top of page

2022. gada 20. novembris. Pārgājiens Melnezers - jūra - Aklais ezers - Slokas ezers - Melnezers

 

Izbaudījuši fantastisku saullēkta pārgājienu ar purva kurpēm, atvadāmies no Oskara un Aināra. Puiši aizbrauc katrs uz savām mājām, bet mēs ar Valdi dodamies uz Melnezeru, lai dotos vēl vienā pārgājienā. Pagaidām esam enerģijas pilni, lai gan purva kurpju pārgājiena vadītāja teica, ka saullēkta piedzīvojuma slodze līdzinājās noietiem piecpadsmit kilometriem. Redzēs, kā jutīsimies vēlāk. Mums pašiem šodien ieplānots septiņpadsmit kilometrus garš pārgājiens.

 

Atstājam automašīnu pie Melnezera. Ezers daļēji aizsalis, visa pasaule tinas sniega segā. Sekojam nelielam ceļam, kas ved jūras virzienā. Ceļš ir tik taisns, ka tīri vai sākam domāt, vai šī nav kāda izbijusi dzelzceļa sliežu vieta. Vēl kāds jocīgs novērojums – abpus ceļam šaurā līnijā aug bērzi, lai gan visādi citādi uz abām pusēm plešas tīrs priežu mežiņš. Vietām paveras arī izteikti purvainas ainavas. Glīti.

 

Bigauņciemā mūs sveicina pāris vecas zvejnieku sētas, bet drīz vien – jūras plašumi. Cik gan skaista šodien ir jūra! Sniegs un ledutiņš laiku pa laikam priecē acis ar neparastu formu veidojumiem. Piesēžam uz soliņa ieturēt pusdienu pikniku, bet ātri nosalstam, maizītes apēduši tikai līdz pusei. Jākustas!

 

Kad nonākam pie iesāktās, bet nepabeigtās PSRS Aizsardzības rūpniecības ministrijas sanatorijas ēkas, mūs sagaida vilšanās. Biju iecerējusi ēku kārtīgi izložņāt vai vismaz izpētīt tuvplānā, taču atklājas, ka apkārt teritorijai apjozts žogs. Neko darīt, soļojam gar žogu. Tiesa, šur un tur citi pamestu ēku pētnieki žogu sabojājuši, tāpēc teorētiski mēs tam varētu pārkļūt pāri bez problēmām, tomēr žoga esamība skaidri un gaiši signalizē, ka kāds savā teritorijā nelūgtus ciemiņus nevēlas redzēt. Tad arī nevajag. Katrā ziņā ēka ir varena. Žēl, ka tā iet postā.

 

Pēcāk nokļūstam ļoti savdabīgā vietā, kur mūs no visām pusēm ielenc kanālu sistēma. Neparasta ainava. Nekur citur tādu neesmu redzējusi. Tomēr visu laiku maķenīt baiļojos, vai tikai mūsu maršruts pēkšņi neaprausies, atduroties pret kanālu. Tomēr, nē, veiksmīgi nonākam uz ceļa.

 

Lai gan soļošana pa ceļu nav tā patīkamākā aktivitāte, tomēr šis posms ir pavisam īss. Drīz atkal nokļūstam mežā. Pēc kāda laika mūs sagaida maza taciņa, kas ir tik maza, ka no sākuma pašaujamies tai garām un pamanām tikai ar otro piegājienu. Tā mūs aizved līdz Aklajam ezeram. Taka gar ezeru ir izteikti purvaina. Šodien dubļi ir piesaluši, tomēr šķiet, ka siltākā laikā slapjas kājas te būtu garantētas.

 

Ap šo brīdi sākam just pamatīgu nogurumu. Nevaram sagaidīt, kad būsim galā. Laikam saullēkta pārgājiens ar purva kurpēm tiešām bija daudz nogurdinošāks, nekā mums sākotnēji šķita.  

 

Kad esam izbriduši Aklā ezera krastus, nonākam pie Slokas ezera, kur pirms nedēļas gāju pārgājienā ar Margo. Tā pati mīlīgā taciņa un bērzu birztaliņa, ak! Nu varu šo jauko vietu izrādīt arī Valdim. Liekas ārkārtīgi neticami, ka pirms nedēļas viss bija zaļš, bet šodien zemi klāj pamatīga sniega sega. Tik krasas pārmaiņas! To īpaši labi var novērtēt arī no Slokas ezera skatu torņa. Rudeni piepeši nomainījusi ziema. Priecājos, ka šajā vietā izdevās piedzīvot abus gadalaikus, tagad varu salīdzināt.

 

Kad soļojam pa Slokas ezera laipu, spilgti zilās debesis nomaina milzīgs, pelēks mākonis, kas sev līdzi atnes sniegu. Pēkšņi nokļūstam sniegputenī. Laimīgā kārtā mašīna ir pavisam netālu. Drīz vien nonākam siltumā un sausumā.

 

Re, cik daudz pārgājienu iespēju ir Ķemeru apkārtnē! Tikai iet un iet!

 

NODERĪGI:

 

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)

bottom of page