2021. gada 25. septembris. Lietuva, Viļņa. Pārgājiens no Pūčkoru atseguma un MO muzejs

Aiz loga valda migla. Jācer, ka nelīs, jo šodien došos pārgājienā ar lietuviešu draudzeni Ernestu. Viņa mani vedīs maršrutā tepat netālu no centra. Jā, izrādās, ka var doties pārgājienā arī pašā Viļņā! Visnotaļ negaidīts atklājums. Starp citu, pat ir izveidots 100 km maršruts apkārt Viļņai, un šodienas pārgājiens ir daļiņa no šī maršruta.

Paēdu brokastis, sakrāmēju mantas un nonesu koferi lejā uz bagāžas telpu. Kad izreģistrējos no viesnīcas, darbiniece saka, ka man atstāta paciņa no “Go Vilnius”. O, cik jauki! Palūdzu, lai paciņu noliek blakus čemodānam.

Visa pilsēta šķiet ietinusies pelēkā lietus miglā. Soļoju uz autobusa pieturu, kurā ar Ernestu esam sarunājušas tikties. Viņa jau sēž pieturā. Ļoti sen neesam redzējušās, bet nemaz nešķiet, ka būtu pagājis tik ilgs laiks. Drīz vien piebrauc autobuss. Kovidlaikos šoferis biļetes nepārdod, tāpēc Ernesta savā telefonā piereģistrē divas biļetes. Cik mūsdienīgs risinājums!

Aizbraucam pāris pieturas un kāpjam laukā. Maza taciņa mūs ieved mežā. Uzreiz sākam ar pašu skaistāko pārgājiena daļu – ainavu, kas paveras no Pūčkoru atseguma. Skats ir vienkārši fantastisks! Ernesta saka, ka šī ir viņas mīļākā vieta Viļņā. Ja godīgi, tad pat grūti noticēt, ka esam Lietuvā, kur nu vēl Viļņā! Izskatās pēc kalniem kaut kur Čehijā. Lai gan lietus migla ir visai nepatīkama, tomēr šeit tā uzbur skaistu atmosfēru un liek domāt par mākoņos tītām kalnu virsotnēm. Diezgan ilgu laiku pavadām, vērojot burvīgo ainavu no dažādiem rakursiem. Pārāk skaisti, lai gribētos iet tālāk! Lejā vijas upe. Koki iekrāsojušies rudenīgos toņos. Pasaka!

Principā, pie Pūčkoru atseguma var piebraukt ar auto, izbaudīt fantastisko ainavu, kafejnīcā iemalkot kafiju un doties tālāk. Skatu laukums sasniedzams arī ar ratiņiem, jo apkārtne labiekārtota ar koka laipiņām. Tepat pieejama arī lapene ar jumtu. Piesēžam un iemalkojam tēju. Nekādi netiekam no šīs skaistās vietas prom!

Uz skatu platformas reiz atradies tālskatis, bet tagad palicis vairs tikai tā stabs. Vandālisms? Visticamāk, ka nē. Lejā esošajā pļaviņā atrodas Lietuvas prezidenta māja. Tālskatis nomontēts, lai neviens neķīķerētu uz prezidentu. Ernesta stāsta, ka šajā mājā prezidents dzīvojis arī pirms prezidentūras sākuma, un, tā kā apkārtne ir gana parocīga, lai izvietotu novērošanas kameras un izpildītu visas pārējās drošības prasības, viņš varējis palikt dzīvot savā mājā. Interesanti, ka viņa mājā atrodas vēl viena māja. Šī ir aizsargājama dabas teritorija, kurā mūsdienās neko nedrīkst būvēt. Tā kā viņam jau piederēja zeme ar māju, tad viņš jauno māju apbūvēja apkārt vecajai mājai, teorētiski nepārkāpjot likumu. Jebkurā gadījumā, šis stāsts ticis iztirzāts visos medijos.

Beidzot vienojamies, ka pietiks baudīt burvīgo skatu, un laiks pa īstam doties pārgājienā! Pa ceļam pagadās kāds bunkurs. Bailīgi ielūram iekšā. Gar kājām aizlec vardes. Tuneļa galā valda melna tumsa. Ernesta stāsta, ka reiz ar draugiem te gājuši pilnīgā tumsā bez lukturīšiem. Viņa saka, ka bariņā bijis normāli, bet divatā gan viņa negribētu iet, jo tumsā jau var slēpties nezin kas. Izvelku no somas lukturīti un speru soli tālāk. Un tad vēl maķenīt tālāk. Mazliet bailīgi, bet virzāmies dziļāk tunelī. Kāds gar malām dedzinājis tējas svecītes, tagad palikušas tikai metāla čaulas. Teju pie katra soļa uz priekšu aizlec vardes. Iet pirmajai dziļāk tumsā nav patīkami, tomēr aizraujoši. Beigu galā izrādās, ka tunelis ir visai īss. Lai ielīstu bunkurā un izlīstu no tā laukā, jākāpj pa trepītēm. Nav jau nekāds brīnums, ka pat salīdzinoši īsā tuneļa galā nebija redzama gaisma.

Taka mūs ved garām āra bērnudārzam. Par šādu konceptu dzirdu pirmo reizi – tas ir bērnudārzs, kurā bērni visu dienu pavada rotaļājoties dabā. Arī lietū un sniegā. Stilīga ideja, kā bērnus jau no mazotnes pieradināt pie dabas.

Nākamais apskates objekts ir kāda sena muiža. Apskate gan sanāk nosacīta, jo muižas ēkas tagad atrodas privātīpašuma teritorijā, bet pagalms piebāzts ar dažādām eņģeļu skulptūriņām un citām muļķībām. Var redzēt, ka muižā ieperinājušies bagātnieki. Smejamies, ka labu gaumi nevar nopirkt ne par kādu naudu.

Nosoļojam teju gar pašu prezidenta māju. Esmu pārsteigta, cik tai tuvu ved taka.

Kā nākamais objekts, kuram varam uzmest aci, ir kāds pussagruvušu ēku komplekss, kur senos laikos ražoti lielgabali. Tos lietojusi gan Krievijas cara, gan Napoleona armija! Iespaidīgi, ne? Vēlāk šeit iekārtota papīrfabrika.

Taciņa vijas gar upi, kas fonā burvīgi čalo. Man ļoti patīk soļot gar upēm, jo to urdzēšana rada nomierinošu atmosfēru. Tagad milzīgo Pūčkoru atsegumu varam redzēt no apakšas. Šis ir iespaidīgākais un augstākais klinšu atsegums Lietuvā.

Vēlāk nokļūstam pie kādreizējām dzirnavām, kurās tagad iekārtots milzīgs atpūtas komplekss “Belmontas”. Ernesta stāsta, ka šī ir populāra vieta kāzu fotosesijām. Mani gan šādi kompleksi diži neuzrunā, jo šķiet pārāk pompozi un samāksloti. Nokāpjam lejā pie upes un izbaudām skaņu, ar kādu ūdens krīt pāri aizsprostam.

Palaižam garām īsto taciņu, kas ved cauri mežam, tāpēc turpinām iet pa ceļu. Bet arī tas ir jauki rudenīgs, un apkārtne izskatās pēc kalnu ielejas. Tāda sajūta, ka esam laukos.

Kad iesoļojam starp daudzstāvu mājām, grūti noticēt šim kontrastam. Vēl pavisam nesen bijām pie dabas krūts! Viļņa tiešām ir pārsteidzoša. Tik forši, ka no pilsētas centra var doties pārgājienā un nokļūt riktīgi skaistā dabā!

Daudzstāvu mājas paliek mums aiz muguras, bet visapkārt iznirst mīlīgas koka būdas. Ernesta stāsta, ka kādreiz šis skaitījies bīstams rajons līdzīgi kā Maskavas rajons Rīgā, bet tagad tas lēnām mainās. Mani apbur mazās koka mājiņas. Ko lai saka, nudien daudzveidīgs maršruts!

Pirms iesoļojam Užupē, Kūdru parka augšpusē paveras lielisks skats uz Viļņas dakstiņu jumtiem. Tikai tagad beidzot saprotu, kur atrodamies, Ernesta bija mani kārtīgi “nolaupījusi”. Vakar šajā parkā notika rokkoncerts, esmu pārsteigta, cik mazs gaismā izskatās parks! Tumsā šķita, ka starp mani un skatuvi plešas milzīgs dīķis, bet tāda neliela peļķe vien izrādās. Pāris puiši demontē skatuvi, arī tā dienasgaismā izrādās pārsteidzoši maza. Vakar stāvēju, skatījos gaismas šovu un domāju – nez, kā šī vieta izskatās dienā. Nu re, tagad to uzzinu.

Sāk tuvoties pusdienlaiks. Ernesta man jautā, vai esmu paguvusi nogaršot kādus lietuviešu ēdienus. Saku, ka bez cepelīniem un šakoša neko citu nemaz nezinu. Viņa jautā: “Un vedarai?” Pirmā dzirdēšana. Izrādās, ka tā ir kartupeļu desa – cūkas zarnās pildīta kartupeļu masa. Diži vilnoši neizklausās, tomēr intereses pēc gribu izmēģināt. Tagad meklējam, kur šo brīnumu nogaršot. Užupē nevienā restorānā vedarai neatrodam, tāpēc dodamies uz vecpilsētas pusi. Ernesta saka, ka restorānā “Etno Dvaras” vienmēr var dabūt lietuviešu ēdienus. Tā gan neesot viņas mīļākā ēstuve, jo vairāk paredzēta tūristiem, bet ir diezgan droši, ka tur varēsim dabūt vedarai.

Ernestai taisnība, “Etno Dvaras” piedāvājumā tik tiešām ir vedarai. Lai gan izskatās ne pārāk apetīti raisoši, tomēr šis jocīgais ēdiens izrādās gards un barojošs. Klāt paņemu smiltsērkšķu tēju, kas lieliski sasilda un uzmundrina. Mani pārsteidz restorāna demokrātiskās cenas, jo īpaši tāpēc, ka tas atrodas pašā vecpilsētā un piedāvā tradicionālo virtuvi, kas varētu interesēt ikkatru tūristu.

Kad izejam ārā, spīd saule! Ernesta mani aizved uz Viļņas universitāti. Viņa izrāda gan kabinetu, kurā pati strādā un pasniedz latviešu valodu, gan dažādas neparastiem sienu gleznojumiem rotātas telpas, gan Sv. Jāņa baznīcu. Esmu šokā, kad Ernesta saka, ka tieši baznīcā notiek universitātes izlaidumi, un arī viņa savus diplomus saņēmusi baznīcā! Pēc tam atvadāmies. Bija tik jauki tikties!

Savā nodabā izpētu foto izstādi, kas izlikta universitātes pagalmā. Skaistas melnbaltās fotogrāfijas.

Lai gan uzkāpšana Sv. Jāņa baznīcas zvanu tornī pieaugušajiem maksā piecus eiro, nolemju neskopoties. Ne mirkli to nenožēloju! Jau pats kāpiens ir kā neliels piedzīvojums, jo pakāpieni ir ar neregulārām atstarpēm, un vecas koka kāpnes mijās ar jaunām metāla konstrukcijām. Izskatās stilīgi un sagādā aizraujošu kāpienu, jo neregulāro atstarpju dēļ nekādi nevar ieiet konkrētā kāpšanas ritmā. Kad uzkāpju līdz stāvam, pa kuru var pastaigāt, un kur izvietotas informatīvas planšetes ar tālienē redzamajiem objektiem, bet logi slēgti ar stiklu un režģiem, pie sevis nodomāju – vai tad tas ir tas, par ko es maksāju piecus eiro? Nē, nē! Izrādās, ka var uzkāpt vēl augstāk. Ja līdz šim stāvam slinkāki ļaudis vai vecāka gada gājuma cilvēki var uzbraukt arī ar liftu, tad atlikušais kāpiens katram jāveic pašam saviem spēkiem. Tur mani sagaida pavisam šauras trepītes un kārtīga spraukšanās cauri “šaurajai bezizejai”. Īstens piedzīvojums. Nokļūstu uz skatu laukuma, kur manām acīm paveras burvīga Viļņas panorāma. Nekāda stikla, nekāda režģa. Tornim var apiet visapkārt, izbaudot sarkaniem dakstiņiem, pakalniem un mežiem rotātas ainavas uz visām pusēm. Tik skaisti! No visām Baltijas galvaspilsētām Viļņai viennozīmīgi ir visskaistākā panorāma. Un Sv. Jāņa baznīcas tornis piedāvā līdz šim skaistāko no Viļņas panorāmām. Debesīs saule rotaļājas ar melniem negaisa mākoņiem, radot burvīgu kontrastu. Viens no labākajiem skatu torņiem, kādā būts!

Pēc tam soļoju uz izslavēto MO muzeju, salīdzinoši nesen atvērto modernās mākslas muzeju. Muzejs absolūti attaisno uz to liktās cerības. Mani sagaida tiešām stilīga un modernās mākslas templim atbilstoša arhitektūra un dizains. Muzejā aplūkojamas divas izstādes. Kāpju augšā, bet īsti nesaprotu, kur atrodama pirmā izstāde. Ai, labi, meklēšu vēlāk. Sākšu ar augšējā stāvā iekārtoto fotogrāfiju izstādi “Celebrate for Change”. Izcili laba izstāde gan izkārtojuma, gan dizaina, gan saturiskajā ziņā. Tiešām īsta bauda! Vienīgi… šodien te cilvēki spieto kā bišu stropā, pat jāuzmanās, lai kādam netīšām neuzskrietu virsū, un brīžiem jāgaida rindā uz aprakstu lasīšanu. Tas mazliet nogurdina. Apkārt joņo bērni, kuru vecāki neliekas ne zinis par viņu klaigāšanu un ārdīšanos. Labi, ka vismaz apsargs viņiem aizrāda.

Kāpju stāvu zemāk un cenšos saprast, kur tad meklējama otra izstāde. Uzreiz aiz trepēm sākas bērnu rotaļu laukums, kur pieaugušie staigā bahilās. Nesaprotu… Tad pamanu, ka man tik tiešām jālavierē cauri rotaļu laukumam, lai nonāktu izstādē. Negribu vilk bahilas, tāpēc eju uzmanīgi, lai neuzkāptu rotaļu laukuma sadaļai. Mazajā zālē iekārtotā izstāde “Lake Full of Stars”, kas paredzēta bērniem – pa vidu darbiem no auduma ierīkots milzīgs rotaļu placis. Nav brīnums, ka arī augšstāva izstādē bija tik daudz bērnu. Apmetu riņķi un dodos prom.

Laukā vēl ir gaišs un pat tīri silts, tomēr esmu pārāk nogurusi vecpilsētas baudīšanai. Tā jāatstāj citai reizei. Piesēžu parkā aiz katedrāles un uztaisu pikniku. Tālāk dodos uz viesnīcu un paņemu datoru, ko biju atstājusi bagāžas telpā. Eju uz viesnīcas restorānu, pasūtu kafiju un ķeros klāt rakstu darbiem. Restorāns ir kluss un patīkams, arī darbinieki ļoti laipni. Par viesnīcu “Hotel Vilnia” varu sniegt tikai pašas labākās atsauksmes. Viss ir līmenī.

Ap plkst. 21:30 dodos uz autoostu. Tagad nākas soļot kalnā. Viļņas pakalni. Autobusā iemiegu, un plkst. 02:30 esmu atpakaļ Rīgā.

Tāds, lūk, neliels, bet iespaidiem bagāts un aizraujošs izbrauciens uz Viļņu. Jāteic, ka ar trīs dienām Viļņā ir par maz! Piemēram, man tikpat kā nesanāca izbaudīt skaisto vecpilsētu. Lai nesteidzīgi iepazītu pilsētu, es ieteiktu braukt uz piecām dienām.

Ceļojums noritēja sadarbībā ar “Go Vilnius”, liels paldies!

NODERĪGI: