© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 18. augusts. Tadžikistāna, Iškašima. Uz festivālu!

Šodien ceļamies plkst. 06:00, sataisāmies un dodamies lejā uz ciemu, kur mūs jau gaida neliels busiņš. Bobo un Ošurs kopš vakardienas ir Iškašimā. Šorīt ceļā dodos tikai es, Adri, Edīte, Farangisa, Avdžija, Diloroma un Taisja. Šoferis pa ceļu dragā nenormālā ātrumā, lido pāri visām bedrēm kā nelabais.

 

“Gulu Giyoh” organizētais festivāls noris Iškašimas kultūras nama pagalmā, kur laimīgā kārtā ir diezgan daudz koku un attiecīgi – ēnas. Mani nošokē milzīgs Ļeņina piemineklis pašā pagalma vidū, kura pakājē pat sarindotas puķes!

 

Palīdzam izlikt plastmasas galdus, iekārtot mūsu stendu, bet tad varam klīst apkārt. Es visu notiekošo iemūžinu fotogrāfijās, bet Adri nodarbojas ar video uzņemšanu, stendā caurmērā darbojas Avdžija. Tirgotāju gan ir mazāk, nekā gaidīju, daudzi jau redzēti Namadgutā un pat atceras mani. Ik pa laikam kāds lūdz, lai viņu nofotografēju.

 

Kāds vīrietis saka, ka atceras mani no Namadgutas VIP pusdienām, kurās es labi dejoju. Kāds cits izsaka komplimentus par to, cik labi izskatos.

 

Ik pa laikam cilvēki nāk ar mani pļāpāt. No vienas puses – forši, no otras puses – jautājumi jau vienmēr vieni un tie paši, un es sāku no tiem nogurt.

 

Kad meklēju tualeti, izrādās, ka jāiet uz netālu esošās skolas pagalmu. Protams, ka nekādu smalko tualeti negaidu, bet mani nošokē tur redzamais – gara telpa ar daudziem caurumiem grīdā bez jebkādām starpsienām. Durvju trūkumu varu saprast un pieņemt, bet starpsienu trūkumu? Kā? Lai gan jā, šajā kultūrā ir absolūti normāli, ka meitenes uz tualeti iet kopā. Un tomēr... Protams, man nepaveicas, un gandrīz vienlaicīgi ar mani tualetē ieiet arī kāda cita meitene.

 

Kādā brīdī man piesienas bariņš meiteņu, kuras jūsmo, cik skaisti es izskatos un tā tālāk, grib nobildēties ar mani un uzmācīgi aicina uz tēju. Ak jel! Knapi tieku no viņām vaļā. Viņas ik pa laikam atkal uzrodas un cenšas uzaicināt uz tēju. Un tad vēl pašas saka: “Mēs jau laikam tev esam apnikušas…” Khm. Jā, esat gan. Bet kā es tā teikšu? Nākas izlikties, ka nē, nē, viss kārtībā.

 

Kāds tirgotājs man uzdāvina krelles ar сипандoна (Peganum Harmala L) – vietējie to lieto kā spēcīgu pretsāpju līdzekli, pāris sēklas uz 5 minūtēm paliekot zem mēles. Bet ar šo augu jābūt piesardzīgam. Pārdozēsi – noindēsies. 

 

Festivāla programmā daudz runu un mūzikas, kas brīžiem robežojas ar eiropieša ausīm neizprotamu gaudošanu, bet ir interesanti šā vai tā. Bērni spēlē tradicionālās šī reģiona spēles, noris vietējo ēdienu degustācija un kas tikai vēl ne.

 

Kādā brīdī pāris filmētāji mani aizrauj uz īsu interviju. Pēc tam lūdz, lai pasaucu arī Adri un tulkoju viņas teikto. Ak jel, kas es par tulku?

 

Maza škrobe, ka reģiona slavenais mūzikas instrumentu meistars uz festivālu ieradies bez instrumentiem. Tiesa, pie stendiem grozās viens pārdevējs ar diviem rubābiem, kas no tāluma izskatās skaisti, bet, aplūkojot tuvāk – ne pārāk kvalitatīvi.

 

Biju plānojusi, ka festivālā nopirkšu rubābu, tibiteiku, jostu vai kaklarotu, bet nenopērku vispār neko. Rubābiem nav īstā meistara un gana plaša klāsta. Tibiteikas ir vai nu par mazu vai par lielu (no Momo aizlienētā tibiteika ir perfekta – ideāls izmērs, kas galvā turas pat bez sprādzēm). Neatrodu tādu jostu, kā gribētu. Savukārt kaklarotai kaut kā vairs neesmu motivēta tērēt naudu.

 

Festivālā bez mums vērojami arī citi ārzemnieki – kāds puisis no Čehijas, viens pāris no nezin kurienes, kāds ķīnietis.

 

Pēc festivāla visi saspiežamies busiņā un braucam uz kādu privātmāju ar fantastisku dārzu, kurā sarunātas VIP pusdienas. Tā šeit ir ierasta prakse festivālu rīkotājiem. Šoreiz meitenes un sievietes tiek sasēdinātas pirmajā telpā, nevis viesistabā. Tā kā tādi suņi, kurus tālāk nelaiž, ha, ha, ha. Kā jau pieņemts – vispirms pasniedz buljonu (pēēēh, ar aitas gaļu - man ļoti neiet pie sirds tās specifiskā garša), bet pēc tam plovu. Galds bagātīgi klāts arī ar saldumiem un augļiem. Kaut kas nogājis greizi ar mūziķiem, kuriem bija paredzēts šeit spēlēt, un viņi nemaz neierodas. Tāpēc solītās dejas izpaliek. Kāda vilšanās.

 

Kad visi viesi aizgājuši, Bobo mūs aiztriec palīgā mazgāt traukus, bet pats ar pāris vīriešiem un Taisju paliek iedzert. Ak jel, tik milzīgu trauku kaudzi nekad nebiju redzējusi!! Sešatā mazgājam traukus vairāk nekā stundu!! Kāda sieviete sāk sūdzēties, ka trauki paliek pārāk taukaini. Farangisa saka, ka ar aukstu ūdeni labāku rezultātu taču nevar sagaidīt. Tad mājas saimniece attopas un beidzot mums piegādā karsto ūdeni. Cita lieta. Bet kas ir tracinoši – pavisam netālu tapčanā kāds bariņš vīriešu pusdieno un ik pa laikam prasa viņiem pienest tīras glāzes un ko tur vēl ne. Pffff!!! Pēc tam gan uzzinām, ka viņi visu nakti gatavojuši produktus VIP pusdienām. Nu tas visu mazliet izskaidro, lai gan viņu attieksme vienalga bija ļoti nejauka.

 

Braucot atpakaļ, Farangisa prasa Taisjai, vai viņa bijusi Avdžas sanatorijā, un piedāvā turp doties. Mēs ar Adri jau iepriekš runājām, ka pēc šīs garās diena tā būtu jauka aktivitāte par spīti tam, ka dvieļu mums līdzi nav.

 

Ierodamies Avdžā, aptiekā izkrāmējam visas mantas, bet tad ar meitenēm dodamies uz sanatoriju. Baseins pilns ar sievietēm, vienu brīdi esam pat 22! Arī amerikānieti pārsteidz vietējo sieviešu 100% izskūtā bikini zona. Farangisa pastāsta, ka pat mirušām sievietēm pirms bērēm visu pilnībā noskuj. Ar Edīti šausmināmies, ka tas ir ārprāts jau pilnīgi jaunā līmenī.

 

Pie vakariņu galda Bobo priecājas par valdošo internacionālo gaisotni – latviete, ungāriete, amerikāniete, ukrainiete un vietējie pamirieši.

 

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now