2022. gada 10. oktobris. Pārgājiens gar Amatu

 

Aidā, braucam iepazīt Amatas klinšainos krastus! Taisnības labad gan jāsaka, ka esmu tur devusies pārgājienā jau vismaz trīs reizes, taču šoreiz mans mērķis ir izveidot apļveida maršrutu. Amatas krasti ir tik skaisti, ka tur var viesoties atkārtoti, ik reizi no jauna jūsmojot par fantastisko apkārtni.

 

Kamēr ar Valdi braucam uz Melturu pusi, visapkārt plešas šaušalīgi bieza migla. Eh, šitā vēl neko neredzēsim! Laimīgā kārtā, kad esam novietojuši mašīnu stāvlaukumā pie Melturu tilta, migla sāk lēnām izklīst, bet dienas tālākajā gaitā pat uzspīd saulīte. Atceros, ka pēdējo reizi, kad soļoju gar Amatu kopā ar polieti Moniku, man šķita, ka piemeties vadātājs – pavisam mistiskā kārtā nogājām no pareizās takas, tā arī nesaprotot, kur un kā. Redzēs, kā būs šodien.

 

Esmu iezīmējusi kartē maršrutu, kas vijas maksimāli tuvu upei, bet realitātē kādā brīdī saprotam, ka šāds maršruts, piemēram, pavasarī varētu galīgi nederēt. Tāpēc špegojam atpakaļ un pieturamies pie oriģinālās Amatas takas, ko no sākuma pat grūti atrast, jo marķējums ir pagalam švaks, turklāt šajā vietā īstais pagrieziens ir paslēpies kokos.

 

Ejot gar Amatas krastiem, var noķert īstas kalnu sajūtas, jo brīžiem šaura, šaura taciņa ved gar pašu kraujas malu. Viens neuzmanīgs solis, un vari plunčāties Amatā.

 

Apkārt plešas spocīgs egļu mežs. Egļu meži man vienmēr šķituši noslēpumaini, tumši un mistiski. Galīgi nav mans mīļākais mežu tips.

 

Kādā brīdī atklāju vietu, kur iepriekšējā reizē man “piemetās vadātājs”. Arī šoreiz samulstam, jo uz koka uzzīmēta maldinoša bulta pa labi, lai gan īstenībā jāturpina sekot takai taisni uz leju. Nu re, toreiz ar Moniku sekojām bultai un aizgājām pilnīgi nepareizi. Šoreiz esam uzmanīgāki un gudrāki. Vismaz “vadātāja mistērija” atrisināta.

 

Kad pētīju karti, meklējot apļveida maršruta iespējas, pamanīju, ka pavisam netālu no Amatas atrodas Bruņa ala. Centīsimies to atrast. Sekojot navigācijai, kāpjam kraujā pa mazu un stāvu taciņu, kas pēcāk izzūd. Mežā mums atklājas pamatīga dolomīta siena. Nez, kur meklējama ala? Maršruts, ko esmu iezīmējusi “Garmin”, šeit apraujas, bet alu nekur neredzam. Varbūt jāpaiet uz priekšu? Gan jau ala mūs gaida kaut kur dolomīta sienā. Soļojam pa stāvo nogāzi, bet no alas ne miņas. Valdis ielūkojas “Google” kartē, bet tā mūs aizved galīgi šķērsām meža biezokņos. Dodamies atpakaļ uz dolomīta sienu. Man rodas ideja soļot atpakaļ uz Amatas takas pusi, turoties maksimāli tuvu dolomīta sienai. Spriežot pēc “Google” ieraudzītās bildes, ala no iepriekšējā skatu leņķa, iespējams, nemaz nebija manāma. Ložņājam augšā lejā, mēģinot atrast Bruņa alu. Kādā brīdī esmu uzkāpusi augstāk, bet Valdis pamana potenciālo alas vietu maķenīt zemāk un cenšas tur norāpties. Pēkšņi viņš kaut kur aizķeras vai paslīd un gaisā uzmet sānisku kūleni. Skats gluži kā filmās! Ar šausmām domāju, kas nu būs?! Krauja ir stāva, aizripot var tālu, tālu. Laimīgā kārtā viņš piezemējas kādu metru zemāk. Dzīvs. Un vesels. Mazliet apdauzījis roku, bet visādi citādi viss kārtībā. Ironiskā kārtā pamanu alu burtiski pāris metrus tālāk. Nemaz nebija jālien tur, kur Valdis centās tikt.

 

Bruņa ala ir vecākā ala Latvijā, turklāt vienīgā tektoniskās izcelsmes ala mūsu valstī. Abi pēc kārtas mazliet ielūkojamies Bruņa alas dzīlēs. Abas alas sienas ir izrobotas, ja tās sabīdītu kopā, iespējams, saķertos kopā kā zobrati. Ļoti neparasta ala! Beigu galā izrādās, ka ala tik tiešām bija tur, kur beidzās “Garmin” kartē iezīmētais maršruts, vienīgi ala atradās daudz augstāk, nekā mēs to varējām saredzēt, jo, skatoties no apakšas, ala nav manāma. Maldoties, krītot un ložņājot esam iztērējuši diezgan daudz laika, bet vismaz Bruņa ala atrasta!

 

Kad nonākam pie Kārļu HES, saprotu, ka esmu pazaudējusi kameras objektīva filtru. Sasodīts! Tā kā labi zinu, ka pie Bruņa alas tas vēl bija uz kameras, tad rosinu doties atpakaļ un to meklēt. Man paveicas – atrodu filtru pie pašas alas ieejas. Pagaidām vairāk staigājam turpu šurpu, nekā uz priekšu, ha, ha. Šitā vēl drīz pienāks tumsa!

 

Cik zeltaina un rudenīgi krāšņa apkārtne, ak! Visapkārt valda neaprakstāms skaistums! Jo īpaši glīts skats paveras no Ainavu kraujas. Taka gar Amatu liek pamatīgi izkāpelēties augšā lejā, augšā lejā. Kad soļojam gar upes krastu, mūs izklaidē burbuļojoša ūdens mūzika.

 

Sākas posms, kurā pār taku pārgāzti nozāģēti krūmi. Jo tālāk ejam, jo vairāk nogāztu krūmu. Brīžiem pat nevaram saskatīt, kur aizvijas taka. Krūmu zari kā pātagas sitas gar kājām. Krūmu dēļ ejam daudz lēnāk, nekā paredzēts. Lamājamies par slinkajiem zāģētājiem, kuri nav jaudājuši krūmus savākt čupās vai vismaz sagāzt uz otru pusi, nevis tieši uz gājēju takas. Šis posms stiepjas gana ilgu laiku un prasa daudz nervu šūnu.

 

Zvārtes iezis kā nenāk tuvāk, tā nenāk. Pat pusdienas apēdam vēl pirms Zvārtes ieža sasniegšanas. Kad beidzot ieraugām šo izlavēto iezi, esam jau visai piekusuši no nemitīgās cīņas ar nozāģētajiem krūmiem. Jācer, ka vismaz turpmākā gājiena laikā tie pa kājām vairs nepīsies. Mazliet atvelkam elpu un izbaudām skatu uz Zvārtes iezi.

 

Esmu iekļāvusi maršrutā vēl kādu līdz šim neredzētu vietu – Čūsku iezi un alu. Lai atrastu šo dabas brīnumu, atkal nākas spraukties cauri brikšņiem, bet skats noteikti ir tā vērts.

 

Pēcāk mūs pamatīgi apbur ļoti senatnīgi un dikti klinšaini Amatas krasti. Dažādi klinšu veidojumi mūs sagaida teju ik aiz līkuma. Nepārtraukti jūsmoju par skaistajiem iežu atsegumiem.

 

Amatas labajā krastā slejas kādas mājas, pie kurām pamanām sen neredzētu parādību – siena gubu!

 

Tā kā lielu daļu takas labajā pusē stiepās uz kokiem uzpūsts uzraksts “privātīpašums”, kas mūs pamatīgi tracināja ar savu indīgi rozā krāsu, tad nolemju oriģināli ieplānoto atpakaļceļa maršrutu nedaudz pamainīt – iepriekš gribēju atpakaļ soļot pa meža takām, tomēr tagad drošības labad izvēlos dot priekšroku lauku ceļam. Beigu galā lauku ceļš izrādās bezgala glīts. Uz abām pusēm paveras Vidzemes lauku ainavas ar viensētām, nelieliem pakalniem un jaukām koku alejām. Visiespaidīgākā ir ozolu aleja netālu no Kārļiem.

 

Pēcāk cauri meža ceļam dodamies atpakaļ uz Amatas pusi. Sāk satumst. Drīz vien jāslēdz iekšā lukturīši, jo apkārt valda melna tumsa. Pēc trīsdesmit viena kilometra un desmit stundām ceļā, esam atpakaļ pie mašīnas. Oriģinālais maršruts gan sanāk daudz īsāks, jo mēs daudz staigājām turpu šurpu, meklējot labāko taku, kā arī cenšoties atrast Bruņa alu. Lai vai kādu maršrutu izvēlētos, pārgājiens gar Amatu ir viens no maniem mīļākajiem maršrutiem Latvijā, kas priecē ar bezgala daiļām ainavām, kā arī ļauj pārliecināties par to, ka Latvija galīgi nav plakana zeme.

 

NODERĪGI:

 

Ja Tevi iedvesmo vai šķiet noderīgi mani ceļojumu un piedzīvojumu stāsti, un Tu vēlies atbalstīt jaunu stāstu tapšanu, to var izdarīt ŠEIT (www.buymeacoffee.com/piedzivo), uzsaucot man "kafiju". Paldies! :)

LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

Bruņa ala (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

Bruņa ala (foto: Valdis Čeičs)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

Bruņa ala (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

Bruņa ala (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

Bruņa ala (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

Bruņa ala (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

Gulbju avots (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

Gulbju avots (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

Gulbju avots (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

Skats no Ainavu kraujas (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

Dzilnas iezis (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

Zvārtes iezis (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

Čūsku iezis un ala (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

Čūsku iezis un ala (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

Čūsku iezis un ala (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

Čūsku iezis un ala (foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Valdis Čeičs)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom
LATVIJA, GAR AMATU
LATVIJA, GAR AMATU

(foto: Solveiga Kaļva)

press to zoom