top of page

2022. gada 31. augusts. Lietuva, Klaipēda. Pils muzejs, DFDS prāmja vārda došanas ceremonija un “Sūduvis” dzīles

 

Kamēr hosteļa virtuvē mizoju gurķus līdzņemšanai, tur ienāk kāds puisis, kurš mani angliski pasveicina. Valdis aizgājis uz istabiņu pēc mana Šveices naža, jo virtuvē mētājas tikai neasi sviesta naži, ar kuriem nomizot gurķus šķiet teju neiespējamā misija. Kad Valdis jau nāk pa koridoru, es viņam saucu: “Tu nazi atradi? Citādi es tos gurķus veselu mūžību mizošu!” Puisis pagriežas pret mani un skaidrā latviešu valodā prasa: “Ā, jūs abi arī no Latvijas?” Valdis smejas: “Labi, ka tu uzreiz pats atzinies, citādi mēs te vēl sazin ko sarunātu!” Puisis uz pannas sev cepina četras brangas olas, kamēr mēs pa diviem mizojam pusdienu gurķus. Noteikti smieklīgs skats no viņa perspektīvas. Izrādījās, ka mans Šveices nazis palicis mašīnā, tāpēc nākas mocīties ar sviesta nažiem. Par mūsu vakardienas piedzīvojumiem lasi ŠEIT!

 

Kāpjam mašīnā un braucam uz Pils muzeju (Castle Museum). Ir mazliet pirms plkst. 08:00, līdz muzeja atvēršanai mums vēl divas stundas laika. Dodamies pastaigā. Mmm, cik skaisti – saule, jahtas un jahtu atspulgi ūdenī! Tas ir viss, ko man vajag, lai teiktu, ka Klaipēdā ir jauki! Aizejam uz kruīza kuģu ostu, kas atrodas aiz Pils muzeja. Tur atrodam kārtējo Klaipēdas skulptūru – “A Childhood Dream”, kas arī iekļauta skulptūru maršrutā “Klaipeda for Sculpture Lovers”. Šī skulptūra attēlo puiku ar suni, abi lustīgi sagaida un pavada visus ceļotājus. Skatoties kartē, biju ieplānojusi aiziet līdz piestātnes galam, bet realitātē atklājas, ka tur uzbūvēts žogs, kam cauri var tikt tikai ar caurlaidēm. Caurlaižu mums nav.

 

Aplūkojuši slaveno skulptūru “The Black Ghost”, kas atspoguļo senu leģendu, dodamies uz promenādes otru galu. Vakar izstaigājām Danes upes labā krasta promenādi, bet šodien pienākusi kārta kreisajam krastam. Tik forša vieta pastaigām! Tomēr jāteic, ka glītāki un fotogēniskāki skati paveras no labā krasta promenādes, jo vecās noliktavas un cita ievērības cienīga arhitektūra atrodas Danes kreisajā krastā. Pa ceļam atrodam arī skulptūru “Basket with Coins”, kas nav nemaz tik viegli pamanāma, kā arī “The Old Town Chimney Sweep”, kas jestri sēž uz jumta kores. 

 

Dodamies līdz pilsētas nocietinājuma bastionam (Jonas Hill). Cik gan tā ir mierpilna, skaista un sakopta vieta! No katra rakursa ainava izskatās pilnīgi citādāk. Vienīgais, ko mēs nekādi nespējam saprast – kāpēc uz saliņas atļauts izvietot saldējuma un cita veida tirdzniecības mašīnas, kas šaušalīgi bojā glīto ainavu. Kad pulkstenis tuvojas desmitiem, dodamies atpakaļ uz Pils muzeja pusi. Pa ceļam pamanām, ka pie Ķēžu tilta (Swing Bridge) uzlikts grafiks ar laikiem, kuros tilts tiek pagriezts, lai dotu ceļu jahtām. Šo tiltu griež ar cilvēka spēku. Pēc desmit minūtēm tiltam būtu jārotē, tāpēc piesēžam uz soliņa pagaidīt. Gaidām, gaidām, bet tā arī neko nesagaidām. Varbūt šis process notiek tikai tad, kad rindā sastājušās laivas? Nez. Soļojam uz muzeju.

 

Pie vienām no muzeja durvīm ieraugām pamatīgu rindu. Es prasu Valdim: “Bet vai tās vispār ir īstās durvis?” Nav! Ko viņi tur cer sagaidīt, nav skaidrs. Dodamies uz īsto ieeju un kļūstam par šīsdienas pirmajiem muzeja apmeklētājiem. Kasiere pat vēl nav paguvusi savu somu nolikt neredzamā vietā. Tante mums izsniedz biļetes, bet nesaka ne pušplēsta vārda par to, kur un kā vislabāk sākt muzeja apskati. Sākam ar arheoloģiskajiem izrakumiem veltīto ekspozīciju, kur ir tik ledaini kā saldētavā. Man mugurā ir mētelis, bet nenormāli nosalstu. Telpā ir tik auksti, ka pat nespēju koncentrēties ekspozīcijas aplūkošanai, jo domas visu laiku aizklīst pie tā, cik te salti.

 

Tālāk seko ļoti aizraujoša ekspozīcija par dzīvi Klaipēdā senākos laikos. Telpā pārmaiņas pēc valda patīkama temperatūra. Ekspozīcija iekārtota pēc mūsdienu labākajām tradīcijām – taustāmi eksponāti, hologrammas, video stāsti un acis piesaistošs vizuālais noformējums. Te nudien var pavadīt daudz laika, visu izpētot un iepazīstot. Centrālajā telpā sastājušies mūki ar tik reālistiski atveidotām sejām, ka kļūst tīri baisi. Šajā ēkā pavadām aptuveni pusotru stundu.

 

Kad izejam ārā uz ielas, spriežam – nez, kur palika muzejs 39/45, kuram arī vajadzēja būt šajā kompleksā? Un kā tas nākas, ka mēs negājām cauri cietokšņa pagrabiem? Mums aiz muguras atveras durvis, un muzeja darbiniece lietuviski prasa: “Jūs runājat angliski?” Nesaprotam, kāda jēga šo jautājumu uzdot lietuviešu valodā. Ja mēs būtu lietuvieši, tas nebūtu aktuāli, ja mēs būtu ārzemnieki no tālām zemēm, tad nemaz nenojaustu, ko viņa prasa. Tad viņa pārslēdzas uz angļu valodu un pastāsta, ka ar mūsu biļetēm šeit pieejamas vēl trīs ekspozīcijas, kas atrodamas citās durvīs. Kāpēc šo faktu mums neviens neminēja pie biļešu iegādes?

 

Dodamies uz tuvāko no ekspozīcijām. Biļešu kontrolieris uzreiz prasa: “Jūs zināt, ka te kopā ir četras ekspozīcijas?” Laikam pieradis, ka biļešu pārdevēja ne vienmēr par to informē apmeklētājus. Šajā ekspozīcijā nekā pārāk aizraujoša nav, turklāt informācijai angļu valodā jāņem grāmatiņa. Ja reiz muzejos kaut ko neciešu, tad meklēt eksponātiem atbilstošo informāciju tulkojumā, kur viss teksts iebāzts vienā grāmatā. Aplūkojam vēsturiskos attēlus un dodamies meklēt nākamo ekspozīciju. Tā ir vēl dīvaināka. Noslēgumā nonākam muzejā 39/45, kurā, kā jau var nojaust pēc nosaukuma, tiek stāstīts par Otro pasaules karu. Drūmi, bet saistoši pasniegta informācija. Noskaņu vēl traģiskāku padara izvēlētā mūzika un skaņu efekti. Staigāju pa šo ekspozīciju un domāju: “Kā tas nākas, ka cilvēki nemācās no vēstures?”

 

Tā kā vairs nav tik daudz laika, lai pagūtu aizbraukt uz hosteli un sataisīt kārtīgas pusdienas, tad piesēžam uz soliņa ar skatu uz jahtām un apēdam vakar pirktos kruasānus, sūri grūti mizotos gurķus un augļus.

 

Tālāk mūsu ceļš ved uz Klaipēdas ostu, kur kā Latvijas mediju pārstāvis esmu uzaicināta uz dāņu operatora DFDS prāmja vārda došanas ceremoniju. Nav ne jausmas, ko sagaidīt no šāda pasākuma. Mums tiek ierādīta medijiem paredzēta autostāvvieta. Dodamies uz pasažieru termināļa otro stāvu. Daļa cilvēku pulcējas tepat, bet daļa seko bultai, kas norādīta uz plakāta “DFDS Guests”. Paliekam tepat, jo tā bija teikts e-pastā. Vīrieši smalkos uzvalkos, sievietes glītos tērpos. Jūtamies maķenīt neiederīgi.

 

Mums pienāk klāt kāda sieviete. Saku viņai, ka esam ieradušies uz prāmja vārda došanas ceremoniju. Viņa prasa: “Jūs esat viesi vai mediju pārstāvji?” Kad saku, ka mediju pārstāvji, viņa vaicā: “No Lietuvas?” Sasmejos. Kāpēc lai mēs ar viņu sarunātos angliski, ja būtu no Lietuvas? Viņa kādam piezvana un saka, lai uzgaidām, drīz ieradīsies atbildīgā persona. Pēc kāda laika otrajā stāvā uzkāpj bars ar mediju pārstāvjiem. To secinu pēc vienkāršā apģērba un fotokamerām, kas daudziem šūpojas kaklā vai uz pleca. Grupas vadītājs pienāk pie mums, sarokojas un pārējiem saka: “Lūk, jūsu kolēģi no Latvijas!” Te sapulcējušies Lietuvas svarīgākie mediji – “Lietuvos Rytas” un tamlīdzīgi. Izskatās, ka no Latvijas mediju puses esmu vienīgā.

 

Dodamies cauri tuneli pāri sliedēm un lejā uz autobusu. Tiekam aizvizināti dažus simtus metru tālāk. Tur cēli stāv jaunais DFDS prāmis “Luna Seaways”, lielākais pasažieru-kravas prāmis, kas piestāj Lietuvas ostās. Blakus prāmim atrodas grezni izpušķota skatuve un vairākas teltis. Vispirms dodamies uz mediju brīfingu mazākajā no teltīm. Šaušalīgi pūš vējš, grūti dzirdēt mikrofonā sacīto. Telts siena man visu laiku sitas gar kājām. Daļa informācijas tiek tulkota angliski, daļa netiek.

 

Pēc tam dodamies uz lielo telti, kur citi viesi jau malko dzērienus. Drīz sāk spēlēt pūtēju orķestris, piešķirot pasākumam svinīgu noskaņu. Fonā plīvo Lietuvas, Dānijas, Klaipēdas un DFDS karogi. Pasākuma vadītājs sāk teikt uzrunu. Visi, kuri atrodas ārpus telts un pakļauti negantajām vēja brāzmām, izskatās pamatīgi nosaluši, kaut arī debesīs spoži spīd saule. Svinīgus vārdus saka gan Klaipēdas mērs Vītauts Grubļausks, gan DFDS vadītājs Torbens Kārlsens, gan citi svarīgi vīri. Kārlsens uzsver, ka kuģa vārda došanas ceremonija ir visnotaļ unikāls pasākums, kas nemaz tik bieži nenotiek. Starp viesu sejām manāms arī Dānijas vēstnieks Lietuvā Hanss Brasks un DFDS viceprezidents Anderss Refsgārds.

 

Visu gaidītākā ir Lietuvas eksprezidentes Daļas Grībauskaites uzruna, jo viņa piekritusi pagodināt jauno prāmi ar savu svētību, kļūstot par prāmja krustmāti. Ja var ticēt senām paražām, tad tieši krustmātes esamība un kārtīga kuģa iesvētīšana nodrošina veiksmīgu kuģošanu, pasargājot to no vētrām un citām nelaimēm. Diemžēl Grībauskaite runā tikai lietuviski, un viņas teikto neviens nepārtulko, tāpēc varam vien minēt, ko krustmāmiņa novēl savam krustbērnam “Luna Seaways”.

 

Pēcāk Grībauskaite, Kārlsens, Brasks un Refsgārds pārvietojas uz podestu, kas novietots pie prāmja. Orķestris cēli un svinīgi atskaņo Lietuvas un Dānijas himnas. Man par lielu pārsteigumu pēc himnām atskan aplausi, un viena no pirmajām plaudētājām ir Daļa Grībauskaite. Iespējams, Lietuvā valda citi etiķetes noteikumi. Klāt vissvarīgākais ceremonijas mirklis – Daļa Grībauskaite pamatīgi atvēzējas un lidina šampanieša pudeli pret sava krustbērna “Luna Seaways” tumši zilo sānu. Šampanieša pudele sašķīst neskaitāmās lauskās, nodrošinot jaunajam DFDS prāmim ilgu un laimīgu mūžu. Nez kāpēc gaidīju, ka pudeles lauskas lidos uz visām pusēm, bet tās rātni un pieklājīgi sabirst auduma maisiņā, kurā iesaiņota pudele. Jaunais prāmis “Luna Seaways” ir svinīgi nokristīts un iesvētīts, tagad tikai atliek uzņemt pasažierus un doties ceļā. Starp citu, baumo, ka, piemēram, “Titāniks” netika pienācīgi iesvētīts un šampanieša pudele nesaplīsa. Cik gan svarīgas ir tradīcijas! Pēc svinīgā mirkļa viesus priecē kāds lietuviešu dziedātājs, bet pēcāk tiekam aicināti sekot orķestrim, kas skanīgi iečāpo “Luna Seaways” plaši atvērtajā vēderā.

 

Prāmja bārā mūs gaida ar vīna glāzēm nokrauti galdi un džeza mūzika dzīvajā izpildījumā. Ļoti atbilstoša noskaņa svinīgajam pasākumam. Tā kā šeit notiek liela drūzmēšanās, aizslīdam uz tālāko telpu, kur neviena nav. Tur saklāti smalki uzkodu galdi. Izmantoju izdevību, ka telpa ir tukša, un sabildēju prāmja interjeru. Piesēžam pie galdiņa. Aiz loga viļņojas ūdens, mums abiem sāk šķist, ka kaut kur kuģojam! Pēc mirkļa arī citi drūzmas nogurdinātie pievienojas šajā klusajā un mierīgajā telpā.

 

Blakus telpā runā kapteinis, prāmim tiek pasniegtas dāvanas. Uzmetu aci notiekošajam, bet drūzma tik liela, ka nav jēgas spiesties tālāk. Atgriežos pie galdiņa un turpinu nodoties iztēles ainām par braucienu ar prāmi uz tālām zemēm. Daži dodas pie uzkodu galda. Nav īsti saprotams, vai jau pienācis uzkodām paredzētais laiks, tomēr no otras puses – paņemot uzkodas tagad, samazināsim drūzmēšanos vēlāk, kad visa cilvēku masa atplūdīs šurp. Pēc šāda domu gājiena izlemjam viņiem pievienoties.

 

Uzkodas noformētas ļoti asprātīgi, tematiski un ērti – kartona groziņos kuģīša formā. Katrā “kuģītī” uztaisīts asorti ar pildītajiem groziņiem, kanapē, dārzenīšiem un gaļiņām. “Kuģītis” ļauj baudīt daudzveidīgu garšu buķeti, to ir ērti turēt, kā arī nav jāpavada ilgs laiks pie uzkodu galda prātojot, ko nu ņemt. Izcils risinājums! “Kuģīša” saturs ir tiešām gards, tajā atrodamas neparastas garšu kombinācijas. Ja šitā arī ikdienā baro uz DFDS prāmja, tad tāpēc vien jau vērts izvēlēties ceļojumu ar “Luna Seaways”! Pēkšņi izdzirdam, ka blakus telpā runātājs paziņo: “Un tagad aicinu jūs baudīt svētku mielastu!” Ha, ha, es jau bažījos, ka tieši tā arī būs! Vēlāk atkārtoti dodos pie uzkodu galda, paņemu mums vēl pa “kuģītim”, kā arī bagešu maizītes. Vīģu ievārījums ar vītinātu gaļu – izcila kombinācija! Tāpat arī salds džems ar zilo sieru – tik vienkārši, bet ģeniāli. Kūciņas, savukārt, dekorētas ar ēdamu DFDS logo. Smalki un gardi. Turpinām vērties pa logu un iztēloties, ka tuvojamies Zviedrijas krastiem. “Luna Seaways” un māsas prāmis “Aura Seaways” savieno Klaipēdu Lietuvā un Karlshamnu Zviedrijā, kursējot reizi dienā. Klaipēdas osta tiek atstāta plkst. 21:00 vakarā, bet Zviedrijas krasti tiek sasniegti jau plkst. 09:00 no rīta. Ērts un patīkams veids, kā ar savu auto doties apceļot ziemeļu zemes plašumus.

 

Pēcāk dodamies aplūkot prāmi. Pasākuma ietvaros apskatei pieejamas vairākas kajītes, kā arī visas publiskās zonas. Esmu pārsteigta, kad ieraugu, ka kuģa smalkākās kajītes izskatās gluži kā viesnīcas numuriņi, kuros pieejamas ne tikai plašas divguļamās gultas un naktsskapīši, dušas telpa, bet pat atpūtas zona ar dīvānu un žurnālu galdiņu. Lētākās kajītes, protams, ir daudz šaurākas – nolaižot visas četras gultas, daudz brīvas vietas tur nepaliek, bet nakšņošanai neko diži vairāk jau nemaz nevajag.

 

Uz prāmja “Luna Seaways” ceļotāju ērtībai pieejami vairāki restorāni, kur gardi pamieloties, bāri spirdzinājuma rašanai, veikals suvenīru iegādei, atpūtas un darba zonas, kā arī pat neliela bibliotēka. Lai vecāki varētu atvilkt elpu no bērniem, tiem izveidota rotaļu istaba “Pirate’s Island”, kur nodoties jestrām rotaļām. Sasmejos, kad ieraugu, ka rotaļu kartē starp kontinentiem un haizivīm kuģo tieši DFDS prāmis.

 

Izejam uz atvērtā klāja. Tur mums pārsteigumu sagādā suņu pastaigu stūrītis. Skat, par visiem padomāts, pat par mājas mīluļiem! Arī smēķētājiem paredzēts speciāls stikla būris. Izstaigājam prāmi krustu šķērsu. Saskaņots, gaumīgs iekārtojums. Sajūtot jūras dvesmu, pašiem sagribas aizkuģot uz Karlshamnu Zviedrijā! Kad esam izpētījuši visus “Luna Seaways” stūrīšus un uz atvērtā klāja maķenīt nosaluši, dodamies atpakaļ uz restorānu. “Kuģīšu” uzkodas beigušās, bet bagešu maizītes un kūciņas vēl palikušas. Turpinām baudīt pasākumu. Kad dodamies prom, mūs atkal sagaida autobuss. Divi autobusu nepārtraukti kursē starp “Luna Seaways” un ostas pasažieru termināli. Ko lai saka, pasākums izvērtās daudz aizraujošāks, nekā gaidīju! Un āķis lūpā – būtu interesanti kādu dienu iemēģināt DFDS prāmi ne tikai šāda pasākuma ietvaros, bet arī jūras plašumos. Garāks raksts par prāmja vārda došanas ceremoniju atrodams ŠEIT.

 

Braucam atpakaļ uz vecpilsētas pusi. Novietojam auto tajā pašā stāvlaukumā, kur no rīta – netālu no Pils muzeja. Dodamies uz Danes labajā krastā pietauvoto kuģi-muzeju “Sūduvis”. Biļete jānopērk automātā, kas pat piedāvā uz e-pastu nosūtīt rēķinu. Šis ir kādreizējais atmīnēšanas kuģis, kas jūrā strādājis vairāk nekā sešdesmit gadus. Lai gan no ārpuses kuģis nešķiet pārāk liels, tomēr realitātē ložņājam un ložņājam no vienas telpas uz nākamo. Ļoti aizraujoši! Tuvplānā var izpētīt visus kuģa kaktiņus un atribūtus. Valdis ik pa laikam prasa viņu kaut kur nobildēt. Pat nesaprotu, kas viņam uznācis, jo parasti uz fotografēšanos viņš nav pārāk nasks.

 

Pēcāk kārtīgi izlīkumojam vecpilsētu. Ik uz stūra var atrast kaut ko aizraujošu – kādu skulptūru, glītu mājiņu vai grafiti. Kad nonākam Frederika pasāžas tuvumā, dodamies uz vakar noskatīto kūkotavu “Lalene desertu namai”. Izteikti romantisks, sievišķīgs interjers un bezgala skaistas kūkas. Pasūtu kafiju ar kardamonu, Valdis – “chai-latte” un uz abiem vienu kūciņu. Prasām viesmīlei, ar ko atšķiras mūs piesaistījušās kūkas, bet viņa saka: “Visās iekšā ir karamele, biskvīts, šokolāde, un lielas atšķirības nav.” Apsēžamies āra terasē, lai varam baudīt Frederika pasāžas noskaņu. Esmu vīlusies savā kafijā – ja nezinātu, ka tai pievienots kardamons, to nekad neuzminētu. Palestīnā un Izraēlā kafija ar kardamonu pēc šīs garšvielas spēcīgi smaržoja jau pa gabalu. Kūciņa, kas nosaukta par “Kinder Bueno”, pat attāli neatgādina šo gardo našķi. Galīgi nav garšīga. Pilnīga vilšanās, it sevišķi, ja ņem vērā tās cenu (seši eiro!) un šīs vietas specializēšanos tieši kūku darināšanā. Vismaz Valda “chai-latte” ir ļoti gards.

 

Vakars klāt, tāpēc dodamies uz auto un braucam atpakaļ uz hosteli. Gara un piepildīta diena.

 

NODERĪGI:

 

Šis raksts tapis sadarbībā ar dāņu prāmju operatoru DFDS.

 

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)

bottom of page