© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 7. jūnijs. Fabians Latvijā. 55 km pārgājiens Daugavas lokos, 1. daļa

Jau sen gribēju doties iepazīt izslavētos Daugavas lokus. Tā kā Fabians ir liels pārgājienu mīļotājs, tad izlēmu, ka šis ir īstais brīdis, lai dotos divu dienu pārgājienā Daugavas lokos apmēram 55 km garumā.

 

Plkst. 07:40 sēdāmies vilcienā uz Daugavpili, bet tur plkst. 11:40 pārkāpām autobusā uz Krāslavu. Daugavpilī mani nošokēja tas, ka ieejot stacijas WC un sveicinoties latviski, darbiniece man atbildēja krieviski, un neskatoties uz manu runāšanu latviski, viņa tā arī palika pie savas valodas. Skumji…

 

Krāslavā vispirms iepirkām pārtiku pārgājienam, bet tad pāri tiltam devāmies uz Priedaines skatu torni Daugavas kreisajā krastā. Ak, kādi plašumi pavērās no torņa! Cik gan Latvija ir zaļa! Jo vairāk ceļoju, jo vairāk pārliecinos par to, ka Latvija caurmērā sastāv no mežiem un pāris nelielām pilsētām. Bet tas ir lieliski, un tieši to ārzemnieki Latvijā novērtē.

 

Pēc tam čāpojām atpakaļ uz Daugavas labo krastu, kur ap plkst. 13:40 uzsākām savu pārgājienu. Tiesa, pārgājiens no sākuma veda pa Rīgas/Augusta ielu, bet man nebija iebildumu, jo varēju priecēt acis ar krāsainām koka mājelēm un skraidīt ar fotokameru no vienas ielas puses uz otru. Gluži kā Ukrainā, tikai mazliet smalkāk! Oficiāli pārgājiena taka (labi, īstenībā jau velo maršruts) sākās Augusta ielas beigās, bet mēs jau ātrāk ieraudzījām zemes ceļu, kas ved uz Daugavas pusi, un izlēmām doties pa to. Šādi sasniedzām Adamovas dabas taku, kurai turpinājām sekot līdz brīdim, kad tā mūs uzveda uz kāda paugura, bet tālāk vijās virzienā, no kura atnācām. Likās muļķīgi doties atpakaļ, tāpēc izlēmām meklēt ceļu uz priekšu, pat ja arī neesam ne tuvu velo maršrutam. Ņemot vērā apkārtesošos brikšņus, cerības pēkšņi ieraudzīt velo maršruta marķējumu bija visai niecīgas. Nekas, tos sauc par piedzīvojumiem! No sākuma uzkāpām citā paugurā, bet sapratām, ka uz priekšu tikt būs grūti, tāpēc kāpām lejā ar domu sekot upei. Tā nu dabūjām brist pa vecu upes gultni, kas bija aizaugusi ar garu zāli, nātrēm (auč, kāda veselīga vitamīnu deva cauri legingiem!), pilna ar labi nomaskētām bedrēm un agrāk saskalotiem koku un niedru lērumiem. Visnotaļ interesants maršruts. Ej, ej, bet lāga uz priekšu netiec. Toties pavērās skaists skats uz Daugavu! Kad pēc kāda laika uzkāpjot nogāzē pamanījām mežā vedošu celiņu, izlēmām tam sekot, cerot beidzot tomēr atrast velo maršrutu. Un… jā, tas mums arī izdevās! Velo maršruts vijās cauri priežu un bērzu mežiem, zemi klāja gan sūnas, gan papardes, gan kosas, gan mētras, laiku pa laikam viena otru nomainot. Skaisti, ka mežs bija tik mainīgs! Iemācīju Fabianam ēst zaķskābenes, kas viņam dikti iegaršojās! Laiku pa laikam ceļš izveda kādā klajākā vietā, kur atradās pāris mājas. Dažas no mājām izskatījās gluži kā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Lūk, uzskatāma atbilde uz Fabiana jautājumu, vai mūsdienās tādās mājās kāds vēl dzīvo. Dažās vietās dzīvojamā ēka un saimniecības ēka bija savienotas ar sētu gluži kā krievu sādžās. Žēl, ka nevienai no apdzīvotajām vietām nebija redzami nosaukumi, lai gan mūsu velo maršruta shēmā tie bija norādīti. Savu atrašanās vietu varējām noteikt vien pēc ezeriem, upītēm, kapsētām un otrā upes pusē redzamām baznīcām. Bet nekāda vaina!

 

Kādā ciemā ganījās govis, Fabians pateica: “Mūūū!”, govij laikam tas nepatika (varbūt negāja pie sirds vācu akcents?), un tā sāka skriet mums virsū! Ārprāts! Labi, ka uz ceļa tomēr neizskrēja. Redz, tā notiek, ja izmēda zvērus…

 

Šodienas laikā redzējām vienu briedi, 2 stirnas un vienu palielu zvēru dzirdējām mežā laužam kokus. Ak, cik jauks tāds savvaļas dabas tuvums! Īpaši tas priecēja vācieti, jo pie viņiem tik daudz zvēru sastapt ir neiespējami. Visus zvērus pamanīju es, Fabians smējās, ka man esot mednieces maņas. Ha, ha, ha!

 

Uz vakarpusi sāka līt. Arī odu bari palika arvien lielāki un lielāki. Nesaprotu, viņiem lietū nav grūti lidot?

 

Kad bijām nogājuši vairāk kā pusi maršruta, izlēmām, ka jāsāk meklēt telts vieta, pirms sasniedzam lielo šoseju. Abi metām aci uz vienu pleķīti, tāpēc aizgājām to aplūkot un atzinām par labu esam. Interesanti, ka ceļot telti lietū ieslēdzās tāds kā izdzīvošanas režīms, kad abi principā bez sarunāšanās visu ļoti ātri un operatīvi izdarījām. Pateicoties Kurzemes jūrmalas pārgājienam, kad telts pierādīja savu mitrumizturību pat stipra lietus gadījumā, šovakar par to vairs nebija jāsatraucas. Tagad daudz svarīgāk bija teltī nesalaist odus. Tik daudz odu savu mūžu nebiju redzējusi! Pilnīgi nopietni! Visas kājas bija no vienas vietas sakostas!

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now