© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 26. jūnijs. Ēriks Latvijā. No Ezerniekiem līdz Lūznavai. Bez sakariem palikušie

 

Tā kā duša nav redzēta jau pāris dienas, tad rīta agrumā ļaujos atveldzējošai kailpeldei Ežezerā. Atgriežos teltī un saku Ērikam, ka ūdens ir jauks un silts. Ēriks dodas gatavot brokastis, es palieku lēnā garā krāmēties. Kad mantas sapakotas, dodos pie Ērika, bet viņš jau man pa gabalu sauc: “Solveigāāā! Man tev ir jautājums… no kuras planētas tu esi, ja šis tev skaitās silts ūdens??”. Ha, ha, ha, izrādās, ka arī amerikānis bija fiksi nopeldējies. Man ūdens likās tipiskā Latvijas ezeru temperatūrā – ne diži silts, bet nedz arī pārāk auksts. Nezinu, cik siltu ūdeni gaidīja Ēriks, ja šis likās par aukstu.  

 

Tā kā šovakar grasāmies nokļūt Lūznavā, kaut kā jāsazinās ar brālēnu Raimondu, lai padotu ziņu par savu ierašanos. Izdomāju, ka varētu veikalā nopirkt mazo SIM karti (man ir vecā un milzīgā SIM karte), to ievietot Ērika telefonā un sazināties ar brālēnu. Ejam uz vakar iepazīto bodi. Paiet laiciņš, līdz pārdevēja atrod SIM karšu krājumus, laikam jau tās te bieži neviens nepērk. Tā kā neesmu droša, vai Ērika telefonā šo SIM tiešām varēs ievietot, prasu, lai viņš atver telefonu un pārbauda. Viņam telefons tāds, kura atvēršanai vajag smalku objektu, tāpēc pajautāju pārdevējai, vai viņai tuvumā pieejama kāda adata. Pārdevēja aizjož meklēt adatu. Izrādās, ka pat mazā SIM karte Ērika telefonam ir par lielu. Tad arī ataust atmiņā reiz dzirdētā informācija, ka amerikāņu telefoni nav savietojami ar Eiropas SIM kartēm. Nu jā… Palūdzu pārdevējai, vai drīkstu savu SIM karti ievietot viņas telefonā. Sieviete ir atsaucīga, attaisa vaļā savu telefonu, bet arī tam mana SIM karte ir par lielu. Eh, pat lauku tantes modernākas par mani. Būtu muļķīgi pirkt jaunu SIM karti vienam zvanam no pārdevējas telefona. Un vēl jau viss tas čakars, ka brālēna numuru nezinu, vispirms būtu jāzvana tētim un tikai tad brālēnam.  

 

Izejam uz ielas, un Ēriks pamana, ka viņam ir WiFi signāls. Pareizi, tuvumā ir bibliotēka! Pieejam tai tuvāk, un es visos iespējamos sociālajos tīklos nosūtu ziņas gan brālēnam, gan ģimenei, ar lūgumu sazināties ar brālēnu un pateikt, ka šovakar būsim. Cikos? Nav ne jausmas. Bet būsim.

 

Dodamies uz ceļa stopēt. Nepaiet ne mirklis, kā savā pikapā mūs paņem kāds runātīgs mežstrādnieks. Viņš mūs aizved līdz Dubuļiem, kur atvadāmies no šofera, nogriežamies no galvenā ceļa un sekojam norādēm uz Lielo Liepu kalnu. Reiz bērnībā ar ģimeni meklējām šo Latgales pauguru, bet neatradām. Tagad situācija uzlabojusies, saliktas norādes un vairs nav nekādu problēmu ar Lielā Liepu kalna atrašanu.

 

Karsta un sutīga diena.

 

Kādā brīdī Ēriks iebļaujas: “Skaties!!”. Paskatos un tālumā ieraugu kādu dzīvnieku, kas izskatās pēc noplukuša kaķa, sēžam pie sava laupījuma - treknas čūskas. Ēriks brīnās, kāpēc es to nefotografēju. Nevaru saprast, kāpēc viņš grib, lai fotografēju kaķi. Pieejot tuvāk saprotu, ka tas nav nekāds kaķis, bet gan meža zvērs! Kā vēlāk noskaidroju – cauna. Zvērs no mums mazliet satrūkstas, bet savu sūri grūti iegūto medījumu neatstāj, vien ielien mazliet dziļāk zālē. Ilgi pusdienas caunai netraucējam un dodamies tālāk.

 

Lielā Liepu kalna taka labiekārtota ne pa jokam, vienā vietā pat tik milzīgs placis ar galdiņiem un nojumi, kas mazliet atgādina skatuvi, ka tur varētu sarīkot kārtīgu zaļumballi! Neiztrūkst arī dažādas informatīvās plāksnes, kas ļauj izzināt šejienes dabu. Tomēr vislabākais ir skatu tornis, kas paceļas augstu virs koku galotnēm, sniedzot grandiozu skatu uz… mežiem. Jā, stāvot un veroties apkārt šķiet, ka esam milzīga, milzīga meža vidū, kuru ik pa laikam rotā kāds ezers, bet visādi citādi – nekādas civilizācijas. Ja neskaita tālumā vīdošo Ludzas baznīcu. Fantastiski! Jā, Latvija ir zaļa, tas visiem zināms, bet kā tā ir TIK ZAĻA nemaz nebiju aizdomājusies. Ļoti, ļoti skaista ainava! Arī Ēriks nepārtraukti jūsmo par zaļo Latviju.

 

Spītējot karstumam, dodamies atpakaļ uz lielo šoseju. Pa ceļam gribam apciemot podnieku Vasiļevski (tā kā šī ir absolūti spontāna ideja, tad nekas nav sarunāts un nezinām, vai viņš ir mājās), kā arī piestāt pie Rāznas ezera. Visādi citādi plāns ir stopēt līdz Lūznavai, kur dzīvo brālēns Raimonds.

 

Ejam, ejam, ejam un cepināmies saulē.

 

Podnieka mājās vārtiņi ir vaļā, taču tiem priekšā aizlikts grābeklis. Šķiet, ka tas nozīmē, ka šobrīd ciemiņi nav gaidīti. Nekas, citreiz.

 

Ejam tālāk.

 

Ak, cik es biju naiva, domājot, ka vasaras sezonā gar Rāznas ezeru noteikti brauc daudz mašīnu un stopēšana problēmas nesagādās. Ha, ha, ha… Divu stundu laikā mums garām pabrauc trīs mašīnas. Un tās pašas pretējā virzienā. Bet vismaz Rāznas ezera daiļums un plašumi priecē acis.

 

Kaut kad uz vakarpusi izdodas nostopēt vienu puisi, kurš mūs paved uz priekšu pāris kilometrus. Arī viņš pats ir liels pārgājienu mīļotājs. Tā kā puisim ir darba auto, ar ko viņš nedrīkst novirzīties no sava “darbs - mājas” maršruta, viņš piedāvā kopīgi aizbraukt līdz viņa mājām, tur samainīt mašīnas un tad mūs aizvest līdz Lūznavai. Ļoti vilinošs piedāvājums, bet negribas izmantot puiša labsirdību un likt viņam mūsu dēļ braukt liekus kilometrus. Tā nu pateicamies par piedāvājumu un krustcelēs izkāpjam.

 

Tā kā mašīnu daudzums uz ceļa joprojām nav palielinājies, es pat teiktu, ka gluži otrādi – samazinājies, tad jau drīz vien sākam nožēlot, ka noraidījām laipnā puiša piedāvājumu…

 

Kad esam teju sasnieguši Zosnu, mums izdodas nostopēt vienu vietējo puisi, kurš mūs aizvizina līdz Lūznavai! Beidzot! Izkāpjam Lūznavas centrā. Ērikam saku, ka vispirms jāaiziet aplūkot Lūznavas muižu, kas vēl pēdējās 10 minūtes ir vaļā, un tad varēsim meklēt brālēnu. Ēriks ir šokā. Viņš smejas: “Brīdī, kad beidzot noticu, ka arī tu esi piekusi no iešanas, tu izdomā vēl kaut ko apskatīt!”. Viņam par lielām šausmām es pilnā nopietnībā sāku soļot uz muižas pusi. Mums ir paveicies - šonakt muižā apmetušies viesi, tāpēc muiža netiek slēgta, un mēs varam to aplūkot tik ilgi, cik vēlamies. Ērikam lieli prieki – muižā apskatāma izstāde ar melno Latgales keramiku, par ko viņš dikti jūsmo. Vispār diezgan sirreāli nokļūt tik greznā vietā pēc vairākām dienām, kas pavadītas pie dabas krūts. Kad esam aplūkojuši izstādi, prasu muižas darbiniecēm, vai viņas zina, kur dzīvo mans brālēns Raimonds, jo man pašai īstas saprašanas nav. Esmu pie viņa ciemojusies vien pāris reizes, bet, braucot kopā ar ģimeni, nekad neesmu pievērsusi vērību, kur viņa māja atrodas. Loģiski, ka laukos visi visus pazīst, turklāt Raimonds bieži fotografējis muižas pasākumus. Darbinieces izstāsta, kā atrast viņa māju, turklāt piezvana viņam un iedod man aprunāties. Raimonds saka, ka tūlīt liks vārīties kartupeļus. Ak, cik jauki!

 

Īsto māju atrodam gana viegli. Atceros, ka pirmās trepes, bet… kurš stāvs un dzīvoklis? Pagalmā pajautāju kādam mazam puišelim, bet viņš izskatās no mums nobijies un neko neatbild. Izlemju, ka zvanīšu pie pirmā stāva durvīm un prasīšu, kur dzīvo Raimonds, bet, pirms pagūstu piespiest zvanu pogu, durvis atsprāgst vaļā, un tajās stāv Raimonds un viņa draudzene Ilona. Viņi mūs redzējuši pa logu. Nu re. Ārprāts, cik gan grūti šādas lietas nokārtot bez mobilajiem sakariem! Palicis bez iespējas kādam piezvanīt, jūties kā bez rokām! Bet vērtīgi ko tādu šad un tad piedzīvot. Un saprast, ka visu var atrisināt. Tā vai citādāk. Vai tad iet muižā un prasīt: “Varbūt jūs zināt, kur dzīvo Raimonds?” nav daudz interesantāk, nekā vienkārši piezvanīt brālēnam un pajautāt, kā atrast viņa māju? Un kur vēl šī rīta epopeja ar SIM kartēm veikalā? Mazi piedzīvojumiņi.

 

Brālēns ar draudzeni uzņemas absolūtu gādību par mūsu pārbarošanu ar siltām vakariņām. Milzīgs paldies viņiem par to! Ēriks vēlāk smejas: “Nesaprotu, kāpēc visa tava ģimene mani cenšas tik ļoti pārbarot!”. Ko lai saka, rīmas reputācija iet pa priekšu pašam Rīmam…

 

Izstāstu Raimondam un Ilonai to, cik ļoti Ērikam patika Lūznavas muižā redzamie melnās keramikas darbi, un Ilona brīnās, kāpēc tad neko nenopirka. Kā? Vai tad var nopirkt izstādes eksponātus? Izrādās, ka var! Ilona sazvana savu kolēģi muižā, lai pārliecinātos, vai šovakar varēsim kādu trauku nopirkt. Tā kā atbilde ir apstiprinoša, tad pēc brangajām vakariņām visi četratā dodamies atpakaļ uz muižu. Ēriks ilgi pēta traukus, līdz izvēlas kādu palielu augļu trauku. Cenas ir pārsteidzoši zemas. Pat man kā latvietei cenas liekas neadekvātas izcilajam dizainam un roku darbam. Ērikam tas vispār šķiet gluži kā par velti.

 

Kad izejam no muižas, Raimonds piedāvā doties nelielā pastaigā pa muižas apkārtni. Kad to pārtulkoju Ērikam, viņš ir vieglās šausmās: “Maza pastaiga? Tagad? Vai šīs mazās pastaigas jums visiem ir asinīs??”. Ha, ha, ha, būsim viņu kārtīgi nomocījuši! Nekas. Gulēt varēs savā Amerikā.

 

Lūznavas muižu ieskauj jauks un mierpilns parks. Ideāla vieta vakarīgai pastaigai.

 

Bet tad gan – dodamies mājup un liekamies slīpi.

Show More
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now