Skat, cik ātri paskrējis laiks - pienākusi diena, kurā liekam punktu Kultūras ministrijas kampaņas “Atrastā Latvija” ietvaros izveidotā “Līvu ceļa” apskatei. Mūsu noslēdzošais galamērķis ir Carnikava. Šajā zvejnieku ciemā paplašināts Novadpētniecības centrs, izbūvēts Svētku laukums, izveidota promenāde, kā arī uzcelts gājēju tiltiņš, kas ved uz Novadpētniecības centru. Īsāk sakot, Carnikava zeļ un plaukst!
Vai zini, kas ir Carnikavas lielākais lepnums? Nēģi! Carnikavā tiem var izsekot no senatnes cauri mūsdienām līdz pat futūristiskai nākotnei. Novadpētniecības centrā iepazīstama nēģu zvejas vēsture, pa ceļam uz promenādi abās pusēs joprojām čakli darbojas īsti zvejnieki, bet vairākās ciema vietās notverami virtuāli lidojošie nēģi.
Šodien gaisā virmo Muzeju nakts noskaņas, tāpēc pat rīta pusē Novadpētniecības centra pagalmā valda liela rosība. Lai gan pasākumi kovidlaikos netiek rīkoti, tomēr tas neliedz jaunajā nojumē izvietot gleznu izstādi un aicināt apmeklētājus izstaigāt Novadpētniecības centra āra teritoriju.
Pie Novadpētniecības centra satiekam tā vadītāju Olgu Rinkus, Carnikavas Attīstības un plānošanas nodaļas vadītāju Ināru Stalidzāni, kā arī Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāju Agnesi Ģērmani. Vispirms tiekam nodoti Olgas Rinkus rokās, un viņa mūs izvadā pa Novadpētniecības centra telpām, kas atklātas 2012. gadā. Citējot centra mājaslapu, “ēka veidota kā kopija netālu no Gaujas grīvas 1851. gadā būvētajai zvejnieka un pārcēlāja mājām ‘Cēlāji’. Gar jūras līci senāk gāja zemes ceļš no Rīgas uz Pērnavu, un pie ‘Cēlājiem’ bija viena no trim nozīmīgākajām Gaujas lejteces pārceltuvēm. Šīs mājas iemītnieki pasažierus un kravas pāri upei pārvadāja līdz pat 19. gadsimta beigām. Ēkas oriģināls kā izcils 19. gadsimta Vidzemes zvejnieku sētas paraugs 1966. gadā pārvests uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju.” Redz kā, oriģinālie “Cēlāji” meklējami Rīgā, bet kopija – Carnikavā. Novadpētniecības centrā var iepazīt gan Carnikavas vēsturi, gan ielūkoties zvejniecības aizkulisēs un attīstībā cauri laikiem. Jaunuzceltā nojume uz doto brīdi tiek izmantota brīvdabas izstādēm, bet nākotnē to paredzēts lietot arī pasākumiem. Lai gan jaunajā klētī ekspozīcija vēl ir tikai tapšanas procesā, mums tiek burvīga iespēja ielūkoties tajā. Šķiet, ka teju katrai lietai Novadpētniecības centrā ir savs stāsts, un Olgas acis deg aizrautībā, daloties stāstos ar mums. Kā jau tas vairākkārtīgi “Līvu ceļa” izpētes laikā pierādījies – tieši cilvēki un stāsti lietām piešķir nozīmīgumu. Piemēram, nojumē pie griestiem karājas divi murdi. Murdi kā murdi, vai ne? Bet Olga izstāsta, ka viens no murdiem darināts pavisam nesen, savukārt otrs murds atrasts upē. Izrādās, ka tas jau daudzus gadus bijis pazudis, tagad nejauši atrasts, bet… autors tiem ir viens un tas pats! Murdu darināšana ir tik smalka māksla, ka katram meistaram esot savs, ne ar vienu citu nesajaucams rokraksts. Vai nav burvīga sakritība un neparasts stāsts? Kad esi Novadpētniecības centrā, noteikti aprunājies ar darbiniekiem un aicini dalīties stāstos par krājuma priekšmetiem! Man šķiet fascinējoši arī tas, ka centrs mēdz rīkot izglītojošus pasākumus kopā ar zvejniekiem, tādejādi ļaujot cilvēkiem iepazīt zvejniecību no īstiem aroda pratējiem.
Carnikavas Novadpētniecības centra lapā atrodams lielisks ieskats ciema zvejniecības vēsturē: “Zveja vienmēr bija viens no svarīgākajiem carnikaviešu iztikas veidiem. Pateicoties Gaujas un jūras tuvumam, šeit bija izturīgu zvejnieku dzimtene. Tradicionāli šeit zvejoja nēģus, lašus, taimiņus, vimbas, sīgas, zandartus, reņģes, butes, brētliņas, zušus, lučus u.c. Carnikavā bija zināmi vairāki zvejas veidi: lašu zveja jūrā ar vadiem, zušu zveja ar āķiem, ezera zveja ziemā, nēģu zveja ar slotiņām, ledus reņģu zveja un, protams, nēģu un lašu zveju ar tačiem. Eksistēja arī dažādi zvejas tīklu veidi: velkamie, metamie kurvji un bogari. Tīklus vietējie zvejnieki auda no mājās vērptiem liniem, vēlāk pirka fabrikas kokvilnas diegus un tikai 20. gs. sākumā sāka izmantot gatavos tīklu linumus. Tīklus zvejnieki lāpīja paši, arī šodien Carnikavas zvejnieki māk lāpīt savus tīklus un māca arodu arī jauniņajiem. Viens no Carnikavas simboliem ir nēģu (jeb kā to sauca vietējie – zuteņu) un lašu ķeršanas pasīvais rīks – tacis. Nēģu zveja sākās no jūlija beigām. Carnikavā pastāvēja arī sava zvejas māja. Ir ziņas, ka jau 19. gs. eksistēja ēka ar zivju audzētavu pagrabā, no veciem laikiem eksistēja nēģu ceptuve. Modernu zvejas māju ar ceptuvēm, noliktavām, skatu torni un sarīkojuma zāli sāka celt 1933. gadā. Ražošana paplašinājās arī kolhoza laikā. Šajā ēkā noritēja arī Nēģu degustācijas un ekskursijas, uz šejieni jau 20.gs. 30. gados brauca speciālie Nēģu vilcieni. Otrā pasaules kara liekā vietējie zvejnieki bija aizsargāti ar t.s. “bruņām”. Zivis vienmēr bija stratēģiski svarīgs produkts, tāpēc zvejniekus kā svarīgākus provīzijas sagādniekus iesauca armijā vienus no pēdējiem. Arī pēc kara, neskatoties uz smagiem padomju laikiem un represijām, zvejnieku dzīve un arods turpināja attīstīties. […] Nēģis ir galvenais zvejnieku barotājs un peļņas avots arī šodien. Tāpēc to Carnikavā godā un visādi izceļ, kopš 2015. gada Carnikavas nēģi iekļauti ES tradicionālo īpatnību un ģeogrāfiskās izcelsmes produktu.”
Kad esam izpētījuši Novadpētniecības centra bagātības, kopā ar Ināru Stalidzāni un Agnesi Ģērmani dodamies iepazīt promenādi. Interesanti, ka abpus jaunajam gājēju tiltam saimnieko vietējie zvejnieki, un arī šodien zālē izklāti zvejas tīkli. Zvejniecības vēstures iepazīšana Carnikavā savijās kopā ar mūsdienās joprojām dzīvo arodu. Tilta otrā galā atrodama planšete ar QR kodu, ar kura palīdzību var iesaistīties Ginta Gabrāna virtuālajā mākslas darbā “Nēģi nāk” un tvarstīt lidojošus nēģus savā telefona ekrānā. Pagātne, tagadne un nākotne vienuviet.
Dodamies jaukā pastaigā pa promenādi, izmetam līkumu cauri Svētku laukumam, kā arī aizejam līdz košajam gājēju tiltam pār Gauju. Atceros, kā reiz ar māsīcu šmaucām pāri dzelzceļa tiltam, jo gājēju tilta vēl nebija, bet špegot garo gabalu līdz šosejai negribējās. Cik labi, ka tagad vairs nevienam tā nav jādara! Atvadāmies no abām jaukajām Carnikavas dāmām, un čāpojam atpakaļ uz promenādes otru galu. Cik gan skaista un sakopta ir Carnikava! Mani apbur arī visapkārt esošās laivas, tīkli un citi ar zvejniecību saistītie objekti.
Kad nonākam atpakaļ Novadpētniecības centrā, kāda vietējā folkloras kopa tur notur savu brīvdabas mēģinājumu. Mazliet paklausāmies, mazliet padungojam līdzi, mazliet padancojam, bet tad kopā ar Olgu Rinkus izmetam loku cauri Carnikavas centram, kur reiz slējusies grezna jo grezna muiža. Tagad no tās pāri palicis vien muižas parks un kolonnu kapiteļi. Bet pat tie ne visi ir Carnikavā! Carnikavas parkā atrodams tikai viens no kapiteļiem, pārējie meklējami Rīgā - divi grezno Latvijas universitātes kāpnes, bet vēl viens dižojas skvērā pie Mazās Ģildes.
Vēlāk atvadāmies no entuziasma pilnās Olgas un dodamies uz jūras pusi. Uhh, Carnikavā līdz jūrai ejams labs gabaliņš, bet tiekam atalgoti ar retu skatu – jūru aprijusi bieza migla, redzamība ir vien daži metri. Spocīgi bez gala! Piesēžam nojumē, iekožam pusdienas un baudām miglu. Jauka dzīve Carnikavā. Savādi, ka iepriekš vairākas reizes esmu bijusi Carnikavā, bet pat nenojautu par Novadpētniecības centra eksistenci un to, cik sakopts ir šis miests. Jo vairāk ceļo, jo vairāk uzzini!
Mazliet bēdīgi, ka šodien noslēdzas mūsu “Līvu ceļa” izpētes misija. Bet tagad laiks doties ceļā arī tev! Krāmē somu, reģistrējies dalībai Latvijas apceļošanas spēlē www.atrastalatvija.lv un… aidā! Lai labs ceļavējš, burvīgas sastapšanās ar aizrautīgiem cilvēkiem un neaizmirstami piedzīvojumi! Latvija taču ir tik skaista, interesantām vietām un iedvesmojošiem cilvēkiem bagāta un vienmēr atklājama no jauna!
Kampaņā "Atrastā Latvija" iekļauto kultūras un dabas mantojuma objektu atjaunošana notikusi ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu, savukārt šis raksts - ar LR Kultūras ministrijas atbalstu.