Kā sāku svinēt dzimšanas dienas pie dabas krūts, tā vairs nevaru apstāties. Šodien dosimies iepazīt Abula krastus!
Plkst. 07:30 mēs, četras meitenes, sēžamies autobusā uz Valmieru. Nonākušas tur, autoostā sarīkojam nelielu iestiprināšanās pauzi pēc Vinnija Pūka labākajām tradīcijām. Pēc kādām 45 minūtēm laiks sēsties autobusā, kas mūs aizvizina uz netālajiem Brenguļiem. Kopā ar mums pieturā izkāpj trīs sportiska paskata nūjotāji, kuri mums vaicā, vai arī mēs dodamies uz Abula dabas taku. Vīrs pastāsta, kur atrodams takas sākums, bet mēs vispirms čāpojam izpētīt, kāds skats paveras no tilta.
Takai sekot ir ļoti viegli, ik pēc kāda laika uz kokiem redzams zili baltais takas marķējums. Man pat šķiet, ka šī ir viena no vislabāk marķētajām Latvijas dabas takām, ar ko man nācies saskarties.
Šis ir fantastiski skaists, daudzveidīgs un interesants maršruts - līkumaina upe, kalni un lejas, bebru pusdienu pārpaliekas lielā vairumā, kāpšana kokiem pa augšu vai līšana pa apakšu, visādu ūdens lāmu šķērsošana, bet visam pāri – ziema. Jā, ar laikapstākļiem mums šodien paveicies!
Kārtējo reizi nākas pārliecināties, ka mūsu Latvija nav nemaz tik plakana – ik pa laikam jāuzrāpjas tādā paugurā, ka lejup nākas kāpt gluži vai šļūcot.
Pēc kāda laika sasniedzam vietu, kur Abuls ietek Gaujā. Tur arī pienācis laiks piknikam (lasīt: dzīrēm). Šeit sastopam arī nūjotājus, kuri, aplūkojuši, ko izkrāmēju laukā no somas, smejas un lūdz atļauju mūs nobildēt, jo tik grandiozu pikniku viņi neesot redzējuši. Vīrs pajautā, vai mēs tā vienmēr piknikojam, vai arī tomēr atzīmējam kādus svētkus. Protams, ka svētkus! Uzcienājam viņus ar ābolmaizi, pretī tiekam pie žāvētām dzērvenēm. Viņi mums iesaka, tā vietā, lai cauri mežam dotos atpakaļ uz Brenguļiem (Abula dabas taka ir lokveida taka), labāk doties gar Gauju uz Valmieru. Tiesa, uzreiz gar Gaujas krastu soļot nevar, jo tad iemaldīsimies mājās ar nikniem suņiem, vispirms esot jāseko Abula dabas takai, bet tad jānogriežas pa labi uz Baiļiem un jāseko sarkanam marķējumam. Pateicamies par padomu un atvadāmies. Viņi aiziet tālāk, bet mēs turpinām dzīres. Vēlāk, kad cenšamies saprast, kur jānogriežas uz Baiļu pusi, lielas skaidrības nav. Kaut kur nogriežamies. Nokļūstam kādā nelielā miestā. Gribam tikt prom no civilizācijas, tuvāk Gaujai, tāpēc pa kaut kādiem brikšņiem dodamies uz Gaujas pusi. Bez piedzīvojumiem nekādi! Beigu galā lāčojam pāri visādiem purviem, teju četrrāpus lienam pāri kokiem, bet visu veiksmīgi pārciešam ar sausām kājām un sasniedzam Valmieras autoostu pāris minūtes pirms Rīgas autobusa atiešanas.
Jauks un interesants maršruts, kas noteikti būs jāizpēta arī kādā citā gadalaikā. Tiesa, vai precīzi varēsim atkārtot posmu pēc Abula un Gaujas satikšanās vietas, nezinu gan, he, he.
Nu re, 26. dzimšanas diena godam nosvinēta!