Pabrokastojam, un piezvanu uz lidostu, lai noskaidrotu, vai korejiešu pazudusī bagāža ir ielidojusi ar nakts reisu. Nav. Man saka, ka ir cerības uz reisu plkst. 11:30. Ja bagāža atradīsies, tad viņi man zvanīs.
Ap plkst. 10:00 izbraucam no mājām un dodamies uz TV torni. Lai nokļūtu tornī nākas soļot pa apšaubāma paskata gaiteni, kur burtiski fiziski sataustāmi padomju laiki. Visnotaļ interesanti. Reāli klātesoša vēstures dvesma.
Nopērkam biļetes un darbinieces pavadībā pa torņa kāju uzbraucam uz skatu laukuma stāvu. Kad Han Gi prasa meitenei, kāpēc viņai mūs jāpavada, viņa skaidro, ka iesprūšanas gadījumā viņa var nomierināt cilvēkus un nepieļaut to, ka viņi saspaida visas pogas pēc kārtas, situāciju tikai padarot ļaunāku. Ak tā. Tad jau laikam lifts te iesprūst visai bieži.
Stikli visnotaļ netīri, bet pat man pašai interesanti iegūt citu perspektīvu uz Rīgu. Parasti viesus vedu uz LZA skatu laukumu, bet ziemas sezonā tas ir slēgts. No TV torņa paveras interesants rakurss uz pelēkā dūmakā tīto Rīgu. Esam tornī, kad man zvana dīvains numurs, izrādās – lidosta. Bagāža atradusies! Sola pēc stundas piegādāt uz mājām. Oho, kāds serviss!
Tā kā torņa un panorāmas apskate prasa mazāk laika, nekā plānots, tad tētis mūs izved nelielā auto-ekskursijā pa Rīgu, bet tad dodamies savās gaitās. Neesmu diži liels vēstures zinātājs, tāpēc esmu ieplānojusi Rīgas apskati sākt ar Riga Culture Free Tour plkst. 12:00 pie Raiņa pieminekļa. Tā kā vēl ir mazliet laika, tad ieejam Kristus Piedzimšanas katedrālē, kurā nekad pati neesmu bijusi, jo vienmēr mazliet biedējis, ka nezinu, kā īsti uzvesties pareizticīgo baznīcās. Katedrāle pārsteidz ar tiešām skaistiem sienu un griestu gleznojumiem, kā arī gaisā valdošu dīvainu vīraka vai cita kūpināmā smaržu. Interesants atklājums man pašai. Abi korejieši līdz šim neko nebija dzirdējuši par pareizticības esamību. Izrādās, ka Dienvidkorejā valda īsts reliģiju sajaukums, piemēram, Chanok māte ir budiste, bet Han Gi vecāki ir kristieši.
Pēc tam dodamies pie Raiņa, lai gaidītu tūres sākumu. Esam kādi padsmit cilvēki – mēs, norvēģi, briti, vācieši. Tūre ved gar LMA, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, Elizabetes ielu, Alberta ielu. Pēc mazas sasildīšanās Alberta ielas 12 krāšņajā jūgendstila foajē izrādās, ka puse grupas kaut kur pazudusi. Ļoti nepieklājīgi. Būtu kaut pateikuši, ka ir nosaluši un atstājuši gidam kādu naudiņu, bet nē… Turpinām tūri pavisam nelielā grupiņā. Izlīkumojam cauri Kronvalda parkam, piestājam pie Nacionālā teātra, gar kanālu aizejam līdz Smilšu tornim, mazliet ielūkojamies Vecrīgā, bet pie Brīvības pieminekļa tūre beidzas. Pat man bija ļoti interesanti un uzzināju daudz jauna, bet absolūti nepiekritu gida teiktajam par to, ka latvieši ir drūma un depresīva tauta, un ka pie mums praktiski nekad nespīd saule. Savu nepiekrišanu arī darīju zināmu. Tiešām neciešu, ka paši latvieši sevi noniecina. Jā, neesam super atvērtā dienvidu kultūra, bet saukt mūs par drūmiem un depresīviem arī ir galīgi garām. Turklāt gids bieži vien rada pirmo iespaidu par visu tautu. Laikam jau tas drūmums atkarīgs no katra paša uztveres un draugu loka, var jau būt, ka viņam apkārt salasījušies tikai drūmi tipi. Lai nu kā, Culture Free Tour ir laba iespēja, kā sākt pilsētas iepazīšanu.
Han Gi pamana, ka Rīgā ir tramvaji un saka, ka vēlāk gribēs izbraukt, jo pie viņiem šāda transporta veida nav, tikai metro un autobusi.
Kad pirms pāris mēnešiem korejieši izdomāja, ka savās jaungada brīvdienās varētu atbraukt uz Latviju, brīdināju, ka februāris parasti ir viens no aukstākajiem ziemas mēnešiem, un temperatūra var nokristies līdz pat -20C. Bet… šodien līst. Visu dienu.
Pēc kultūras tūres esam izsalkuši, tāpēc dodamies uz folkklubu “Ala”. Sasildāmies ar zāļu tējiņām, sātīgi paēdam un ejam iepazīt lietaino vecpilsētu. Han Gi saka, ka vakardienas vakariņas mājās viņam pat likās garšīgākas nekā pusdienas “Alā”.
Iemetam aci “Baltu rotu” veikaliņā un mikroskopiskajā seno rotu muzejā.
Piedāvāju apmeklēt Melngalvju namu vai kādu citu muzeju, bet korejieši nolemj par labu pastaigai pa vecpilsētu. Par spīti lietum. Parādu gigantisko Rīgas atslēgu, ieejam tautastērpu centrā “Senā klēts”.
Līkumojam, līkumojam pa Vecrīgu, līdz paliek arvien tumšāks, slapjāks un aukstāks. Sākam domāt par došanos mājup. Aplūkojam Latvijas Nacionālo operu un tur iekāpjam tramvajā, lai korejieši var izmēģināt, kā tad ir braukt ar šo transporta līdzekli. Aizbraucam līdz Nacionālajam teātrim un gar kanālu nākam atpakaļ. Uzkāpjam Bastejkalnā, no kura paveras jauks skats uz izgaismoto parku. Un tad uz mājiņām.
Vakariņās visi tādi noguruši un nosaluši, siltumam ieraujam pa upeņu balzāmiņam. Han Gi tas varen labi iet pie sirds.
Chanok palūdz vēl vienu segu. Jautājam, vai tad ir par aukstu? Izrādās, ka viņiem gultā divatā ir par šauru, un Han Gi gulējis uz grīdas. Piedāvājam abiem pārvākties uz viesistabas dīvānu, bet Han Gi saka, ka Korejā pierasts gulēt uz grīdas. Vēsturiski Korejā ir nevis sienu radiatori, bet apsildāmās grīdas, tāpēc agrāk cilvēki gulējuši tikai uz grīdas. Mūsdienās, protams, ienācis rietumu stils un gulēšana gultās. Bet Han Gi mājās joprojām guļ uz grīdas. Savējais!!