Tā diena ir klāt! Rīgā ierodas mana dienvidkorejiešu draudzene Chanok ar savu draugu Han Gi. Puisim šī ir pirmā reize Eiropā. Atgādināšu, ka ar Chanok iepazinos 2014. gadā, kad trīs mēnešus dalījām mazmazītiņu istabiņu Francijas Alpu ciematiņā Vaunieres, kur uz gadu biju EBD ietvaros. Pēc tam 2017. gadā abas satikāmies Londonā, bet tagad – Rīgā.
Korejiešiem ir savienotais lidojums Seula – Maskava – Rīga. No Maskavas abi atsūta bildi un saka, ka lidostā valda briesmīgs haoss – cilvēki grūstās, neviens nestāv rindā, bet pie iekāpšanas vārtiem pulcējas barā, un vispār kaut kāds ņigu ņegu.
Plkst. 19:15 viņiem jāielido Rīgā. Ap plkst. 19:25 abi ar tēti ierodamies lidostā, saņemu SMS no Han Gi, ka viņi ir piezemējušies. Ieejam sagaidīšanas zālē, bet tur valda absolūts tukšums – nav ne sagaidītāju, nedz ceļotāju. Kā tad tā? Labi, mūsu lidosta ir maza un mierīga, bet ne jau tik ļoti! Aizdomīgi. No bagāžas un ielidošanas durvīm iznāks kāds strādnieks, prasu, kas noticis ar Maskavas reisu, kāpēc te neviena nav. Viņš mazliet apstulbst un saka, ka Maskavas reiss ielido citā terminālī. Ha, ha, es pat nezināju, ka mums ir vairāki ielidošanas termināļi! Darbinieks izstāsta, kā tur visātrāk nonākt, metos skriešus. Āāā, tagad man pielec – šis ir terminālis lidojumiem, kas ienāk no valstīm ārpus Šengenas zonas. Pareizi, visi iepriekšējie ciemiņi vienmēr lidojuši vai nu no Eiropas pilsētām vai caur Eiropas pilsētām. No ielidošanas zonas laukā nāk visādi tadžiki, krievi un kazahi. Nāk un nāk. Var dzirdēt, kā dažiem atņemtas desas, dažiem cigaretes. Lēnām sarūk sagaidītāju bars. Arī nācēju plūsma mazinās. Korejieši kaut kur kavējas. Mani sāk mākt nelāga nojauta. Varbūt mēģinājuši ievest Šengenā aizliegtus produktus un tagad nākas skaidroties? Varbūt kādas problēmas ar bagāžu? Varbūt problēmas ar piereģistrēšanos? Laiks iet uz priekšu, bet viņi kā nenāk, tā nenāk. Gaidām jau vairāk kā pusstundu. Cauri ielidošanas zonas matētā stikla durvīm redzams narkotiku meklēšanas spaniels, kurš izklaidējas ar bumbiņu. Nu jau esam vienīgie sagaidītāji. Beidzot Chanok un Han Gi nāk – ar pāris maisiņiem rokās… Sirsnīga satikšanās un pēc mana jautājuma, vai viss ir kārtībā, atskan bēdīgs: “Nē, Maskava pazaudējusi mūsu bagāžu…”. Lūk, atkal Maskava ir “uzdevumu augstumos”… Pastāv cerība, ka viņu mantas varētu tikt atsūtītas ar nakts reisu. Viņi atstājuši manu telefona numuru, jācer, ka man no rīta zvanīs un teiks, ka koferi atrasti. Tā kā uz doto brīdi nekā līdzēt nav iespējams, braucam mājās uz sagaidīšanas vakariņām.
Abi korejieši tik mīlīgi! Un valoda arī tik mīlīga! Nav kaut kāda nazālā vai buldurbuldurbuldur. Daudz tiek spriedelēts, ka valoda veido kultūru vai arī kultūra veido valodu, lūk, uzskatāms piemērs – mīlīgi cilvēki un mīlīga valoda.
Ģimene iztaujā korejiešus par suņu ēšanu. Izrādās, ka jā, teorētiski viņi ēd suņus, bet tā ir sena tradīcija, kas mūsdienās netiek īpaši piekopta, turklāt parasti suņus ēd vien veci vīri. Tiesa, Chanok reiz arī noprovējusi suņa gaļu tīri intereses pēc, bet ētisku iemeslu dēļ otrreiz negribētu ēst. Viņi smejas, ka nevajag satraukties – mūsu Margo viņi neapēdīs.
Ha, ha, izrādās, ka šodien Rīgā ir siltāks (+2C) nekā Seulā (-5C)!
Chanok stāsta, ka Latvijas – Krievijas attiecības atgādina Korejas – Japānas attiecības – Koreja bijusi Japānas pakļautībā, tāpēc politiskā līmenī cilvēkiem Japāna diži nepatīk, bet pret kultūru un tautu kā tādu nav nekādu iebildumu.
Uzzinām, ka jaunieši vēlētos sadarbības iespējas un mieru starp Dienvidkoreju un Ziemeļkoreju, bet vecākā paaudze baidās no Ziemeļkorejas un sociālisma, jo vēl labi atceras karu. Lai arī jaunais Dienvidkorejas prezidents ir visai liberāls un uz mieru tendēts, tomēr valdošās partijas izmanto tēlotu naidu pret Ziemeļkoreju vecākās paaudzes balsu iegūšanai. Han Gi izsprucis no obligātā divu gadu militārā dienesta, palīdzot armijai ar IT darbiem, bet viņš stāsta, ka viņa draugi, kuri reāli dienējuši armijā, uzskata Ziemeļkoreju par ienaidnieku, jo tā viņiem armijā ieborēts. Sarežģīta situācija – daļa sabiedrības ir par abu valstu draudzību, bet daļa ziemeļu valsti uzskata par lielāko ienaidnieku.
Mani iepriekš biedēja, ka korejiešiem varētu neiet pie sirds latviešu virtuve, īpaši jau Han Gi, kurš nekad nav bijis Eiropā, bet izskatās, ka ar to problēmu nebūs, visu ēd, kā nākas!
Tā kā esmu atdevusi savu istabu ciemiņiem, bet viesistabā uz šo nakti palikusi ome, tad savu migu izritinu koridorā blakus Margo – beidzot īstenošu bērnības mazo sapnīti čučēt kopā ar suni, ha, ha.