top of page

2017. gada 8. jūnijs. Fabians Latvijā. 55 km pārgājiens Daugavas lokos, 2. daļa

Pamodāmies un ar prieku secinājām, ka šī būs saulaina diena!


Pie telts griestiem bija kāds pārsteigums - starp abiem telts slāņiem satupusi vesela odu kolonija, šķiet, tie to tik vien gaidīja, kad mēs beidzot līdīsim laukā no telts iekšējā slāņa. Kad tas brīdis pienāca, mēs centāmies to darīt pēc iespējas naskāk, bet vienalga - jaucot nost telti odi no tās mums lidoja virsū bariem!


Kādu nelielu gabaliņu nācās iet pa šoseju, bet tā kā ceļš bija praktiski bez mašīnām, tad nebija nekāda skāde pasoļot arī pa asfaltu.


Kādā brīdī pamanījām norādi uz Slutišķu sādžu, devāmies turp. Nonācām pie informācijas dēļa un autostāvvietas, bet tālāku norāžu nebija. Izlēmām sekot upes tecējuma virzienam un drīz vien sasniedzām pakalnu, no kura tika solīts labs skats uz apkārtni. Pie trepītēm gan bija zīme “Teritoriju apsargā saimnieks” un lūgums katram paugurā kāpējam noziedot 1 eiro, bet likās muļķīgi maksāt par uzkāpšanu pakalnā. Galu galā, daba taču nevienam nepieder! No pakalna tiešām pavērās skaists skats uz apkārtni. Izbaudījām ainavu, bet tad kāpām lejā un devāmies iepazīt pašu Slutišķu sādžu. Sajūta kā slāvu zemēs! Krāsaini lodziņi, kokgriezumi, dzīvojamo ēku un saimniecības ēku savienojošas sētas. Nonācām pie Slutišķu vecticībnieku sētas, kurā iekārtots neliels muzejs. Devāmies to aplūkot. Ēkas fasādē tik grezni kokgriezumi! Mums abiem šķita, ka šī sēta izveidota pavisam nesen, bet izrādījās, ka tā ir gana sena, tikai lieliski restaurēta. Kāds pārsteigums! Izstaigājām telpas, kurās atrodas gan grezniem gleznojumiem klāta pūra lāde, gan vecticībnieku kalendārs, gan stelles, gan dažādi sadzīves priekšmeti, kā arī stallis ar ratiem un citiem daiktiem. Muzejs neliels, bet interesants, taču tā galvenā vērtība šķita tieši pati ēka. Kad bijām muzeju aplūkojoši un lasījām pagalmā esošo informācijas stendu, ieradās kāda tūristu grupa. Viņi par mums priecājās: “Skat, jaunieši ceļo ar somām un telti!” Katrā ziņā Slutišķu sādža ir vieta, ko Daugavas loku apceļotājiem nevajadzētu palaist garām!


Pēc tam turpinājām gājienu pa grants ceļiem, kuru malās mūs priecēja ziediem pilnas pļavas.


Mūs arvien pavadīja ceriņu reibinošā smarža, ko aizmirsu pieminēt iepriekšējos bloga ierakstos. Šķiet, ka visa Latgale smaržo pēc ceriņiem! Nē, nē, ko es te muldu, visa Latvija smaržo pēc ceriņiem!!


Ieraudzījām norādi uz Slutišķu krauju. Sekošana norādei nozīmētu novirzīšanos no velo maršruta, bet kāpēc gan ne? Tiesa, labu laiciņu ejot upes plūdumam pretējā virzienā uz pusi, no kuras atnācām, sāku šaubīties, vai tā tiešām bija laba izvēle. Bet… kad beidzot sasniedzām Slutišķu krauju un no tās pavērās fantastisks skats uz Daugavu, sapratu, ka iešana atpakaļ bija tā vērta! Tālāk turpinājām sekot Daugavas plūdumam pa jaukām meža taciņām, nemaz neiespringstot uz velo maršruta atrašanu. Šādi sasniedzām arī Ververu krauju. Tā mēs tur klīdām, klīdām pa dažādām taciņām, līdz sasniedzām velo celiņu. Pēc kāda laika nonācām pie norādes uz kempingu. Apskatījām maršruta plānu un secinājām, ka laikam netīšām būsim pašāvušies garām Vasargelišķu skatu tornim. Neko darīt, devāmies atpakaļ pa velo maršruta ceļu, ko bijām sasnieguši tikai nesen. Pārsteidzoši ātri nonācām pie zīmes uz Slutišķu krauju. Ko?? Tā bija tā pati zīme, kurai pirms nu jau pailga laika izlēmām sekot un novirzīties no velo takas. Dīvaini. Eh, visas tās mazās meža taciņas, krauju apskate un maldinošā kempinga zīme bez attāluma bija mums sajaukušas galvu un noietā attāluma izjūtu. Tornim garām nemaz nebijām pašāvušies. Ja man piederētu tas kempings, blakus norādei uz kempingu es uzliktu arī norādi uz skatu torni, lai ceļiniekiem nejauktu galvu. Nekas, vismaz kārtīgāk izkustinājām savus kauliņus un tikām pie jaukiem skatiem uz Daugavu. Tagad izlēmām iet pa galveno grants ceļu, jo uz tā noteikti agrāk vai vēlāk jābūt norādei uz Vasargelišķu skatu torni. Kāpēc mums tik ļoti kārojās uzkāpt šajā skatu tornī? Pirmkārt, lai baudītu skatu uz Daugavu un tās lokiem, kas ejot pa mežu nemaz tik bieži nav izdarāms. Otrkārt, lai ieraudzītu to pašu Daugavas loku, kas attēlots uz 10 latu banknotes. Pa ceļam uz torni mūs pārsteidza droša stirna, kas ilgi stāvēja uz ceļa un uz mums skatījās. Šodien Fabians pamanīja arī vēl vienu citu stirnu, ko es palaidu garām. Laikam manas “mednieces maņas” šodien nav uzdevuma augstumos, ha, ha.


Ak, kāda skaista ainava mūs priecēja no Vasargelišķu skatu torņa! Un, jā, arī Daugavas loks no 10 latu banknotes! Kamēr centos vienā bildē iedabūt gan 10 latu naudaszīmi, gan Daugavas loku, tikmēr kāda krievu ģimene savā starpā brīnījās: “Ko tā meitene tur dara?” Ha, ha, ha!


Zem torņa uztaisījām pikniku, bet tad turpinājām ceļu, līdz sasniedzām Naujeni. Sēdējām pieturā uz soliņa un gaidījām autobusu uz Daugavpili. Pieturā piestāja mikroautobuss, kurš iet uz Ciršiem, pamājām, ka mums to nevajag. Sēdējām, sēdējām, bet mūsu autobuss kā nenāca, tā nenāca. Vēlreiz iemetu aci sarakstā un sapratu, ka nav jau brīnums… Izrādījās, ka Ciršu mikroautobuss īstenībā brauc līdz Daugavpilij. Interesanti, parasti taču logā norāda maršruta galamērķi, nevis vidus pieturu. Neatlika nekas cits kā gaidīt nākamo autobusu plkst. 17:55. Daugavpilī izmantojām 20 minūšu intervālu starp autobusiem, lai nopirktu saldējumus un ūdeni atceļam, jo bijām izslāpuši, bet mūsu ūdens krājumi bija teju izbeigušies. Tā kā šoferi bieži ar saldējumiem autobusā nelaiž, tad izlēmām saldējumus noslēpt somā un atvērt tikai pašā autobusā. Spriežot pēc papīru čaukstoņas aizmugures sēdekļos, nebijām vienīgie, kas izmantoja šādu stratēģiju. Pametām skatienu atpakaļ – nudien, arī citi priecīgi sāka ēst saldējumus!


Daugavpils autobuss pa ceļam pieturēja “Liepkalnu” maiznīcā. Izmantojām iespēju, lai iegādātos gardo maizīti. Mmm, kukuļi vēl bija silti! Pēc tam šķita, ka viss autobuss smaržo pēc svaigi ceptas maizītes!

bottom of page