Šodien ar Adri dodamies brīvsolī, jo Ošuram ir militārās mācības, un arī Farangisa ir aizņemta.
Nostopējam mikriņu nr. 25 un prasām šoferim, vai tas brauc uz Зелёный базар. Šoferis un pāris pasažieri atbild apstiprinoši. Mikriņš ir visai pilns, mistiskā kārtā tajā tomēr iespraucamies, bet knapi varu aiztaisīt durvis. Te tā ir pierasta lieta. Šoferim palūdzu, lai pasaka, kad mums jākāpj ārā. Pēc brīža mikriņā iekāpj sieviete, kura arī brauc līdz Зелёный базар, šoferis saka, lai sekojam viņai, kad viņa kāps laukā. Lielākā daļa autobraucēju nepārtraukti signalizē, satiksme ir haotiska, šoferi veido tik braukšanas joslas, cik uz doto brīdi vajag. Pēkšņi gandrīz satriecamies ar kādu autobusu. Kādā brīdī man paveicas, un es varu apsēsties pie loga aiz šofera. Drīz gan saprotu, ka tā nav tā drošākā vieta – daudzas mašīnas ik pa laikam uzrodas pāris centimetru attālumā no manis! Nezinu, kāds tam ir iemesls, bet sākas kašķis starp šoferi un vienu pasažieri, šoferis aptur mikriņu. Strīds iet vaļā pilnā sparā. Daži pasažieri šī strīda dēļ pamet mikriņu. Paiet pāris minūtes, un jandāliņš beidzas. Varam turpināt braucienu.
Izkāpjam no mikriņa, sieviete saka, ka parādīs, kur ir tirgus. Pļāpājam un dodamies uz Зелёный базар. Uhhh, kāds kolorīts! Milzīgas kaudzes ar arbūziem un melonēm, plakanās maizes, smaržīgas grēdas ar dažādām tējas šķirnēm un citi labumi. Galva griežas no tādas bagātības! Pēc mirkļa ieklīstam apģērbu sadaļā, un es tieku pie tipiska tadžiku tērpa, kādā Dušanbe staigā lielākā daļa sieviešu – gara kleita ar biksēm. Cenu no 130 somoniem izdodas nodiņģēt līdz 115.
Dodamies tālāk, pēc mirkļa mums piesienas kāds vietējais puisis. Vispirms jautā, no kurienes mēs esam un tā tālāk, bet pēc tam piedāvā kopīgi aiziet papusdienot. Aicina doties pie viņa uz mājām, kur viņa tante jau gatavo plovu. Ļoti gardu plovu. Atsakāmies. Tad piedāvā vismaz nopirkt mums limonādi un ko tikai vēl ne. Mūsu dēļ gatavs uz visu, lai tikai sakām, ko vēlamies. Mani glābj mani daudzie gredzeni – saku, ka esmu saderināta un manam līgavainim nepatiktu, ja es dotos ciemos pie sveša puiša. Viņš akceptē šo argumentu, bet iebilst, ka ungārietei gan nav neviena gredzena. Cenšos iestāstīt, ka Ungārijā gredzenu lietošana saderināšanās gadījumos nav obligāta, bet, protams, ka čalis tam lāga nenotic. Nekādi nevaram no viņa tikt vaļā. Vēlreiz atkārtoju, ka esmu saderināta, viņš atbild, ka to respektē, bet grib izveidot vienkārši draudzīgas attiecības, jo starp tautām jāvalda sadraudzībai un vienmēr ir jauki, ja ir draugi no citām valstīm. Tam, protams, varu piekrist, bet viņš reāli sāk krist uz nerviem ar savu uzbāzību. Beigās izdodas sarunāt, ka pierakstīšu viņa telefona numuru, rīt piezvanīšu un varēsim sarunāt tikšanos. Bet ko dara viņš, viltnieks tāds? Prasa, lai es viņam uzzvanu, tad arī viņam būšot mans numurs. Sasodīts! Samuldu, ka man telefona kartes kontā nav naudas. Viņš saka, ka šo problēmu tūlīt atrisinās. Skaidroju, ka man ir Latvijas SIM karte, un viņš palīdzēt nevar, mājās internetā savu kontu papildināšu un rīt piezvanīšu. Kaut kā beidzot izdodas tikt no viņa vaļā! Beidzot!!
Šķiet, ka man veltītie skatieni, kopš staigāju tadžiku kleitā, ir vēl izteiktāki, nekā iepriekš. Adri smejas, ka tagad es izskatos kā amerikāņu filmu zvaigzne.
Ejam garām augstceltnēm, kad izdzirdam: “Meitenes, meitenes, vai gribat redzēt skatu uz Dušanbe no augšas?”. Bet protams! Paprasu, cik maksā. 15 somoni. Tas der. Kāds cits oficiāla paskata vīrs mūs ar liftu uzved augšā. Ak, kāds skaists skats! Tiesa, Dušanbe tinas pamatīgā smogā. Pirms lejā braukšanas vīrs lūdz samaksāt. Nekādu biļeti pretī nedabūjam. Vispār man liekas, ka abi apsargi šādi piepelnās privātā kārtā. Kaut kā nekur neredzējām zīmi, ka šeit būtu oficiāla skatu platforma.
Dodamies tālāk iepazīt Dušanbe parkus un pieminekļus. Pamatīga svelme, neviena paša mākoņa. Cepina tik briesmīgi, ka vienīgo glābiņu kaut uz mirkli varam rast saldējumā. Adri nopērk arī aukstu ūdeni, jo pudelē esošais šķiet kā vārīts. Pēc mirkļa dzesējamies arī pie kādas zāles laistāmās šļūtenes. Kas cits atliek?
Ik pa laikam mūs uzrunā kāds tadžiks, interesējas, no kurienes esam, cik vecas, precētas vai nē.
Kad saule kļūst pavisam, pavisam neciešama, piesēžam ēnā uz soliņa. Nepaiet ne divas minūtes, kā mums tuvojas kāds pusmūža policists. Ar Adri prātojam, ka varbūt gribēs pārbaudīt mūsu pases vai vīzas. Izrādās – arī viņam sakārojies piesēst ēnā. Un mazliet papļāpāt. Viņš dikti sapriecājas, ka es runāju krieviski. Beigās ieslīgstam garā diskusijā par otro pasaules karu un krievu-latviešu jautājumu Latvijā, jo viņš ir jau trešais tadžiks, kurš domā, ka latvieši ir naidīgi noskaņoti pret krieviem. Cenšos saprast, kāpēc šeit izplatījies tāds viedoklis. Viņš saka, ka tā rāda TV. Viņam liekoties nepareizi, ka mēs cenšamies iznīcināt visus PSRS pieminekļus. Protams, viņa teiktajam, ka starp tautām jāvalda draudzībai, es varu piekrist, bet par tiem pieminekļiem… Pat šo pāris dienu laikā jūtams, ka liela daļa vidējās un vecākās paaudzes ilgojas pēc padomju laikiem un tos atceras ar prieku. Man sāk likties, ka policists pat nespēj saprast, kāpēc Baltijas valstis cīnījās par savu neatkarību.
Visas dienas garumā turpinām saņemt daudzus pētošus skatienus, daudzus smaidus, mums signalizē mašīnas, daudzi saka “Привет!” un “Hello!”, prasa, no kurienes esam un kā mums patīk Tadžikistāna. Nevienā valstī līdz šim neesmu piedzīvojusi tik lielu saskarsmi ar vietējiem.
Ļoti dīvainas sajūtas rada tas, ka uz katra stūra ir milzīgi prezidenta Emomali Rahmona portreti un citāti. Diemžēl viņa teiktais rakstīts tadžiku valodā, tāpēc man nav ne jausmas, kādas spārnotas domas viņš izsacījis.
Adri visu dienu līdzi staipa milzīgu grāmatu par Tadžikistānu. Tajā izlasām, ka salīdzinoši netālu no mums atrodas mūzikas instrumentu muzejs (Gurminj Museum of Musical Intruments). Nolemjam doties turp un nonākam nevis muzejā, bet paradīzē! Paveram muzeja vārtiņus, tālumā vīd klāts galds, ap kuru sēž vairāki vīrieši, viens pavecs onkulis, un visi muzicē. Pamanījuši mūs, viņi māj, lai droši nākam iekšā. Mazliet dīvaini jau ir, šķiet, ka iztraucējām kādu privātu ballīti. Vīrieši aicina mūs piesēst. Mazliet samulsušas to arī darām. Bilstu, ka vēlamies aplūkot muzeju. Vecākais vīrs saka, ka vispirms viņi mums nospēlēs pāris dziesmas. Ooo, privāts koncerts? Onkulis sāk spēlēt rubābu, tadžiku tradicionālo stīgu instrumentu, pāris citi puiši viņam piespēlē ar sitamajiem instrumentiem. Un tad vecais vīrs sāk dziedāt. Melodija, dziedājums, balss un instrumenti rada tik pārpasaulīgu noskaņu, ka man uzmetas zosāda, emocionālais saviļņojums ir tāds, ka neesmu tālu no asarām.
Viens no tiem mirkļiem, kas nekad neaizmirsīsies. Ja tā padomā, pavisam sirreāla situācija – sēžam Tadžikistānā kaut kādā pagalmā tālu prom no mājām, un mums tiek sniegts privātais koncerts ar absolūti fantastisku mūziku.
Kad nospēlētas pāris dziesmas, tiekam pie tūres muzejā. Izrādās, ka vecais onkulis spēlē folkgrupā “Samo”, kas viesojusies daudzās Eiropas zemēs un pat tālajā ASV. Viņš pats arī izgatavo mūzikas instrumentus. Liels ir mans pārsteigums, pie sienas ieraugot ko līdzīgu koklei. Viņiem tā uzdāvināta koncerttūres laikā Somijā. Arī muzejā neiztiekam bez mūzikas paraugdemonstrējumiem – onkulis mums ik pa laikam kaut ko nospēlē uz viena vai otra mūzikas instrumenta. Kad viņš aizskar sitāras stīgas, man šķiet, ka skan debesis! Metāliskās stīgas rada neiedomājami pārpasaulīgu skanējumu. Nekad ko tādu nebiju dzirdējusi. Šķiet, ka tā varētu skanēt kosmoss. Kad viņš beidz spēlēt, tā arī pasaku, ka šīs skaņas šķita esam no debesīm. Viņš saka, ka jā, cilvēki, kuri saistīti ar mūziku, jūt, kuri instrumenti ir debesu doti. Daudzi cilvēki kokles skanējumu pielīdzina debesīm un paradīzei, es piekrītu, bet man jāsaka, ka sitāras skanējums ir vēl debešķīgāks un mistiskāks par kokli, lai kokle man piedod. Neaprakstāmi. Kad muzejs apskatīts, dodamies atpakaļ pagalmā, kur privātais koncerts turpinās. Puiši savā starpā mainās ar instrumentiem, neiedomājami talantīgi cilvēki. Rubābs, tamburs, ģitāra, sitāra, perkusijas un kas tikai vēl ne. Onkulis ik pa laikam iznāk no muzeja ar jaunu instrumentu, no kuriem lielākā daļa ir paštaisīti. Visi gan spēlē, gan dzied. Mani fascinē šie smalkie, sarežģītie dziedājumi, kādi eiropiešiem laikam nemaz nav pa spēkam. Šķiet, ka tieši tā skan dzīve, ka tieši tā skan mūžība. Tāds milzīgs pārpasaulīgums viņu balsīs, dziesmās un instrumentos. Var redzēt, cik gan ļoti vecais vīrs mīl mūziku, šī mīlestība no viņa burtiski staro! Cilvēks, kurš sevi pilnībā atdod mūzikai. Pēc kādas dziesmas viņš mums uzjautā, vai mums šim vakaram ir citi plāni. Nevaru saprast, vai tas nav mājiens, ka mums tā kā būtu laiks čāpot prom. Atbildu, ka mūsu vienīgais plāns ir doties mājās. Viņš: “Nu tādā gadījumā es atnesīšu vēl kādu instrumentu!”. Tā nu mēs turpinām sēdēt šajā mazajā paradīzē Dušanbe sirdī un baudīt fantastisku mūziku. Taisni vai neticami, ka šādā milzīgā pilsētā atrodas tik neiedomājami lieliska vieta. Kā tāda oāze tuksneša vidū, kur katrs garāmgājējs ir laipni lūgts. Onkulis saka, ka pagalma vārtiņi vienmēr ir vaļā. Var redzēt, ka onkulis pārējos puišus uztver kā savus mācekļus, ik pa laikam dod viņiem ieteikums muzicēšanai. Smieklīgi, ka šis vīrs ar mani n-tās reizes rokojas. Gluži kā tādās vecās krievu kinofilmās par Kaukāzu vai tamlīdzīgi. Kaut ko pasaka un sarokojas, lai it kā apstiprinātu teikto. Kad stāvam pie vārtiņiem, onkulis saka, ka ļoti priecājas, ka bijām pie viņa ienākušas. Stāsta, ka cilvēki, kas gūst kaifu no mūzikas un kuriem neko vairāk nevajag, ir enerģētiski spēcīgākie. Mūzika dziedē. Viņš reiz bija ciemojies pie kāda cilvēka, kurš ar telefonu filmēja viņa uzstāšanos. Onkulis pēc tam prasīja, kāpēc filmēja, bet izrādījās, ka tas bija video zvans kādam vīrietim ratiņkrēslā. Pēc šī video zvana vīrietis varēja piecelties no ratiņkrēsla. Vecajam vīram ir tādas acis, kurās var redzēt teju visu pasauli. Zinu vien pāris šādus cilvēkus. Šķiet, ka tādas acis piemīt īstiem māksliniekiem, kuri mākslai atdod sevi visu, kuri caur mākslu saplūst ar pasauli. Onkulis saka, ka mūzikas galvenā misija ir pasaulē radīt mieru. Un tā jau arī ir. Mūzika ir valoda, ko saprot visi. Mūzikai nav robežu.
Pēc vairāk kā 2 stundu privātā koncerta izejot uz ielas, šķiet, ka visu piedzīvoto esam izfantazējušas. Pārāk nereāli. Viens no skaistākajiem vakariem manā mūžā.
Mūs sāk mocīt izsalkums, dodamies uz kādu sākotnēji smalka paskata restorānu. Tuvplānā gan atklājas ar plēvēm pārsegti galdauti, mazliet drūpoši griesti un oficiants ar Adidas zeķēm. Gribu izmēģināt plovu, bet oficiants saka, ka tas beidzies. Ehhh... Lūdzu, lai iesaka ko citu. Viņš iesaka šašliku. Kāpēc gan ne? Adri gaļu neēd, tāpēc pasūta zivi un saldo. Pajautāju, lai oficiants parāda, kur šeit ir tualete. Viņš mani pavada un ejot jautā: “Tu mīli musulmaņus?”. Šāds jautājums mani nošokē, samulstu. Nesaprotu, kāpēc viņš vispār ko tādu jautā. Atbildu, ka nevaru pateikt, mīlu vai nē, visi cilvēki ir jauki, neatkarīgi no ticības. Un pajautāju, kāpēc viņš vispār man uzdeva šādu jautājumu. Viņa atbilde: “Es gribu par sievu apņemt ārzemnieci. Tev nebūtu iebildumu, ja tavs vīrs būtu musulmanis?”. Ak jel! Šāds jautājuma skaidrojums ir vēl mulsinošāks par pašu jautājumu.
Šašļiks varen gards un turēts ļoti garšīgā marinādē. Jocīgi gan, ka vienīgā piedeva šašļikam ir sīpoli. Jā, es nepasūtīju citas piedevas, bet man šķita loģiski, ka ja oficiants par tām nejautā, tad tās jau ir iekļautas porcijā. Nu nekas, citreiz zināšu, ka uzreiz jānoskaidro, vai pie šašlika klāt būs vēl kaut kas.
Paēdušas dodamies mājup. Lai gan ir tikai plkst. 21:30, laukā valda melna tumsa. Noķeram mikriņu vietējo stilā – ielas vidū.
Mājās Ošura mamma ir dikti pārsteigta, ka mums pašām izdevās atrast viņu māju, jo lielākoties pat viņu tadžiku radi mokās ar īstās celtnes atrašanu daudzdzīvokļu māju labirintā.
Vakariņās – arbūzs, melone un plakanā maize. Ak, cik ļoti, ļoti garšīga un salda melone!
Kad izstāstām par šodienas diskusiju ar policistu Ošuram un poļu antropoloģei Margošai, kura uz pāris dienām pie viņiem apmetusies, viņi brīnās. Parasti policisti cenšoties izspiest naudu.
Internets šovakar nestrādā. Arī dušā ūdens strūkla pavisam niecīga. Dažkārt ūdens te vispār pazūdot. Un pat vietējie to nedzer nevārītu. Cenšos ar niecīgo ūdens strūklu mazgāt matus un domāju – man ir simts un viens iemesls būt niknai: soma ar visām mantām pazudusi, man ir tikai viena kārta drēbju, kas katru vakaru jāmazgā, dvieli esmu aizņēmusies no Adri, ūdens lāga netek, internets nestrādā, bet… es jūtos tik neizsakāmi laimīga! Vienkārši tāpat par neko. Varu derēt, ka tas ir muzikālā vakara efekts. Joprojām lidoju citā dimensijā.