top of page

2022. gada 29. oktobris. Pārgājiens gar Veclangu, jūru un Gauju

 

Viss apmācies, pelēks un slapjš. Ja Valdim šodien nebūtu jāvada pārgājiens gar Garezeriem, mēs pat nelīstu laukā no mājas. Izmantojot iespēju braukt kopā ar Valdi, esmu izdomājusi doties pārgājienā gar Veclangu, jūru un Gauju. Protams, ka ar laika prognozi iepriekš aizmirsu iepazīties. Ko nu vairs.

 

Tā kā Valdim ir vēl teju stunda laika, slēpjamies no lietus mašīnā iepretim “Narvesen” ar naivu cerību, ka trakās lietusgāzes tūdaļ, tūdaļ mitēsies. Iepriekš gribējām šo stundu pavadīt kopīgā pastaigā pa Carnikavu. Beidzot pieķeros šodienas laika prognozes izpētei. Pēc pāris stundām sola negaisu ar zibeni. Burvīgi. Spītējot lietum, Valdis aizjož uz “Narvesen” pēc karsta kakao un šokolādes. Pavadām laiku našķējoties un spēlējot minamo spēli. Tā kā lietus sāk ārdīties arvien trakāk, tad  izpētu vilciena sarakstu un pavisam nopietni apsveru braukt atpakaļ uz Rīgu. Sasodīti traki līst! Valdis, protams, nevar izvairīties no sava pārgājiena gar Garezeriem, jo viņu gaida grupiņa ārzemnieku, bet es? Mani nekas te netur. Tomēr beigu galā izlemju – ja reiz šurp atbraucu, tad jāiet pārgājienā, nav ko niekoties! Ap plkst. 10:30 velku mugurā lietusmēteli, atvados no Valda un dodos ceļā. Man par lielu pārsteigumu, lietus visnotaļ drīz mitējas.

 

Soļoju gar Vecgauju, kur stiepjas līdzīgs uzbērums kā Siguļos, un vēroju vietējo apbūvi. Daži te uzcēlušas īstenas princešu pilis, bet secinājums ir viens – par naudu gaumi nenopirksi.

 

Kad nonāku mežmalā, ieraugu planšeti ar četriem dažāda garuma maršrutiem. Teorētiski pastaigu maršruti ir marķēti dabā, tomēr, godīgi sakot, man šķiet diezgan neiespējami izsekot marķējumam, jo tas uz kokiem uzmālēts visnotaļ neregulāri. Labi, ka man ir pašai savs maršruts padomā un “Garmin” kabatā. Apkārt plešas skaists priežu mežiņš, sūnas šķiet sarīkojušas skaistumkonkursu. Dikti glīti! Jo tālāk eju, jo lielākas kļūst kāpas. Tīri vai šķiet, ka šeit apskatāmas vienas no lielākajām kāpām Latvijā!

 

Priežu mežā starp kāpu gigantiem paslēpies Mazlandziņas ezers, kas reiz bijis daļa no Langas upes. Tālumā starp kokiem vīd mājas. No turienes atskan niknas suņa rejas. Uzmanīgi skatos, vai kvekšķis neskrien šurp. Grieķijas neskaitāmie aitu suņi mani padarījuši tramīgu.  

 

Pēkšņi nokļūstu visdīvainākajā priežu mežā, kādu jebkad esmu redzējusi. Mežs sastādīts pilns ar mazām, tieviņām un dikti izlocītām priedītēm. Neko nezinu par priedēm, tāpēc man nav ne jausmas, vai šī ir kāda īpaša priežu suga, vai arī bērnībā visas priedes izskatās šādi, tomēr mežs uzbur pasakas atmosfēru. Es nebrīnītos, ja apkārt sāktu skraidīt rūķīši vai laumiņas.

 

No kāpas augstumiem beidzot ieraugu Veclangu. Lejā šūpojas melns, melns ūdens. Viegli iztēloties purva mošķus, kuri stiepj laukā savas kārnās rokas no ūdens dziļumiem. Laikam nesen redzētā Uģa Oltes filma “Upurga” galīgi nav nākusi par labu manai iztēlei.

 

Kādu laiciņu čāpoju pa kāpas muguru, bet tad laika zoba saēstas trepes, kas rotātas ar ornamentiem, mani noved lejup. Sasniedzu tiltiņu un nokļūstu Veclangas otrā krastā, kur mani gaida mazmazītiņa taciņa, kas vijas gar purvaino krastu. Vietām sazēlušas milzu egles.

 

Vēlāk atkal šķērsoju Veclangu un nokļūstu mežā, kurā aug priedes, egles, lapu koki, krūmi, paparžu puduri un vēl visādi brīnumi. Diezgan mežonīgs mežs, ja salīdzina ar priežu mežu, kas pletās pārgājiena sākumā. Mani ārkārtīgi fascinē tas, cik dažādus mežu tipus šodien jau esmu redzējusi. Tieši tāpat mani priecē arī takas daudzveidība – no platas un viegli ejamas takas tā pārvēršas bezgala šaurā un mīlīgā; brīžiem taka ved pa kāpas muguru, brīžiem ļauj noiet lejā, kur vijas gar pašu Veclangas krastu.

 

Mežā sabiris rudens zelts. Uznāk lietus dūmaka, kas eglēm pilno mežu padara īpaši noslēpumainu. Ik pa brīdim no maniem soļiem sabīstas pīļu bari, kas saceļ šļakatas un pārlido uz citu vietu.

 

Kad iepriekš kartē plānoju maršrutu, nebiju droša, vai pārgājienā vērts iekļaut Garciema koka laipu, bet tagad pārliecinos, ka tā viennozīmīgi bija laba doma. Gar laipu slejas milzīgas kāpas, kas iespaidīguma ziņā droši var konkurēt ar Gaiziņu. Kādā līkumā laipa ieliecas starp divām kāpām tā, ka izskatās pēc kalnu takas.

 

Cik skaista jūras ainava paveras vietā, kur Eimuru kanāls ietek jūrā! Ak! Kāda toņu daudzveidība! Turpat netālu ierīkots varen labs soliņš, kas ir tik garš, ka uz tā varētu sasēdināt veselu autobusu! Labi, varbūt mazliet pārspīlēju. Bet tikai mazliet.

 

Mmm, jūra! Cik labi! Redzu, ka no Rīgas puses nāk pamatīgas lietavas, bet ceru, ka būšu ātrāka par mākoņiem.

 

Apaļās kāpas ar graudzālēm un priežu mežu pēc kāda laika nomaina neliels stāvkrasts, bet tad – ļoti staltas priedes, kas aug burtiski krasta smiltīs. Re, ne tikai mežs un taka šajā maršrutā ir mainīgi, bet arī jūras krasts! Pēcāk kāpās spurojas krūmi, bet… kas tad tur? Gaujas ieteka jūrā, kas rotājas ar rūsganiem krastiem!

 

Cauri mākoņiem izlaužas saulesstari, ainavai piešķirot skaistu mirdzumu. Cik gan negaidīti labi tomēr izvērtās šodienas laikapstākļi! Vai tad laika prognozei vispār var ticēt?

 

Sekoju meža takām un dodos uz Carnikavas pusi. Pa ceļam aplūkoju divus militārā mantojuma objektus. No somas izķeksēju lukturīti un ielūkojos iekšā – vienā sakrājies ūdens, bet otrā – atkritumi, ceļa uz pazemes dzīlēm nav. Eh, un es cerēju, ka varēšu ielīst kādā pazemes bunkurā!

 

Ik pa laikam saule pielej mežu ar zeltainu gaismu. Ap plkst. 16:00 zvana Valdis, kurš ticis vaļā no savas grupas un pēc piecpadsmit minūtēm būs Carnikavā. Nu ko, man jāpieliek solis! Drīz vien nokļūstu pie Gaujas, bet vēl pēc neilga brītiņa – Carnikavas Novadpētniecības centra pagalmā. Iekštelpu ekspozīcija jau slēgta, bet tas netraucē izmest loku cauri pagalmam. Valdi satieku uz promenādes. Carnikavas promenāde ļauj noķert ciemā valdošo zvejniecības noskaņu, jo Vecgaujā šūpojas lielas un mazas zvejas laivas. Starp citu, viens no Carnikavas lielākajiem lepnumiem ir nēģu zvejas un cepšanas tradīcijas!

 

Kopā ar Valdi aizejam līdz fotogēniskajam gājēju tiltam, izmetam loku cauri parkam, sasveicināmies ar telēnu, kas ganās pļavā kazu ielenkumā, bet tad vairs tikai atliek aplūkot Carnikavas muižas kapiteli, vienīgo liecību, kas saglabājusies no Carnikavas muižas, ko reiz dēvēja par greznāko muižu Vidzemē. Pārgājiens galā.

 

Lai gan es tā saku par daudziem maršrutiem, šis bija īpaši glīts! Teju visu laiku gāju, priecājos un smaidīju, cik gan maršruts ir skaists un daudzveidīgs! Skaista mums tā daba, skaista! Ja meklē aizraujošu maršrutu brīvdienām, dodies uz Carnikavu!

 

NODERĪGI:

 

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)

bottom of page