mani mazliet īgnu, bet cenšos baudīt dabas skaistumu, cik vien spēju. Kādā brīdī mūs pārsteidz kāds neparasti sašķēlies koka stumbrs, gluži kā ar nazi taisni nošņāpts. Vēlāk kādā pārgājienu grupā interneta plašumos uzduros skaidrojumam, ka tas varētu būt saistīts ar krasām temperatūras izmaiņām pavasarī. Līdz šim neko tādu vēl nebijām redzējuši. Lai gan taka ir astoņus kilometrus gara (vienā virzienā), tomēr jau ātrāk griežamies atpakaļ, jo lietainā diena mūs tiešām sāk nogurdināt, turklāt priekšā vēl garš ceļš. Katrā ziņā šī taka ir izslavēta tik tiešām pamatoti, daiļa bez gala!
Tālāk braucam aplūkot vēl kādu objektu, kas laiku pa laikam pavīd ceļotāju grupās internetā – Lāčkroga ezeru. Ar ko šī ūdenskrātuve tik īpaša? Ar savu neparasto nokrāsu. Ja paveicas ar pareizo gaismu, tad ūdens izskatās tropiski zaļš vai tirkīzzils, kā nu kurš definē. Tikai ar dzidrumu gan ir tā čābīgāk. Reiz te bijis kaļķu karjers, tas laikam arī izskaidro savādo ūdens dzidruma pakāpi. Internetā klejo apgalvojumi, ka ūdens esot tik tīrs, ka to varot droši dzert, tomēr man jau vairāk šķiet, ka tas ir no sērijas “viena tante teica”. Lai nu kā arī būtu ar dzeršanu, tomēr skats nudien ir iespaidīgs! Pat šajā pelēkajā dienā.
Nākamais pieturas punkts mūsu šīs dienas maršrutā ir Abavas rumba. Nav jau tā, ka nebūtu redzēta, tomēr tas bijis dikti sen. Jāaplūko, kā tur izskatās tagad! Mazliet pabrīnāmies par to, ka pie rumbas ir uzlikta būdiņa, kur tiek iekasēta ieejas maksa. Redzot, cik sakopta ir teritorija, kurā izveidotas vairākas piknika vietas un citi labiekārtojumi, vairs nerodas jautājumi par to, kāpēc nepieciešams maksāt par ieeju. Rumba jauki urdz un atsauc atmiņā skolas laiku ekskursijas. Jauks pieturas punkts ceļā uz Sabili!
Sabilē gan šoreiz apstājamies tikai uz īsu mirkli – tik vien, cik izmest nelielu loku uz veikalu pēc našķiem. Tomēr Sabile noteikti jāizbauda daudz lēnāk un kārtīgāk, jo burvīgu detaļu netrūkst. Pat savā īsajā pastaigā pagūstam pamanīt jauku vīnogu gleznojumu kādā vārtrūmē, kā arī vēsturiskas fotogrāfijas ar informāciju pilsētiņas ielās. Pie veikala izpētām arī sludinājumu stendu. Dažkārt tur var atrast īstas pērles!
Tālāk seko šodienas noslēdzošais posms – braucam uz Šlokenbekas muižu. Arī muiža ir “Līvu ceļa” objektu sarakstā, bet pie tās aplūkošanas ķersimies rīt. Šovakar – liksimies uz auss. Izrādās, ka šajos trakajos pandēmijas laikos esam vienīgie viesnīcas viesi, tāpēc darbiniece mums laipni piedāvā izvēlēties numuriņu, bet sakām, ka būs labs jau sagatavotais. Viss skaists, glīts un tīrs, ko gan citu mums vajag? Viņa satraucas, vai mums nebūšot par aukstu, un kādam vīram liek pārbaudīt radiatoru trubas, bet mums šķiet, ka būs gana labi arī tāpat. Tik laipnus un gādīgus darbiniekus reti izdodas satikt! Tiekam pie tējkannas un dodamies atpūsties pēc garās un iespaidiem bagātās dienas.
Kampaņā "Atrastā Latvija" iekļauto kultūras un dabas mantojuma objektu atjaunošana notikusi ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu, savukārt šis raksts - ar LR Kultūras ministrijas atbalstu.