Šorīt salīdzinoši vēlu (īpaši, ja salīdzina ar vakardienu!), plkst. 08:30, kopā ar Lisu un Mārtiņu sēdāmies autobusā uz Dzeņiem, lai vēlāk čāpotu līdz Tūjai. Ideālāku laiku savam 20 km pārgājienam nevarējām vēlēties – saulains un bez vēja! Ak, cik jauki bija pasauļot degunu un vērties zilajās debesīs! Īstena pavasara sajūta! Kad iepriekšējo reizi šo pārgājienu veicu ar Ēriku, paspējām uz dienas autobusu, bet šoreiz jau diezgan ātri tapa skaidrs, ka uz to pat nav ko cerēt. Bet mums arī nebija nekur jāsteidzas. Tāpēc lēnā garā izbaudījām Vidzemes akmeņaino jūrmalu, kas ir mana mīļākā Latvijas jūrmalas daļa (vismaz no tās, kas redzēta līdz šim). Smiltis, mazi olīši, vidēji lieli akmeņi un pavisam kārtīgi milži, pelēkas un sarkanas klintis - liedags visām gaumēm!
Ieturējām pikniku perfektā vietā ar izcilu skatu. Mārtiņš bija paņēmis līdzi “Pic-nic” sieru, kas Latvijā šķiet zināmā mērā pārgājienu klasika (vismaz manā draugu lokā). Lisa pagaršoja un nosmējās, ka tikpat labi var ēst gumiju. Ha, ha, ha!
Protams, arī šoreiz neizbēgām no mana “mīļākā” procesa – upju šķērsošanas. Tiesa, visas upes, izņemot vienu, bija gana viegli pārvaramas. Bet tā viena visbriesmīgākā bija tā pati, kas arī pagājušajā reizē paņēma daudz laika. Pāri platajai un gana dziļajai upei ir viens baļķis, bet nu man pār to galīgi negribējās iet, teicu, ka tālāk mežā ir akmeņi, pa kuriem var puslīdz normāli tikt pāri. Izrādījās, ka šoreiz ūdens tur sanesis kaut kādus zarus, nomaskējot daļu akmeņu un upes šķērsošanu padarot grūtāku, bet vienalga ar Mārtiņu tikām pāri. Lisa teica, ka baidās lēkt uz akmens un aizlēkt garām, tad jau labāk dosies uz seklāko vietu un ar basām kājām bridīs pāri. Sarunājām satikties pie upes ietekas jūrā. Aizgājām tur, bet no Lisas nebija ne miņas. Mārtiņš devās atpakaļ mežā skatīties, vai viņa otrā krastā kaut kur redzama. Tavu pārsteigumu – viņa tomēr bija izlēmusi mēģināt savu laimi iet pāri baļķim un jau nāca mums pretī pa šo upes krastu! Ko nu kurš izvēlas…
Pludmalē atradām no jūras izskalotiem kokiem izveidotu bāru. Vasarās tā noteikti ir forša vieta ballītēm! Paākstījāmies ar fotografēšanos gan bārā, gan arī taisot dažādus lēcienus pludmalē, bet tad devāmies tālāk.
Neatceros, vai pati pacēlu pirmo jūras stikliņu, bet redzot, ka vienu no tiem iebāzu kabatā, visu turpmāko pārgājienu gan Lisa, gan Mārtiņš man ik pa laikam iedeva pa kādam jūras stikliņam. Kabata palika arvien smagāka un smagāka.
Kādā brīdī mums pieklīda viens skaists suns, gaišs un spalvains, no sejas bija redzams tikai melnais degungals. Kādu laiciņu viņš mums nāca līdzi. Likās ļoti jauks un draudzīgs, bet, atceroties mūsu Amatas pārgājiena pieredzi, likās pareizāk pēc iespējas ātrāk censties no viņa tikt vaļā. Pateicu, lai iet mājās, un viņš arī mani paklausīja. Tiesa, izskatījās dikti bēdīgs. Šķita, ka viņš tikai gribēja ar mums draudzēties, bet es viņu aizsūtīju prom. Protams, ja zinātu, ka pēc kāda laiciņa viņš pats mūs pamestu, tad jau prom nedzītu, bet garantijas jau nekādas… Atā, atā, smukulīt!
Kad sasniedzām izeju uz Tūju, līdz autobusam bija atlikusi kāda stunda laika, tāpēc piesēdām uz soliņa ar skatu uz jūru. Mazliet padziedājām. Vēlāk pa ceļam uz autobusu vietējā bodē nopirkām saldējumus. Lisa priecājās, cik lēts saldējums, bet mēs ar Mārtiņu smīkņājām, ka īstenībā sasodīti dārgs.
Ar autobusu aizbraucām uz Saulkrastiem, kur kādu pusstundu vajadzēja gaidīt vilcienu uz Rīgu. Jā, vilcieni ir daudz foršāki par autobusiem!
Ak, kāds patīkams nogurums kaulos un sārtums sejā! Saulīte šodien tā pamatīgi ieknieba degungalā un vaigos!
Mamma vakarā prasīja, kas Lisai Latvijā vislabāk paticis. Viņa teica: 1) neskartā daba, jo viņiem tādas vairs īsti nav, pat visi meži smuki iztīrīti un uzfrišināti; 2) pilis, jo tajās ir laba vēsturiskā informācija, bet piļu apmēri nav lieli, tāpēc var gūt ieskatu vēsturē, taču nenogurt; 3) purvs, jo viņa līdz šim purvā nebija bijusi.