top of page

2022. gada 6. novembris. Igaunija, Tallina

 

Valdis šodien nolīgts kā šoferis austrāliešu ceļotājai, kura jānogādā no Cēsīm uz Tallinas lidostu. Izmantoju iespēju aizvizināties uz Tallinu un tur pabūt kaut pāris stundas. Kāpēc ne? Austrāliete izrādās riktīgi jauka dāma, kura mūs izklaidē ar dažādiem stāstiem no Austrālijas. Viņai ir piecdesmit septiņi gadi, bet viņa jau otro mēnesi viena pati ceļo apkārt pasaulei. Ļoti iedvesmojoši!

 

Tallinā iebraucam daudz agrāk, nekā austrālietei paredzēts lidojums, tāpēc palīdzu viņai tikt galā ar lidostas bagāžas skapīti. Viņu izbrīna, ka šāds pakalpojums lidostā ir pieejams, jo Austrālijā terorisma draudu ietekmē lidostās bagāžas uzglabāšanas skapīši vispār neeksistē. Pēcāk Valdis viņu aizved līdz vecpilsētai, ierāda labāko virzienu pastaigām, un mēs atvadāmies.

 

Palikuši divatā, vispirms dodamies iestiprināties. Par vietas izvēli galvu ilgi nelauzām – braucam uz Telliskivi kvartālu, kurā atrodams restorāns “Peatus”, kas iekārtots vecā vilciena vagonā. Telliskivi kvartālā plešas “EuroPark” stāvvietas, kur jāmaksā uz priekšu par konkrētu laiku. Saku, ka šitā būs baigā čakarēšanās. Valdis internetā noskaidro, ka svētdienās Tallinas ielās mašīnu var atstāt bez maksas. Lecam atpakaļ auto un dodamies meklēt stāvvietu ārpus “EuroPark” zonas. Nav nemaz tik viegli atrast, tomēr beigu galā tas veiksmīgi izdodas.

 

Beidzot varam doties pusdienās. “Peatus” restorānā valda burvīga atmosfēra. Vismaz man pašai tā šķiet, jo man ļoti patīk vecie vilcieni. Starp citu, austrāliete iepriekš teica, ka viņai Latvijā daudz labāk patika pārvietoties ar autobusiem, jo viņas skatījumā mūsu vilcieni ir briesmīgi – veci un neglīti. Man, savukārt, liekas gluži otrādi. Ja ir iespēja, vienmēr izvēlos vilcienu. Vecajiem vilcieniem piemīt savs īpašais raksturiņš un noskaņa, ko nevarētu teikt par jaunajiem un modernajiem vagoniem. Lai nu kā, “Peatus” ir ļoti forši! No plašā burgeru klāsta nolūkoju “Goatzilla” burgeri. Lai gan Valdis no sākuma apsver “Grim Reaper”, tomēr vēlāk pievienojas manai izvēlei. Manas garšas kārpiņas absolūtā sajūsmā gavilē par sāļā kazas siera un saldā bumbieru ievārījuma savstarpēji papildinošo kombināciju, tomēr Valdis pukojas, ka nepasūtīja kaut ko citu, jo viņam šis garšu salikums šķiet mazliet par dīvainu. Katram savs. Bet vieta noteikti apciemošanas vērta!

 

Tālāk dodamies uz laikmetīgās fotogrāfijas centru “Fotografiska”. Šī izstāžu centra dēļ vien ir vērts braukt uz Tallinu! Tas ir pasaules klases fotogrāfijas centrs, kurā viss pārdomāts līdz pēdējam sīkumam. Tur nav nekā no griezīgām izstāžu gaismām, baltām sienām un stindzinoša klusuma. Katru izstādi bagātina atbilstošs muzikālais pavadījums un zāles iekārtojums. Tā kā “Fotografiska” vienlaicīgi tiek izrādītas vairākas izstādes, bet biļete, kas nebūt nav to tām lētākajām, uz visu centru ir tikai viena, tad iepriekš savā galvā pieņēmu, ka visas izstādes tiek mainītas vienlaicīgi. Izrādās, ka tā vis nenotiek. Man tā nav liela skāde, jo labu laiku šeit neesmu bijusi, bet Valdis salīdzinoši nesen veda tūristus uz Tallinu, tāpēc daļu no izstādēm jau redzējis. Mazliet muļķīgi nepiedāvāt ieejas biļeti uz atsevišķām izstādēm, ja reiz tās netiek mainītas vienlaicīgi.

 

Tā kā sekoju “Fotografiska” jaunumiem sociālajos tīklos, manu interesi jau iepriekš piesaistīja Endija Vorhola fotogrāfiju izstāde (pasaulslavens mākslinieks, kā nekā!), tomēr jāteic, ka viņa darbi sagādā lielu vilšanos. Nav tur nekā īpaša, nav! Savukārt vislielākais atklājums, prieks un pārsteigums izrādās korejiešu fotogrāfs Cho Gi-Seok, kurš radījis ārkārtīgi poētiskas, fascinējošas un neparastas fotogrāfijas. Skatīties un skatīties! Un cik skaista mūzika skan šajā izstādē! Lūk, šī gan ir apskates vērta ekspozīcija! Bet Vorhols var iet dillēs. Kopumā uz doto brīdi "Fotografiska" izstādīti ļoti dažādi autori ar krasi atšķirīgiem rokrakstiem, kas padara galerijas apmeklējumu īpaši aizraujošu. Kāds iekrīt sirdī, kāds liek pārvērtēt vārda "māksla" nozīmi, kāds iedvesmo.

 

Tālāk dodamies pastaigā uz Linnahall, kas man saistās ar jaukām atmiņām no mākslas skolas laikiem, turklāt Valdis tur nekad nav bijis. Pa ceļam ielūkojamies Igaunijas Laikmetīgās mākslas muzejā EKKM, kas gan drīzāk uztverams kā izstāžu zāle, jo te tiek organizētas izstādes, nevis tiek izrādīta pastāvīgā ekspozīcija. Lai gan manas attiecības ar laikmetīgo mākslu ir neviennozīmīgas, tomēr gribas atkārtoti šajā vietā paviesoties. Pirmkārt, Valdis šo muzeju vēl ne reizi nav aplūkojis. Otrkārt, muzeja priekštelpā ierīkota ļoti omulīga, maķenīt alternatīvām noskaņām bagāta kafejnīca. Pirms iegrimstam laikmetīgās mākslas pasaulē, iemalkojam kafiju. Pašreizējā izstāde veltīta videospēlēm, kas mani absolūti neinteresē, tāpēc ekspozīciju diži neizbaudu, tomēr mani sagaida kāds prieciņš – iespēja uzkāpt uz muzeja jumta. Kad ciemojos šeit pagājušajā vasarā, pat nenojautu, ka šāda iespēja pastāv, jo toreiz izstāde bija iekārtota tikai pirmajā stāvā. Šoreiz pamanām uz durvīm uzlipinātu norādi, ka izstāde turpinās arī otrajā un trešajā stāvā. Trešajā stāvā ieraugām durvis, kas ved uz jumta pusi. Protams, ka izmantojam iespēju uzkāpt uz jumta. Kā gan ko tādu varētu laist garām! No jumta paveras vakarīga Tallinas ainava. Burvīgi! Vēlāk abi spriežam, ka iespēja uzkāpt uz jumta bija viens no nelielā izbrauciena jaukākajiem mirkļiem! Jumtiem piemīt kaut kāda netverama maģija. Cik gan maz vajag priekam!

 

Kad beidzot nokļūstam pie Linnahall, jau iestājusies melna tumsa. Pa Linnahall muguru pastaigājas cilvēki, jūras līcī gaismiņu izraibināti šūpojas prāmji, bet pilsēta iedegusies ugunīs. Kāpjot lejā pa garajām Linnahall trepēm, pamanām, ka apakšā mūs gaida bariņš ar “Bolt” elektroskūteriem, kas ar savām zaļajām lampiņām izskatās pēc ciklopiem-citplanētiešiem. Kārtīgi sasmejamies par šo skatu, kas šķiet izkāpis no zinātniskās fantastikas filmas.

 

Iepriekš nevarēju izlemt – braukt līdzi Valdim uz Tallinu vai nebraukt, tomēr tagad esmu ārkārtīgi priecīga, ka izlēmu par labu braukšanai. Ir tik forši kaut kur aizdoties tāpat vien. Nevis tāpēc, ka vajag. Un bez konkrēta plāna. Ja salīdzina visas trīs Baltijas galvaspilsētas, tad Tallinai piemīt patīkami moderna, jauneklīga atmosfēra, Rīga šķiet kā smalka dāma, bet Viļņa – mazliet padzīvojis hipijs.

 

Tagad mūs sagaida tāls ceļš uz Latviju. Tiesa, šovakar paliksim Valmierā, jo rīt ieplānots pārgājiens gar Līču-Laņģu klintīm. Vismaz kaut kripatiņu tuvāk, nekā kratīties uz Rīgu.

 

NODERĪGI:

​

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)

bottom of page