© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 23. augusts. Tadžikistāna, Avdža un Horuga. Došanās ceļā un ŠPROTES

 

Ceļamies jau plkst. 06:00, lai pagūtu sataisīties, pabeigtu pakot somas, paēstu brokastis un gaidītu Ošura drauga zvanu no Iškašimas, kurš aizgājis uz tirgus laukumu meklēt mums divas brīvas vietas auto uz Horugu. Mazliet pēc plkst. 07:00 saņemam zvanu, ka auto izbrauc no Iškašimas. Izrādās, ka mums ceļā uz Horugu mašīnā pievienosies arī amerikāniete Edīte ar savu tulku. Atvadāmies no Momo un Maļikas, Momo noskaita ceļa lūgšanu, ar Adri un Ošuru dodamies lejā uz pieturu.

 

Drīz vien piebrauc mūsu auto, kurā jau ir Edīte ar tulku, kāda paveca tante, onkulis, meitene un šoferis. Mūsu somas tiek uzsietas uz jumta. Atvadāmies no Ošura. Ak, kad mēs atkal tiksimies? Visticamāk, ka ne vairs GLEN prakses ietvaros. Skumji. Ošurs ir ļoti iedvesmojošs cilvēks, kurš pagūst izdarīt tik daudz – medicīnas studijas, aplikācijas izveide ar tadžiku dziesmām, aplikācijas izveide ar medicīnas augiem, jaungada filmas, NGO projektu rakstīšana un finansējuma piesaistīšana, grāmatu izdošana utt. Un tajā pat laikā viņš ir tik pozitīvs, jautrs un trakām idejām pilns. Turklāt vienmēr izdomā, kā īstenot savas idejas. Bet varbūt, ka labi vien ir, ka atvadīšanās notiek pakāpeniski, nebūs tik sirdi plosoši pašās beigās kā tad, ja uzreiz nāktos atvadīties no visiem.

 

Ceļš kā parasti ir pilns ar kazu bariem. Mums trāpījusies dikti smalka mašīna, kurā pat ir ekrāns ar mūzikas videoklipiem. Tā kā tiek rādīti Krievijas mūzikas video rullīši, tajos redzamās sievietes ir visnotaļ pusplikas. Pieķeru sevi domājam: “Ārprāts, cik kailas sievietes! Kā tā var?”. Redz, cik gan ātri cilvēks pierod pie apkārtējā vidē redzamā.

 

Šofera blakussēdētājs sāk ar mani pļāpāt. Kādā brīdī apstājamies pie viena minerālavota. Izkāpjam laukā, pļāpīgais vīrietis no atgrieztas alus bundžas piedāvā nogaršot ūdeni. Gards! Šķiet gluži vai gāzēts. Bet nu tā alus bundža… Stāv pie avota, no tās dzer visi, kam pagadās.

 

Kad nonākam pie militārā posta, šoferis savāc mūsu pases un dodas atrādīt armijniekiem. Tad varam doties tālāk.

 

Pēc apmēram 2,5 stundu brauciena esam sasniegušas Horugu, kur no auto izkāpjam mums jau zināmajā tirgus laukumā. Dodamies uz Ošura brālēna viesnīcu, kur Ošurs vakar paguva mums rezervēt pēdējo brīvo istabiņu. Neliela istabiņa, bet ar… vannu! Tāda ekstra! Vienīgā vilšanās ir brīdī, kad atklāju, ka šajā viesnīcā wifi strādā tikai no 07:00 – 09:00 un 18:00 – 22:00. Eh. Noliekam mantas un dodamies  laukā. Pirmais pieturas punkts ir info centrs. Prasām, vai var mums ieteikt kādu kafejnīcu ar wifi. Darbiniece saka, ka tādas kafejnīcas pilsētā neesot. Ja mums vajag wifi, tas ir pieejams pie viņiem info centrā.

 

Tālāk dodamies uz banku, kur samainu visus eiro uz somoniem. Aiz manis rindā stāv viens puisis, kurš kādam vīram angliski jautā, vai var veikt naudas maiņu arī pie citiem lodziņiem. Es viņam izstāstu, ka nevar, jo nupat jau to noskaidroju. Viņš prasa, no kurienes esmu. Pasaku, bet nešķiet, ka Latvijas vārds viņam ko izsaka. Jautāju, no kurienes viņš – no Ņujorkas. Jā… daži var teikt savas valsts nosaukumu, bet tas tāpat nevienam neko neizsaka, bet dažiem atliek pateikt savas pilsētas vārdu, lai visiem viss būtu skaidrs…

 

Pēc tam ienirstam tirgus džungļos. Nopērku sev jaunu tadžiku kleitu. Kad stāvam pie kāda kleitu stenda un pētām piedāvājumu, pārdevēja mums uzdāvina divus ābolus. Paldies! Kārtīgi izlīkumojam tirgu, nopērkam kefīru, praņikus un ābolus. Man mugurā ir garā turku kleita, kāda pārdevēja man saka: “Oo, malacis, gluži kā pamiriete!”. Skat, pat vietējie neatpazīst, ka tā ir svešzemju kleita.

 

Parkā sarīkojam mazu iestiprināšanās pikniku ar kefīru un praņikiem, bet tad dodamies uz info centru, lai lietotu internetu. Izrādās, ka par šo pakalpojumu jāmaksā 5 somoni (~0,46 eur), bet varam to lietot līdz plkst. 18:00. Nevarētu teikt, ka internets ir baigi ātrs, bet vismaz izdodas izdarīt visu plānoto, bet pats galvenais – pieteikt e-vīzu, kas arī vispār ir mūsu ceļojuma iemesls. Tadžikistānas e-vīza derīga vien 45 dienas. Tāpēc tagad jāizbrauc no valsts, lai varētu vēlreiz ieceļot ar nu jau jaunu e-vīzu. Principā ceļojuma mērķis ir zīmodziņš pasē.

 

Pēc tam dodamies uz blakus esošo kafejnīcu, kur iekārtojamies tapčanā upes krastā un pasūtam tēju. Tēja maksā 6 somonus (~0,56 eur), trīs reizes dārgāk nekā Avdžas kafejnīcā, krūzītes ir ar osiņām, un beramās tējas vietā tiek pasniegta “Lipton”. Ak, te jāpiebilst, ka cena ir par kanniņu ar tēju. Var jau būt, ka viņi uzskata, ka viss eiropeiskais ir smalkāks. Ej nu sazin…

 

Vēlāk dodamies atpakaļ uz viesnīcu, bet pēc interneta izmantošanas izejam naksnīgā pastaigā. Bijām plānojušas aiziet kopīgās vakariņās ar Edīti, bet izrādās, ka plkst. 21:00 visas kafejnīcas jau ir slēgtas. Pilsēta šķiet izmirusi. Ielās redzami vien pāris cilvēki. Ielas izgaismotas visai vāji.

 

Atceļā pamanām, ka pie viesnīcas esošā bode vēl strādā. Nu labi, visai nosacīti… divas meitenes mazgā skatlogu. Prasu, vai veikals vēl vaļā, saka, ka jā. Nopērkam vakariņām makaronus. Liels ir mans pārsteigums, vienā plauktā pamanot bundžu ar uzrakstu skaidrā latviešu valodā “ŠPROTES”! Tik mazā bodē ar visai šauru produktu klāstu ir atrodamas šprotes!!!

 

Lai gan arī Horuga atrodas kalnos, tomēr vakars šķiet salīdzinoši silts. Tiesa, man tas šķiet silts, esot kleitā, bet Adri – džemperī un jakā. Mums atšķiras temperatūras izjūta.

 

Pēc tam viesnīcā uzvārām makaronus, tēju, un papļāpājam ar Ošura brālēnu, kurš labi runā angliski.

 

Kādā brīdī Adri datorā parādu Ridžas bildi, viņa saka: “Oho, kāds ekstravagants suns! Izskatās pēc glemroka pārstāvja. Gluži kā Deivids Bovijs.” Ha, ha, ha!

 

Kad pārvietojos pa istabu savā turku kleitā, Adri smejas, ka izskatos pēc Disneja princeses, kas nokļuvusi dīvainā vidē.

 

Grūti iemigt. Pietrūkst strauta čalošanas, vēja brīzes sejā un zvaigžņu virs galvas.

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now