2021. gada 13. maijs. Roja - Mērsrags - Engure. "Līvu ceļa" piektā diena

 

Pēc dažu dienu pauzītes dodamies iepazīt pārējos “Līvu ceļa” objektus, kas iekļauti Kultūras ministrijas kampaņā “Atrastā Latvija”. Pirmais pieturas punkts šodien ir Roja. Protams, nelaižam garām izdevību kārtīgi safotografēties pie baltajiem ROJA burtiem šosejas malā. Tālāk steidzamies uz Rojas brīvdabas estrādi, vienu no kampaņas objektiem. Roja izslavēta tuvu un tālu ar dažādiem pasākumiem, jo īpaši ar krāšņajiem Zvejnieksvētkiem, taču līdz šim Rojā nebija savas estrādes. Tagad ir! Un vēl kāda! Stalta un varena tā lepni aicina uz smalkiem koncertiem mūzikas gardēžiem.

 

Pie estrādes mūs sagaida Rojas novada pašvaldības priekšsēdētāja Eva Kārkliņa, enerģiska un apņēmības pilna dāma. Viņa atslēdz vārtus, un varam kārtīgi iepazīt estrādi no visiem rakursiem. Skaista vieta brīvdabas koncertiem ar ļoti labu akustiku, vismaz spriežot pēc tā, cik labi skan mūsu sarunas. Iesaku arī tev pastaigāt starp skatītāju rindām, izlocīt balsi un novērtēt akustiku! Eva Kārkliņa mudina parunāt pie akustiskajiem paneļiem pašas pēdējās skatītāju rindas aizmugurē. Opā, cik neparasta sajūta! Gluži kā runāt vates piebāztā telpā! Vizuāli estrāde liekas glīta un iederīga piejūras ainavā, tomēr mani māc bažas, ka arī vējiem šī vietiņa tīri labi iet pie sirds, un tie te šalko cauri uz nebēdu. Nebrīnīšos, ja skatītāji ieritinās pledos, lai nenosaltu, tikai… ko dara mūziķi?  Kā saka, māksla prasa upurus. Lai nu kā, koncertzāle noteikti ilgojas pēc koncertiem un apmeklētājiem. Eva Kārkliņa gremdējas atmiņās par pagājušās sezonas koncertu ar Aivaru Hermani, kas jau tolaik esošo kovidierobežojumu dēļ noritēja pavisam neierasti – uz skatuves atradies gan slavenais ģitārists, gan arī nelielais klausītāju pulks. Rietējusi saule un ietinusi mākslinieku zeltainā staru mākonī. Ak, kā sagribējās ko tādu piedzīvot! Kad atsāksies koncertdzīve, noteikti būs jāatbrauc šurp uz kādu muzikālo baudījumu.

 

Eva Kārkliņa aizrautīgi stāsta gan par estrādes tapšanas procesu, gan par Rojas pārvaldes darbiem. Mani fascinē viņas apņēmība un radošā pieeja dažādu jautājumu risināšanā. Šķēršļi tiek apieti vai pārvērsti par ieguvumiem. Šķiet, ka viņas izpratnē neatrisināmu problēmu nav. Iedvesmojoši! Kopīgi aizstaigājam arī līdz labiekārtotajai pludmalei, bet tālāk turpinām Rojas iepazīšanu savā nodabā. Pēc kāda mirkļa telefonā saņemu īsziņu – kad būsim izsalkuši, esam laipni lūgti iegriezties vietējā bistro “Ķipītis”, kur, pasakot paroli, varam pasūtīt sev pusdienas. Cik viesmīlīgi un jauki, paldies!

 

Vispirms čāpojam uz molu, kura galā slejas zaļā bāka. Mazliet palēkājam pa akmeņiem un drīz vien esam pie bākas. Ak, man tā patīk moli un bākas! Mirklīti piesēžam un izbaudām atmosfēru, bet tad soļojam atpakaļ. Tālumā vīd kaut kas zils – Māra Grosbaha “Zilais cerību sivēns”, kas uz vasaras sezonu tiek novietots pludmalē. Mazliet gan atgādina Ventspils govis. Šis nav vienīgais mākslinieku veikums Rojā – Rojas tūrisma lapā pieejama karte ar tajā atzīmētiem mākslas objektiem, kas atrodami Rojas ielās, parkos un pažobelēs. Esmu izprintējusi šo karti, tāpēc dodamies aizraujošās mākslas medībās. Līdz šim pat nenojautu, cik daudz mākslas var atrast šajā zvejnieku ciemā! Manuprāt, šādas mākslas medības ir burvīga iespēja Roju iepazīt no mazliet neierasta rakursa.

 

Mākslas medības iedvesmo, bet arī rada izsalkumu, tāpēc ejam sadzīt rokā bistro, kurā mums tiek uzsauktas pusdienas. Šķiet, ka te sapulcējušies teju visi Rojas vīri! Piebiedrojamies viņiem, izvēlamies maltīti, pasakām paroli un dodamies pie jūras. Atrodam soliņu, baudām pusdienas, jūras mieru, akmeņaino liedagu un liego vējiņu. Idille! Pēc tam pa otru molu čāpojam pretī oranžajai bākai. Cik burvīgi, ka Rojā var iepazīt abus molus!

 

Tālāk braucam uz Kaltenes kalvām, teikām un nostāstiem apvītu vietu, ko vietējie iepin leģendās par velna darbiem un nedarbiem, bet zinātnieki saista ar Baltijas ledus ezera atkāpšanos. Sūnām apaugušie akmens krāvumi mežam piešķir pasakas veidolu. Šādi akmens krāvumi nekur citur Latvijas piekrastē nav sastopami, tāpēc šī ir tiešām unikāla vieta. Kalvu apskatei ierīkota lokveida taka, kas apmēram pusotra kilometra garumā izved cauri mistiskajam mežam. Veci ļaudis stāsta, ka sensenos laikos šī bijusi svētvieta.

 

Laiks piespiest gāzes pedāli un traukties uz Mērsragu! Mums sarunāta tikšanās ar Mērsraga TIC vadītāju Ingu Hartiku. Pie Mērsraga TIC stalti stāv “Oskars”, zvejnieka skulptūra, kas piedzīvojusi visai raibu un neparastu dzīvesstāstu. Ar skulptūras ceļiem un neceļiem var iepazīties uz blakusesošās planšetes. Tepat atrodas arī kapteiņa Žaņa Gulbja zvejas laiva. Paveru TIC durvis un sasveicinos. Kad Inga jau nāk ārā, piejož kāds vīrs un prasa, kur Mērsragā saņemami šuvējas pakalpojumi. Ha, ha, kas tikai nav jāzina TIC darbiniekiem! Kopā ar Ingu dodamies uz “Līvu ceļā” iekļauto Jēgerlejas estrādi.

 

Lai gan Jēgerlejas estrāde uzcelta vien 2008. gadā, jaukā un ainaviskā pļaviņa jau kopš seniem laikiem pieredzējusi dažādas zaļumballes, Jāņus un amatierteātru izrādes, turklāt agrāk uz ballēm Mērsragā ļaudis devušies ne vien zirga pajūgā, bet pat laivās! Vietējie gan saka: “Svešiem iekš ciem’ ball’ nebūs mūsu Mērsrag’ žubīt’s dancināt!”. Savu vārdu vieta ieguvusi no Viļa un Ievas Jēgeriem, kuri 20. gadsimta sākumā iegādājušies netālu esošās mājas. Kamēr balles nenotiek, vari aplūkot sevi Mērsraga tiešsaistes kamerā un uztaisīt selfiju ar estrādi fonā! Mērsragā šādas tiešsaistes kameras ir izvietotas vairākās vietās, tajās redzamajam var sekot līdzi Mērsraga tūrisma lapā.

 

Kad Inga Hartika jautā, ko vēl mēs vēlētos aplūkot Mērsragā, es viņai vaicāju, kā var iekļūt Mērsraga bākā. Viņa smejas, ka mums ir paveicies, jo tieši viņai uzticēta bākas atslēgu glabāšana un ekskursijas tajā. Brīnišķīgi! Aidā, uz bāku! Lai gan salīdzinoši zema, tomēr dikti glīta bāka – balta un ar koši sarkanu metāla “balkonu”. Vienmēr esmu gribējusi tajā uzkāpt, un beidzot tas īstenojas! Vēlāk aizejam arī līdz jūrai, pa ceļam aplūkojam militārā mantojuma paliekas, bet no liedaga – Velnakmeni. Kad aizvedam Ingu atpakaļ uz TIC, viņa man uzdāvina maisiņu ar Mērsraga suvenīriem, burvīgākais no tiem – auskari ar… Mērsraga bāku! Izrādās, ka šādus auskarus izgatavo viņas brālis. Cik forši, paldies!  

 

Paši vēlāk aizčāpojam līdz Mērsraga molam. Kāda mums moliem bagāta diena! Mola bākai gan nevaram piekļūt, tā norobežota ar žogu. Jau atkal laiks steigties tālāk – uz Enguri.

 

Engurē tiekamies ar Engures Saieta nama vadītāju Jolantu Kraukli, kura mums izrāda gan Saieta nama labiekārtoto parku, vienu no “Līvu ceļa” objektiem, gan arī atdara paša Saieta nama durvis. Parkā ierīkota balta lapenīte, kur notikt svinīgām ceremonijām vai maziem koncertiem, izveidota ugunskura vieta, kā arī globuss. Saieta namā reiz atradusies Krišjāņa Valdemāra dibināta jūrskola. Mācīties uz Engures jūrskolu braukuši ne tikai no Latvijas, bet arī no Lietuvas un Krievijas. Parka vidū cēli stāv veca bumbiere. Pavasaros vecā bumbiere piebārsta Engures Saieta nama parku ar baltiem ziediņiem, bet rudeņos – ar saldiem augļiem. Tā laipni aicina garāmgājējus piesēst parkā un izbaudīt skaisto atmosfēru, sakurt uguni un vērties zvaigznēs. Baltā lapenīte sola uzburt romantisku noskaņu kāziniekiem, savukārt globuss mudina sapņot par tāliem ceļiem. Jolanta Kraukle mudina mūs atgriezties rudenī un salasīt sev kādu groziņu ar bumbieriem. Koks esot tik ražīgs, ka vietējie nespējot noēst visus augļus. Jolanta Kraukle šķiet kārtējais iedvesmojošais cilvēks, kurš burtiski deg par savu vietu. Tiekam ieaicināti Saieta namā aplūkot tur izvietoto vēsturisko ekspozīciju par Engures jūrskolu un pagasta vēsturi. Caur Jolantas Kraukles stāstiem ekspozīcijas priekšmeti atdzīvojas, tā vien liekas, ka viņai ir kāds stāsts padomā par teju katru priekšmetu. Manuprāt, tieši cilvēki un stāsti piedod galveno vērtību šādām ekspozīcijām. Saieta namā atrodami arī ceļotājiem noderīgi tūrisma materiāli, šeit pieejamas telpas pasākumiem un izstādēm. Pēc aizraujošajiem stāstiem atvadāmies no enerģiskās dāmas un dodamies uz pludmali.

 

Arī Engures labiekārtotā pludmale iekļauta kampaņā “Atrastā Latvija”. Pludmalē izveidoti soliņi, ģērbtuves, laipas, rotaļu laukums, volejbola laukums, labierīcības. Piesēdi uz soliņa, ieklausies jūras liegajos vilnīšos un nododies pļavas silpurenes vērojumiem! Silpurene ir izlepusi jaunkundze, tai tīk vien plašas un saulainas vietas, tāpēc Engures pelēkā kāpa tai visnotaļ labi iet pie sirds. Tikmēr mazie ķipari var naski grozīt rotaļu laukuma stūres ratu un sajusties kā kuģa kapteiņi, bet lielākie delveri var uzspēlēt kādu volejbola partiju.

 

Uzmini, kur dodamies tālāk? Uz molu! Man jau sajucis skaits, cik molus šodien esam aplūkojuši! Piesēžam smiltīs un notiesājam vakariņas ar skatu uz zeltainā saulē tītu jahtu piestātni. Burvīga diena! Tik daudz molu, bāku, kuģīšu! Vienīgi žēl, ka sāk palikt visai vēsi.

 

Saule sāk sēsties uz rietu, bet mēs steidzam aplūkot Zušuciema parku. Tajā izvietotas vairākas skulptūras un vides objekti, kas attēlo zušu ceļu no jūras līdz murdam. Visneparastākā man šķiet ideja par trīs laukakmeņiem, kuros iegrebtas dažādas zivju sugas, blakus katrai zivij ir tās sugas nosaukums – gan vizuāli interesants, gan izglītojošs risinājums. Parkā dižens un varens jūras vējos stāv arī zvejnieks ar zušiem rokās.

 

Vēlāk dodamies izbaudīt zvejniekciema noskaņas Engures promenādē. Ak, kādas tikai tur nav jahtas, laivas, laiviņas! Un tam visam pāri – saulrieta sārtie toņi. Pasaka!

 

Kampaņā "Atrastā Latvija" iekļauto kultūras un dabas mantojuma objektu atjaunošana notikusi ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu, savukārt šis raksts - ar LR Kultūras ministrijas atbalstu