top of page

2024. gada 2. maijs. Lietuva, Ignalina

​

Mazliet pirms plkst. 09:00 izbraucam no Daugavpils, lai dotos uz Lietuvu. Šodien lūkosim iepazīt Ignalinu, bet nākamās četras dienas veltīsim kajaku ekspedīcijai Aukštaitijas Nacionālajā parkā. Vasarīgais siltums šķiet kaut kur pazudis, un vairāk par +18C dienas laikā tā arī nepiedzīvojam. Tomēr saulīte mūs dāsni lutina ar spožu gaismu.

 

Iebraukuši Ignalinā, ejam uz tūrisma informācijas centru, kurā mūs jau gaida vietējā gide Rasa. Kopā ar Rasu dodamies ekskursijā, lai noskaidrotu, ko darīt Ignalinā. Kā pirmais pieturas punkts mūsu maršrutā ir skulptūra “Riteņbraucējs”, kas gozējas centrālajā laukumā gluži līdzās tūrisma informācijas centram. Rasa stāsta, ka riteņbraucējam “jāiedod pieci”, lai būtu garantēta veiksme un izdošanās visam iecerētajam.

 

Turpat laukuma centrā aplūkojams arī vides objekts ar pilsētas simbolu – ūdensrozi. Ignalinas ģerbonī attēlotas trīs baltas ūdensrozes, un šis skaistais zieds visdažādākajās formās atrodams arī pilsētvidē, atliek vien būt vērīgam. Vai tas būtu vides objekts centrālajā laukumā, dekoratīva arka laukuma malā, ielu apgaismojums vai zālienā izvietotas skulptūras – ūdensrozes ir visur! Ņemot vērā, ka Ignalina atrodas ezeru ielenkumā, nav jābrīnās, ka pilsētas ģerbonī attēlotas tieši ūdensrozes.

 

Nākamais svarīgais apskates objekts ir koka skulptūra “Ignas un Lina”, kas veltīta leģendai par Ignalinas nosaukuma rašanos. Leģenda vēsta par vietējās daiļavas Linas un ievainota krustnešu iebrucēja Igna mīlas stāstu. Protams, šādu savienību neviens neatbalstīja, tālab beigu galā abi mīlnieki kopā ar pili nogrima Ilgis ezera dzelmē, kur mājo vēl šobaltdien. Netālu no ezera atrodams avotiņš, ko dēvē par Linas asarām. Ļaudis stāsta, ka reizēm pie ezera varot dzirdēt arī Linas vaimanas. Nav jau forši būt iesprostotai zem ūdens (kaut arī kopā ar savu mīļoto), vai ne? Šeit gan jāpiebilst, ka skulptūra izveidota Paplovinis ezera krastā, tāpēc Linas žēlabas te nesadzirdēt un avotu neatrast. Pēc šādām izklaidēm jādodas uz Ilgis ezeru.

 

Skumjajam mīlas stāstam veltīts arī sienas gleznojums “Ignalinas leģenda”, kurā attēloti ne tikai abi mīlnieki, bet arī Ignalinas simbols – ūdensrozes. Šis ir viens no sešiem sienu gleznojumiem, kas apkopoti pastaigu maršrutā. Pavisam netālu sienu rotā arī darbs “Meitene ar kucēnu”.

 

Paplovinis ezera krastā slejas restorāns, viesnīca un atpūtas centrs “Žuvedra”. Vēl gan sezona nav sākusies, bet Rasa stāsta, ka “Žuvedra” piedāvā garāko trošu nobraucienu Lietuvā, kas stiepjas pāris Paplovinis ezeram 310 metru garumā vienā virzienā. Interesanti, ka trošu nobrauciens ierīkots abos virzienos – sasniedzot otru ezera krastu, jāpakāpjas mazliet augstāk, lai varētu šļūkt atpakaļ uz “Žuvedra” pusi. Cik žēl, ka šodien nobrauciens vēl nav pieejams!

 

Tā kā nevaram pārlidināties pāri ezeram ar troses palīdzību, tad izmantojam gājēju tiltiņu. Gar otru ezera krastu vijas jauka taciņa. Ezeriem bagātā Ignalinas apkārtne ir no vienas vietas nosēta ar dažāda garuma pārgājienu takām, kas aplaimo gājējus ar ainaviskiem skatiem. Īsta paradīze pārgājienu mīļotājiem!

 

Nonākam vietā, kur Paplovinis ezers satiek Palaukinis ezeru, un pāri tiltiņam atgriežamies pilsētas pusē. Vietējie šo tiltiņu iesaukuši par Mazo tiltu. Rasa stāsta, ka tad, kad pilsētas vadība gribēja izdomāt tiltam jaunu vārdu, iedzīvotāji iebilduši: ”Bet kāpēc? To taču sauc par Mazo tiltu!”. Tā nu tilts palicis pie tautā iemīļotā nosaukuma.

 

Sekojam mazai un mīlīgai takai, kas līkumo gar Palaukinis ezeru. Taciņa labiekārtota ar informatīviem stendiem, glītiem soliņiem un skatu platformu, kas aprīkota ar tālskati. Ar tālskati vērojamā ainava solās iegūt komiskas aprises. Ja ar neapbruņotu aci paveras jauks skats uz pretējo ezera krastu, tad tālskatis, tīri teorētiski, ļautu novērot, kā piemājas dārziņos rosās sirmas kundzes vai pagalmos, vēderus izgāzuši, sauļojas vietējie vīri. Īsāk sakot, tālskatis ļauj pretējā krasta mājas un to pagalmus izpētīt kā uz delnas.

 

Uzkāpjam augstāk kalnā, kur atrodam stilīgu lielformāta koka rāmi, kurā var iebildēties. Netālu izveidota skandināvu dizaina tradīcijās ieturēta atpūtas vieta, kas mudina apgulties un vērties priežu galotnēs, baudot dabas skaņas. Mežā vītero pavasarīgas putnu balsis, bet priedes viegli līgojas vējā.

 

Pēcāk atgriežamies pilsētas ielās, kur aplūkojam arī pārējos ielu mākslas darbus – “Abstrakcija”, “Purvs”, “Meitene ar grāmatu” un “Kaķis ģeogrāfs”, no kuriem pēdējais veltīts slavenajam lietuviešu ģeogrāfam un dabas pētniekam Česlovam Kudabam.

 

Tālāk soļojam uz Ignalinas pludmali, kas ierīkota Gavys ezera krastā. Pa ceļam ielūkojamies Ignalinas baznīcā, modernās un lakoniskās formās celtā dievnamā. Kamēr dodamies ezera virzienā, Rasa smejas, ka Ignalinā visi ceļi ved uz ezeru – lai uz kuru pusi ietu, agrāk vai vēlāk atdursies pret kādu no ezeriem. Uz Gavys ezera pludmali stiepjas baskāju taka, ko var brīvi izmantot jebkurš interesents.

 

Teju pašā ezera krastā atrodama bohēmiski iekārtota viesnīca “Lake&Library”. Rasa stāsta, ka šajā viesnīcā katrs numuriņš izveidots atšķirīgā stilā. Kādā citā ezera līkumā uzbūvēti gaumīgi skandināvu dizaina namiņi “Ignalinos pliažo klubas”. Katrā ziņā, iespēju apmesties pie Gavys ezera netrūkst.

 

Kad esam izbaudījuši ainaviskos Gavys ezera skatus, Rasa mūs aizved līdz vecajam ūdenstornim dzelzceļa sliežu malā. Ūdenstornis ir senākā ēka Ignalinā. Tas celts dzelzceļnieku vajadzībām, bet vēlāk izmantots arī pārējo pilsētas iemītnieku nodrošināšanai ar ūdeni. Mūsdienās ūdenstornis kalpo vien par vēsturisku apskates objektu, tomēr tiek plānots tajā ierīkots kādu ekspozīciju. Līdzās ūdenstornim joprojām slejas apjomīga koka ēka, kurā reiz mitinājās ūdenstorņa uzraugs.

 

Starp ūdenstorni un Ignalinas dzelzceļa staciju izveidota piemiņas vieta uz Sibīriju izvestajiem ļaudīm. Piemiņas vietu veido sliežu fragmenti un milzīgs, bet ļoti slaids krusts. Netālu pieejams informatīvais stends, kurā klausāmi izvesto ignaliniešu atmiņu fragmenti, kas ierunāti gan lietuviski, gan angliski. Lai uzlādētu audio atskaņošanas ierīci un tiktu pie stāsta, cītīgi jāiegriež rats, kas atrodas uz planšetes. Ļoti interesants risinājums, kā darbināt stendu.

 

Nogriežamies pa Laisves gatvi, kur aplūkojama Ignalinas “vecpilsēta” – seni ebreju koka nami, kas atrodas gluži pašā ielas malā. Daudziem joprojām saglabājušās burvīgas verandas, kas izved tieši uz ielas.

 

Ignalina kopumā atstāj ļoti sakoptas un labiekārtotas pilsētiņas iespaidu, kas lieliski piemērota atpūtai pie dabas, aicinot sēsties laivā, laiskoties pludmalē vai iepazīt neskaitāmas pārgājienu takas. Lielisks galamērķis mierīgai atpūtai pie dabas krūts vai gluži pretēji – sportiskām aktivitātēm.

 

Kad Rasa iepriekš pieminēja Ignalinas novada muzeju, es drošības labad apvaicājos, vai tas šodien ir vaļā, jo plānojam to vēlāk aplūkot. Tagad Rasa paziņo: “Ekskursija drīz būs galā, bet es jūs aizvedīšu uz muzeju! Nesen zvanīju direktorei, un viņa teica, ka var jūs uzņemt, vien steidzami jāuzkrāso lūpas!”. Ak, cik negaidīti! Izsalkums būs mazliet jāpabīda malā, ha, ha.

 

Pirms dodamies uz muzeju, Rasa izstāsta par interesantiem mājražotājiem, kuri audzē circeņus, ko vēlāk pārstrādā uzkodās – “Jolvik svirpliu ūkis”. Pie viņiem pat varot dabūt karamelizētus circeņus! Izklausās interesanti, bet diemžēl šodien mums nesanāks pa ceļam, jo viņi atrodas ārpus Ignalinas pretēji mūsu ieplānotajam virzienam. Varbūt citreiz!

 

Kopīgi aizejam līdz Ignalinas novada muzejam, kur Rasa mūs nodod muzeja direktores Reginas gādīgajās rokās. Interesanti, ka muzeja oriģinālais nosaukums latviešiem var šķist mazliet maldinošs – “Ignalinos krašto muziejus” komplektā ar ezeriem bagāto apkārtni liek domāt par krasta muzeju, tomēr izrādās, ka latviski tas tulkojas kā novada muzejs.

 

Ekspozīcijas sākumā aplūkojami vēsturiski pilsētas skati, kas dod aizraujošu ieskatu Ignalinas senatnē. Pavisam neparasta telpa ir muzejā ierīkotā kāzu zāle. Cik daudzos muzejos pieejamas precību zāles? Telpas galā greznojas iespaidīga vitrāža, bet gar sienām plešas kāzu fotogrāfijas – labajā pusē rindojas melnbaltas fotogrāfijas no senākām dienām, bet kreisajā pusē apskatāmas mūsdienās salaulāto pāru fotogrāfijas.

 

Ignalinas novada muzejā var iepazīties ar Ignalinas vēsturi, amatniecību un tradīcijām. Ņemot vērā, ka Ignalinas vēsture cieši saistīta ar dzelzceļa līnijas izveidi, tad atsevišķs stūrītis veltīts šai vēstures sadaļai. Lai varētu noformēt ekspozīciju tematiski, vietējie iedzīvotāji muzejam sadāvinājuši savus koferus, kas tagad godam rotā muzeja telpas.

 

Pārējā ekspozīcija izvietota uz dažādiem podestiem, kas atspoguļo dažādus amatus un sadzīves procesus. Te var iepazīt lina apstrādi, piena produktu toverus, dažādus lauksaimniecības rīkus, gludekļus un “gludināmos dēļus”, kā arī tradicionālas dzīvojamās istabas stūrīti. Muzejā padomāts arī par ģimenēm – kamēr vecāki iepazīst muzeja ekspozīciju, tikmēr bērni var likt puzles, spēlēties ar ūdensrozēm (ar ko gan citu?!) un lieliem klučiem, kas ļauj iepazīt Ignalinu rotaļu veidā.   

 

Muzeja otrajā stāvā apskatāma neliela ekspozīcija ar tradicionālajiem mūzikas instrumentiem. Šķiet, pirmo reizi redzu bērzu tāss taures. Tālāk seko izstāde ar pārsteidzoši smalki ornamentētiem akmens laikmeta priekšmetiem. Smalko dekorējumu īpaši labi var novērtēt atsevišķās makro fotogrāfijās.

 

Tālākajā muzeja telpā mūs sagaida gleznu izstāde no starptautiska plenēra, kurā apskatāmi arī daži latviešu autoru darbi. Kopumā šis ir salīdzinoši neliels, bet gaumīgi iekārtots muzejs, kurā var gūt ieskatu Ignalinas vēsturē un sadzīvē, kā arī izbaudīt mākslu. Pašās beigās tiekam nofotografēti pie muzeja sienas, lai muzeja vēsturei (vai sociālajiem tīkliem?) paliktu kadrs ar “viesiem no Latvijas”. Cik smalki!

 

Gan muzeja direktore Regina, gan mūsu gide Rasa ieteica apciemot arī profesora Ādama Hrebņicka memoriālo muzeju, Ignalinas novada muzeja filiāli. Ādams Hrebņickis ir slavenākais Lietuvas selekcionārs, kurš nodarbojies ar ābolu, bumbieru, ķiršu un plūmju šķirņu izpēti un selekciju. Abas dāmas kā populārāko viņa radīto veikumu minēja ābolu šķirni “Ananāss”, kas, acīmredzot, Lietuvā ir ārkārtīgi zināma, bet mēs par tādu dzirdam pirmo reizi. Pats muzejs atvērts apmeklētājiem tikai vasaras sezonā, kad tur notiek arī dažādi pasākumi, taču tagad, ābeļu ziedēšanas laikā, muzeja dārzs vilina apmeklētājus ar sniegotām ābeļziedu kupenām. Diemžēl atklājam, ka muzejs mums šodien nesanāks pa ceļam. Kādu dienu būs jāapvieno muzeja apmeklējums ar viesošanos circeņu audzētavā.

 

Tagad gan – jādodas ēst! Braucam uz Rasas ieteikto restorānu-ceptuvi “Romnesa”, kurā darina šakošus, kā arī servē tradicionālus lietuviešu ēdienus. Atveram durvis, un mums paveras skats uz tumsnēju etno stila interjeru, kas šķiet diezgan tipisks tradicionālās lietuviešu virtuves restorāniem. Šajā interjerā gan ir kāda neparasta detaļa – griesti izveidoti līdzīgi šakotim! Ļoti oriģināls un vietai atbilstošs risinājums.   

 

Valdis pasūta vederai jeb kartupeļu desu, bet es – kuģeli jeb kartupeļu sacepumu. Kad tiekam pie pasūtītā, pirmā doma, kas iešaujas man prātā: “Cik mazas porcijas!”, tomēr skats ir maldinošs, jo abi ēdieni ir trakoti sātīgi (un ļoti gardi!). Kad esam beiguši mieloties, man vairs nešķiet, ka porcijas bija mazas. Saldajā Valdis pasūta saldējuma kokteili ar šakoti, bet es – šakošu komplektu.

 

Lai gan esmu liela šakošu fane, tomēr tikai tagad atklāju, ka eksistē divi šakošu paveidi – “tradicinis šakotis” un “trapusis šakotis”. Pirmais ir dzeltenāks un mīkstāks, bet otrs – bālāks un kraukšķīgāks. Nogaršoju abus un secinu, ka dodu priekšroku tradicionālajam dzeltenajam šakotim. Valdis, savukārt, saka, ka šakotis ar saldējuma kokteili vispār ir izcili garšīga kombinācija.

 

Pēkšņi restorāna mierpilnajās telpās ieveļas krievvalodīgu skolēnu grupa no Rīgas. Mēs jau mazliet sapīkstam, ka tūdaļ sāksies troksnis un jandāliņš, bet beigu galā nopriecājamies par viņu ierašanos, jo atklājas, ka viņiem pasūtīts šakoša cepšanas paraugdemonstrējums, ko varam vērot arī mēs. Kamīnā liesmo uguns. Šakošu cepēja kamīna priekšpusē iestiprina cilindrisku formu, uz kuras lēnām sāk tecināt mīklu. Forma tikmēr rotē ap savu asi. Pa mīklas lējienam, pa mīklas lējienam, un šakotis arvien vairāk sāk izskatīties pēc šakoša. Aizraujoši! Līdz šim vēl nekad nebiju redzējusi, kā tad īsti top šis gardais lietuviešu deserts. Ejot prom, nopērkam milzīgu maisu ar šakošu atlūzām – sanāk daudz izdevīgāk, turklāt, sēžot kajakā, mums būs vienalga, vai našķējamies ar smuku šakoti vai tā atlūzām. Garša jau nemainās. Katrā ziņā, restorāns “Romnesa” ir ļoti laba vietiņa visiem šakošu cienītājiem, kā arī tiem, kuri grib nobaudīt lietuviešu tradicionālo virtuvi.

 

Tālāk aizbraucam līdz Vilkakalnim, kurā atrodas skatu tornis, bet diemžēl izrādās, ka tas tehnisku iemeslu dēļ ir slēgts. Nekas, nav liela skāde, jo arī no paša pakalna paveras tīri laba panorāma.

 

Sapērkam veikalā pārtikas krājumus vairākām dienām, pamājam atvadu sveicienus Ignalinai un braucam meklēt Didžiasalis skatu torni. Šis tornis ir kārtējais pierādījums sen zināmajai patiesībai, ka lietuvieši māk būvēt nudien oriģinālus skatu torņus. Uzraušamies tornī. No augšas paveras plašs skats ar pļavām, tīrumiem un mežiem, bet tālumā kā šaura svītra stiepjas Didžiasalis etnogrāfiskais ciems. Pēcāk lēnā garā izbraucam šim ciematam cauri. Ļoti omulīgs, košās krāsās rotāts un glīts. Un pats labākais – tajā tiešām mitinās cilvēki. Neredzam teju nevienu novārtā pamestu sētu.  Ciemam piemīt interesanta, lineāra uzbūve – visas mājas sarindojušās gar ciema vienīgo ceļu.

 

Izbraukuši uz šosejas, pamanām norādi uz Rakšteliu pilskalnu, tāpēc dodamies to aplūkot. Kā jau tas bieži mēdz būt ar pilskalniem, tā aprises dabā nav īsti uztveramas, bet caur kokiem spīd jauks skats uz ezeru.

 

Diena jau gandrīz galā, tāpēc beidzot uzņemam kursu uz naktsmītnēm gleznainajā Ginučiai ciematā. Restorāna-naktsmāju “Gervine” saimnieks piedāvā kopīgi iedzert tēju, bet nez kāpēc beigu galā mums uztaisa kafiju. Ak, nē! Mēs taču neiemigsim! Izrādās, ka tūrisma sezona šeit sākas jūnijā, bet līdz tam visa tuvējā apkārtne ir kā izmirusi – nestrādā ne veikali, ne restorāni. Pamanījuši mūs sēžam terasē, mums tuvojas pāris ceļinieki, kuri meklē restorānu vakariņām, bet “Gervine” saimnieks viņus laipni mudina braukt tālāk. Viņš saka, ka nesezonā neatmaksājas atvērt restorānu dažu cilvēku dēļ.

 

Nakšņojam tieši blakus Ginučiai ūdensdzirnavām, kuru vareno straumi vasarā iecienījuši atpūtnieki kā lielisku vietu plecu masāžai. Nez, cik viegli ar šādu troksni būs iemigt?

​

NODERĪGI:

 

Raksts tapis sadarbībā ar Ignalina District Tourism Information Center.

​

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to vari izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)

bottom of page