© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 21. novembris. Polija, Ščecina. Piecas stundas vilcienā un "trādi-rīdi" vakarā

Šodien dodamies lauka pētījumā uz Ščecinu – pilsētu, kas atrodas netālu no Vācijas robežas; pilsētu,  kas bieži mocījusies ar identitātes jautājumiem, kam tad īsti tā pieder – vāciešiem vai poļiem.

 

Komandā esam piecatā – es, poliete Monika, azerbaidžānis Azads, mūsu tjūtore bosniete Emina un šī izbrauciena plānotāja poliete Dorota.

 

Jau plkst. 09:12 izbraucam no Gdaņskas un dodamies piecu stundu ilgā ceļojumā ar vilcienu. Vilciena vagoni sadalīti kupejās, katrā kupejā divas pretī novietotas solu rindas un plauktiņi virs galvām. Sēdēšana visai cieša. Bet vilciena ritmiskais “ta-dam, ta-dam, ta-dam” kā jau allaž piešķir patīkamu ceļojuma un piedzīvojuma noskaņu. Esam ceļā!!

 

Kad izkāpjam Ščecinā, pilsēta tinas pelēkā un drēgnā dūmakā. Tā kā pēc garā brauciena esam izsalkuši, tad dodamies uz beigeļu restorānu “Bajgle Krola Jana”. Ar Azadu sākam pārbīdīt galdiņus, lai visi varētu sēdēt vienuviet, bet no Dorotas pamanu pārmetošus skatienus šajā sakarā. Vieta varen omulīga, beigeļi gardi, bet visa šitā padarīšana – sušķīga bez gala, mērces šķīst uz visām pusēm.   

 

Tālāk dodamies iekārtoties viesnīcā “Focus”, kas pat ir daudz smalkāka par mūsu naktsmītni Gdaņskā. Mana istabas biedrene atkal ir Monika, cik forši!

 

Pēc kādas stundas tiekamies ar gidi Anna Urbanowicz, kura mūs izved atraktīvā, bet ļoti, ļoti aukstā tūrē pa Ščecinu, šādi tiekam pie pirmās informācijas par pilsētu. Nezinu, cik daudz var ticēt gidu stāstītajam, bet Anna ir ļoti jestra, kādā brīdī “nolaupa” Azadu, ietērpj pavāra kostīmā un liek viņam pabeigt iesākto stāstu. Diemžēl ārā ir tumšs, varam vien iztēloties, kā īsti izskatās pilsēta. Arī sals pamatīgi kož kaulos.

 

Vēlāk dodamies vakariņās uz restorānu/alus brūzi “Browar Wyszak”, kur tiekamies ar Martin Hanf, kurš strādā organizācijā, kas saistīta ar robežjautājumiem šajā reģionā. Ar mums kopā vakariņo arī gide Anna. Visnotaļ interesanta kombinācija – bariņš ārzemnieku, smalkā uzvalkā un ekskluzīvās brillēs tērpies vāciskas izcelsmes Martins, bet viņam pretī – izteikti poliska, absolūti vienkārša un atklāta gide Anna, kura visus rosina uz dziedāšanu, un tā kā neviens dziedāt nesāk, tad pati skaļi rauj vaļā kādu poļu dziesmu. Viņai pievienojas arī Monika. Tā nu viņas tur apķērušās šūpojās un dzied, kamēr Martins visnotaļ apstulbis sēž, šķiet, nesaprotot, kur īsti ir nokļuvis. Izskatās, ka Dorota grib pazust no zemes virsas. Bet es tikmēr ar baudu vēroju šo izteikto sabiedrības slāņu kontrastu un neparasto satikšanos un prātoju, kas nu notiks. Viss atrisinās visnotaļ sagaidāmi – Dorota pievēršas sarunai ar Martinu, bet Anna izklaidējas ar pārējiem. Jā, konkrētajā situācijā tā dziesmu dziedāšana likās maķenīt neatbilstoša, bet Anna ir nesamākslota un tāda, kāda ir. Kamēr tajā pat laikā Dorota visu laiku ir savā “es-zinu-kā-pareizi-komunicēt” augstprātībā un vieš grupā nevajadzīgu spriedzi. Kādā brīdī Anna paceļ glāzi par cilvēku, kuru mīl līdz sirds dziļumiem – Lehu Valensu. Redz, viņa tēls daudzu poļu sirdīs vēl spoži kvēlo. Nespēju iedomāties, ka Latvijā kāds parastā vakarā restorānā teiktu tik kvēlu un mīlestības pilnu tostu par kādu politisko figūru.

 

Kad oficiālā vakariņu daļa beidzas un visi izklīst, paliekam ar Azadu siltumā papļāpāt par kalniem, jo aukstumā uz ielas vēl galīgi negribas līst.

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now