No rīta ēdam lēnas un garas brokastis ar Adri, Farangisu un Maksu. Uzzinām, ka laikā, kad Farangisa mācījās universitātē, Tadžikistānā būvēja kādu milzīgu rūpnīcu, un visiem studentiem piespiedu kārtā bija jāiegādājas akcijas, ja gribēja gadā saņemt atzīmi 4 vai 5 (5 baļļu sistēma). Ja akcijas nepirka, tad dabūja 2 vai 3. Tāpēc Farangisa pameta studijas un devās uz Maskavu. Tāpat uzzinām, ka Tadžikistānā meitenēm jāstaigā ar milzīgām bantēm matos, baltā blūzē un melnos svārkos līdz pat 9. klasei. Pat ziemā.
Jautājam Farangisai, ko lai šodien lasām – mežrozītes vai ko citu. Viņa saka, ka pienācis laiks bārbeļu lasīšanai un izstāsta, kur tās aug. Pa ceļam Maļika iesaka paņemt līdzi sausiņus, lai Adri var ik pa laikam uzgrauzt. Aizeju uz virtuvi tiem pakaļ, bet tur Bobo un Farangisa par kaut ko strīdas. Izrādās, ka Bobo domā, ka bārbeles var mazliet pagaidīt. Viņš paņem mani aiz rokas un ved rādīt, kas šodien darāms.
Beigu galā šodienas uzdevumā ietilpst kliņģerīšu nolasīšana, aprikožu un ābolu lasīšana, saulespuķu novākšana no tīruma, sēkliņu izņemšana un sakņu nogriešana.
Makss stāsta, ka daudzi viņa draugi no Krievijas pārcēlušies uz dzīvi Rīgā – salīdzinoši viegli nokārtot dokumentus, un radošo profesiju pārstāvjiem ir liela vārda un izteiksmes brīvība, kā arī Rīga pati par sevi ir forša pilsēta. Prasu, vai draugi nav sūdzējušies, ka latvieši viņus apspiež vai tamlīdzīgi. Viņš atbild, ka nepavisam nē. Viņa draugiem Latvijā tiešām patīk, viņi mācās latviešu valodu. Turklāt viņus priecē tas, ka salīdzinot ar Krieviju, Latvijā praktiski nav korupcijas. Redz kā. Šķiet, ka tiem krieviem, kuri ir neapmierināti ar dzīvi Latvijā, vajadzētu kādu laiku padzīvot Krievijā. Gan jau ātri vien atskrietu atpakaļ un vairs ne par ko nesūdzētos.
Kādā brīdī pie mums uzrodas mūsu draugs vilku sugas kucēns Simba no apakšējo kaimiņu mājām. Viņam pilnībā nogrieztas ausis. Farangisa izstāsta, ka šeit tā ir ierasta prakse, kas palīdz suņus pasargāt no apkārtnes daudzajiem vilkiem. Kad vilki dzenas pakaļ suņiem, ausis ir pirmā vieta, aiz kā tie suņus saķer, jo tā ir suņu vājākā vieta, un no milzīgā sāpju šoka suņi mēdz sastingt. Ja ausis tiek apgrieztas jau laikus, šāds risks vairs nepastāv.
Apciemojam Rembo kucēnus, viņi kā piedzērušies mēģina klunkurēt pa būdu. Viens drosmīgākais pat izkūņojas laukā pie mums. Ak, kādi mīļumiņi!
Pēcpusdienā Makss dodas ceļā.