© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2016. gada 16. decembris. Ēriks Latvijā. Skrundas PSRS spoku pilsētiņa un "plot twist"

Šodien pagulējām mazliet ilgāk, bet tad ar Ēriku un Oskaru devāmies ceļā uz Skrundu. Pie stūres - mūsu kovbojs. Lai jau izmēģina braukšanu pa Latvijas ceļiem!

 

Mūsu pirmais pieturas punkts Skrundā bija Piemiņas vagons deportāciju upuriem. Informāciju par šo mazo muzeju biju uzgājusi pavisam netīšām, šķirstot Latvijas ceļvedi. Interesanti, ka šim muzejam nav darba laika, bet tā atslēga jāprasa dzelzceļa stacijā. Aizgājām uz stacijas priekšpusi, bet nevarējām īsti saprast, kur ir ieeja. Gājām iekšā pirmajās durvīs un nonācām telpā ar sliežu vadības paneli. Nekad to klātienē nebiju redzējusi. Tā arī bija īstā telpa, un darbiniece mums iedeva vagona atslēgu. Cik jocīgi, ka tev tiek uzticēta muzeja atslēga. Bet... atslēdzot un atbīdot durvis, mūs sagaidīja neliela vilšanās - vagons bija tukšs, lai gan es biju redzējusi bildes ar iekšā esošu informatīvu ekspozīciju un fotogrāfijām. Taču vienalga bija savādi stāvēt vagonā un iztēloties šī vagona kādreizējo šausminošo vēsturi. Mirkli pastāvējuši, devāmies prom. Kad Oskars dzelzceļa darbiniecei nodeva atslēgu, viņa jautāja: "Vai muzejā iekšā kaut kas bija?". Hah, tad nu gan darbinieks, ja pats nemaz nezina, vai muzejā vispār ir kāda ekspozīcija, turklāt tas tikai parāda, cik bieži te uzrodas kāds apmeklētājs. Izrādījās, ka ziemas mēnešos ekspozīcija parasti tiek novākta. Jā, šī stacija likās absolūti izmirusi, jābrīnās, vai to maz cilvēki lieto. Ļoti spocīga vieta.

 

Turpinājām ceļu un jau pavisam drīz nonācām mūsu galamērķī - PSRS radiolokācijas stacijas militārajā pilsētiņā Skrunda-1. Nolikām mašīnu autostāvvietā (vienīgais auto visā placī!) un devāmies uz kasi, lai gan nav skaidrs, par ko tieši te tiek maksāts. Lai nu kā, tikām pie biļetēm, teritorijas plāna un varējām sākt savu pastaigu pa spoku pilsētiņu. Jau no pirmās ēkas apmeklējuma sapratām - būs interesanti!! Arī Ēriks sajūsminājās, ka tik iespaidīgā vietā nekad nav bijis. Izstaigājām gan kazarmas, gan cietumu, gan slimnīcu, gan virsnieku klubu, gan dzīvojamās mājas un citas vietas. Kas tik tur nav atrodams! Dažādas militārās pamācības, sienu gleznojumi, vecas lustras, militārie apģērbi, apavi, konservu bundžas un vēl un vēl! Varētu staigāt mēnešiem ilgi, līdz visu iepazītu. Savādi klīst pa vietu, kur vēsture ir burtiski aptaustāma un paņemama rokā. Tomēr ļoti uzskatāma ir ne tikai vēsture, bet arī mūsdienās notiekošo militāro apmācību atliekas - dažādas būves no smilšu maisiem, tranšejas un ik uz stūra esošās patronu čaulītes. Skrunda-1 ir īstā vieta vēstures mīļiem un piedzīvojumu meklētājiem. Aiz katra stūra gaida kas jauns un interesants – vai tā būtu kafijas bundža virtuvē, vai mazgāšanās cimds uz vannas istabas trubas, vai caurvējā plīvojošas tapešu driskas… Visu ietin vēstures noslēpumainība un savāds šarms.

 

Sāka satumst, palika stipri auksti, un tuvojās pilsētiņas slēgšanas laiks, tāpēc devāmies atpakaļ uz auto, lai atkal Ēriks varētu sēsties pie stūres. Varen izdevusies un interesanta diena! Protams, pilsētiņā palika daudz neizpētītu ēku, bet visu jau nekad nevar pagūt. 

Mājās paēdām vakariņas, aizgājām uz veikalu, bet tad Ēriks ķērās pie man jau sen apsolītās pārgājiena kūkas cepšanas darbiem. Kad puslīdz biju sakrāmējusi somu rītdienas pārgājienam, arī es devos uz virtuvi.

 

Ap kādiem plkst. 23:20 atskanēja zvans no apakšas. Dīvaini. Pacēlu klausuli, tur kāda sievietes balss teica: "Labvakar!". Es arī atbildēju: "Labvakar!", bet tā kā vairāk nekāds teksts no zvanītāja puses nesekoja, tad noliku klausuli. Jocīgi. Pēc mirkļa atkal atskanēja zvans. Pacēlu, bet šoreiz neko neteicu. Tā kā manējie jau gulēja, atstāju klausuli, lai karājas, un lai trakais zvanītājs netraucē mieru. Pēc mirkļa man iešāvās prātā doma - bet ja nu tas nav kāds trakais, bet, piemēram, Inga? Aizjozu pēc telefona un tik tiešām ieraudzīju neatbildētu zvanu no Ingas. Fiksi atzvanīju un Inga prasīja, kāpēc nelaižot viņas iekšā. Ups!!! Pēc brīža pie manis ieradās veselas trīs meitenes - Inga, Zanda, Ilze - un vēl Ilzes suns Auseklis. Auseklis rēja, Ridža rēja, baigais jandāliņš. Ieaicināju Ingu mūsu koridorā (baigā kņada un kaut kā visām vienlaicīgi vieta nesanāca), un viņa bezmaz noģība, ieraugot tur Ēriku kovboju cepurē. PLOT TWIST!!! Ak, kā man patīk "plot twist"!! He, he, he. Tā nu visas trīs meitenes ar šokētām sejām varēja iepazīties ar Ēriku. Cerējām, ka Auseklis un Ridža sadzīvos, bet jandāliņš turpinājās, Auseklim nākot koridorā, Ridža sāka nikni rūkt, un Ērikam nācās viņu pieturēt. Devāmies ārā aiz dzīvokļa durvīm, kur tiku apsveikta dzimšanas dienā. Paldies, meitenes, kāds negaidīts un jauks pārsteigums!! Inga netīšām atspiedās pret kaimiņa zvana pogu, un mēs visas nobijāmies, ka viņš šādā vēlā stundā tiks iztraucēts. Ups!!! Tad nu meitenes izlēma laisties lapās. Devos atpakaļ dzīvoklī, kur Ēriks joprojām sēdēja un mierināja Ridžu (viņš ar Ridžu ļoti ātri sadraudzējies, tāpēc tas bez grūtībām izdevās). Abi kārtīgi izsmējāmies par šo "plot twist" jeb meiteņu nošokēšanu par viņa esamību mūsu dzīvoklī un Latvijā kopumā. He, he, he. Kāpēc biju šo noklusējusi? Jo gribēju to atstāt kā pārsteigumu tiem cilvēkiem, kas ieradīsies rītdienas pārgājienā ar nakšņošanu mežā. Tā lūk.

 

Ēriks pabeidza savu kūku un devās gulēt, bet es līdz kādiem plkst. 02:20 turpināju gatavot uzkodas pārgājienam. Un joprojām pie sevis smīkņāju par vareno "plot twist".

 

 

 

Share on Facebook
Share on Twitter
Please reload

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now