Tētis mūs aizved uz autoostu, un plkst. 09:00 sēžamies autobusā uz Cēsīm. Šodien laikapstākļi mazliet labāki, vismaz nelīst.
Cēsīs palīkumojam pa skaistajām vecpilsētas ieliņām, līdz korejieši sagrib iedzert ko siltu. Teju viss svētdienas rītā vēl ir slēgts, bet mums izdodas atrast atvērtu kafejnīcu – “Vendene”. Iemalkojam dikti gardus karstos dzērienus un turpinām vecpilsētas iepazīšanu.
Tālāk dodamies uz Cēsu pils kompleksu. Tā apskati sākam ar manu mīļāko pili Latvijā – Cēsu Viduslaiku pili. Kā jau ierasts, īpašu romantiku pils apskatei piešķir sveču lukturīši, ko muzeja darbiniece izdala katram no mums. Sveču gaismā kāpjot pa šaurajām torņa trepītēm ir pavisam viegli iztēloties, ka esi nonācis pāris gadsimtus senā vēsturē. Diemžēl pils auru maķenīt bojā vairāki renovācijas tīkli un sniega dēļ slēgtais tilts. Lai nu kā, jā, šī joprojām ir mana mīļākā pils Latvijā. Sāku piefiksēt, ka korejieši īpaši neiedziļinās pieejamajās informācijas plāksnēs, un tā vienā mirklī Chanok man jautā, vai šajā pilī reiz dzīvojusi princese…
Pēc tam izpētām Cēsu Jauno pili, kas pati par sevi ir ļoti interesanta, tomēr tās lielākais bonuss ir skatu tornis, no kura paveras jauka ainava uz visu pilsētu. Šodien ainava gan ir visai pelēka.
Tad čāpojam uz kafejnīcu “Priede” – pārbaudīta vērtība, ko labi novērtē arī korejieši. Manos plānos bija aizkātot līdz Ērgļu klintīm un atpakaļ, bet saprotu, ka korejiešiem prāts uz tik garu pastaigu īpaši nenesas, turklāt ar viņu tempiem varam laikā nepagūt atpakaļ, tāpēc izbaudām nesteidzīgas pusdienas “Priedē”. Pļāpājot par šo un to uzzinu, ka Korejā nav izplatīta ciemošanās mājās, cilvēki caurmērā tiekas vienīgi kafejnīcās. Tieši šī iemesla dēļ Han Gi bija ļoti satraucies, vai tad tiešām viņi varēšot dzīvot pie mums, vai tad tas mums neradīs liekas problēmas un nebūs dīvaini, turklāt… viņš taču ir puisis, vai tad tas nebūs kaut kā nepareizi… Ieskaidroju, ka latviešiem ciemiņu uzņemšana ir absolūti normāla parādība. Pēc garajām pusdienām seko dienas svarīgākā daļa… pirts.
Mūsu pirtniece Inga Smelte, manas draudzenes Ineses māsa, mūs savāc pie Cēsu pils kompleksa, un kopīgi dodamies uz Launkalnes zemnieku saimniecību “Zadiņi” pie pirtnieka Aigara Rubiķa. Sākumā noskaņojamies procesam ar bērza piepes čagas tēju un C vitamīna bagātām uzkodām. Chanok nobīstas, kad pirtnieks sastāsta, ka čaga ir “magic mushroom”. Pirmo reizi provēju čagas tēju, man ļoti garšo – tāda patīkami rūgtena. Pēc tam dodamies sildīties pirtiņā. Han Gi prasa, vai zem dvieļa tiešām apakšā nekas nav jāvelk, ha, ha. Jāsaka, ka Korejā attiecības ar kailumu ir visai striktas, īpaši jau pretējo dzimumu starpā, tāpēc korejiešus visa šī pirts padarīšana maķenīt satrauc. Kad esam tikuši pie pirmajiem sviedriem un tos dušā noskalojuši, dvielīši nost, un pa vienam tiekam apstrādāti ar skrubi. Pirms skrubēšanas varam paostīt skrubjus un izvēlēties savam degunam patīkamāko. Izvēlos piparmētru skrubi, un Inga mani no visām pusēm pamatīgi noskrubē. Labsajūtā kaut kur lidinos... Pēc tam eju blakus telpā atdzist, tieku pie nelielas klūgu masāžas. Kad atkal prasās sasilt, dodos pirtiņā. Un tā vēl kādu laiku – iekšā, ārā, iekšā, ārā, pa vidum atspirdzinoties ar čagas tēju. Pienāk kārta manam pirts rituālam. Inga noklāj visādus augus uz lāvas un liek man apgulties uz vēdera. Un tad sākas… pat nemāku to visu aprakstīt, bet ir fantastiski! Kādā brīdī Inga man uz ķermeņa sāk krāmēt skujainus zarus. Skuju krāvums kļūst arvien smagāks un smagāks. Pēkšņi sajūtos kā kapā. Absolūti fiziski. Pat piemetas baiļu sajūta, bet ātri vien tieku tai pāri un vienkārši pieņemu faktu – esmu kapā. Virs skuju kilogramiem Inga uzliek sniegu. Guļu un jūtu, kā ledainas sniega straumītes kūst cauri skujām, cauri “zemei”, līdz sasniedz mani kapa dziļumos. Inga uzmet tvaiku un ārpasaulē kļūst pavisam karsti. Kad Inga noņem milzīgo skuju klēpi no manis, jūtos kā pilnībā piedzimusi no jauna. Rituāls turpinās. Kad pagriežos uz muguras, Inga pēriena turpinājumam pasauc Aigaru. Interesanti, ka mani per veseli divi pirtnieki – no sākuma Inga, bet tagad Aigars, bet beigu galā secinu, ka tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Arī Aigars kādā brīdī mani apkrauj ar skujām un sniegu, bet vairs nerodas nekāda kapa sajūta, jo es jau esmu kapā atstājusi visu, kas atstājams, un piedzimusi no jauna. Baudu rituālu. Pēc tam izskrienam laukā kārtīgi izvārtīties sniegā. Fantastiski! Tik lieliski gulēt sniegā un vērties naksnīgajās debesīs! Tad dodamies iekšā pirtī, kur guļu uz lāvas un sildos. Parasti pēc šāda rituāla man vienkārši griežas galva, ir lidojuma sajūta, bet šoreiz fiziski liekas, ka mugurkauls rotē pats ap savu asi, sākot no astes kaula līdz pat sprandai, bet ķermenis liecas uz visām pusēm, lai gan reāli guļu nekustīgi. Absolūti maģiska sajūta. Mazliet baisi, bet aizveru acis un tai ļaujos. Lai gan pirtniekiem nebija ne jausmas, ko gribēju ar šo rituālu panākt, tas absolūti izdevies. Daudz spēcīgāk, nekā biju iztēlojusies. Latviešu pirts maģija. Pēc pēriena seko klūgu masāža, kas arī aizved burvīgā lidojumā. Negribas nekur doties, negribas neko runāt, gribas vienkārši būt, šeit un tagad, klusumā un mierā.
Vēlāk prasu korejiešiem, kā viņiem patika pirts, viņi saka, ka bija ļoti, ļoti, ļoti labi, absolūti jauna un neierasta pieredze, tomēr viņi nekādu lidojumu vai citas maģiskas izjūtas neesot piedzīvojuši. Varbūt viņu kultūras saspringums par kailumu traucēja pilnībā atbrīvoties un ļauties pirts mistērijai…
Kad atceļā Ingai izstāstu par savu kapa sajūtu, viņa smejas, ka tādas sajūtas dzirdot pirmo reizi.
Ak, biežāk vajadzētu šādus pirts rituālus! Milzīgs paldies abiem pirtniekiem, Ingai un Aigaram! Tas bija absolūti fantastiski. Lidojums. Pirtī piedzīvoto pat nav īsti iespējams aprakstīt ar vārdiem, tas ir kas daudz netveramāks un maģiskāks par visu, ko var ietvert vārdos. Tas vienkārši ir jāpiedzīvo katram pašam. Absolūti iesaku.
Seko garš mājupceļš, korejieši aizmugurē saldi šņāc, bet es, sēžot blakus Ingai, cenšos neiemigt, lai nemudinātu uz snaudu arī viņu kā šoferi.