2021. gada 30. jūnijs. Pārgājiens gar jūru, trešā diena. Abragciems - Lepste

​

No rīta Kristīna mani pamodina uz saullēktu. Vērojam to no telts. Brīnumskaisti! Debesis viegli sārtojas, smilgas šūpojas liegā vējiņā. Dīvaini redzēt sauli austam jūrā, bet tik ļoti burvīgi! Pēc tam gan vēl kādu laiciņu pasnaužam. Ap plkst. 06:40 sāku knosīties, un Kristīna man saka: “Kad tu vairs neguli, tad dod ziņu!”. Nu labi, labi, ko tad mēs te tā ilgi vārtīsimies, jāceļas!

 

Arī šodien dodos izbaudīt rīta kailpeldi. Un atkal jūra pieder man vienai. Netālu pamanu baru ar mazmazītiņām zivtiņām, kas izskatās gluži kā no akvārija. Jocīgi, ka visas zivtiņas peld vertikāli, nevis horizontāli. Nebiju ko tādu redzējusi.

 

Kamēr ēdam brokastis, man uz ceļgala nosēžas zila spāre. Te vispār spāres apkārt ārdās kā trakas. Un tādas drošas! Žēl, ka kamera bija kaut kur stipri tālāk.

 

Šodien saule cepina vēl negantāk nekā iepriekš, bet vējš laikam paņēmis brīvdienu. Tāda svelme, ka tikai turies!

 

Ar iešanu gar jūru tā pavisam švaki - tik niedres vien! Tā nu čāpojam pa visādām meža taciņām, kas gan, ņemot vērā svelmi, nav nemaz tik slikti. Vismaz vēsāks. Turklāt priežu mežs ar zaļajiem mellenājiem izskatās vienkārši fantastiski! Tiesa, odi arī uzdarbojas lielos apmēros.

 

Visu laiku esmu viegli iesmīkņājusi par “Jūrtaku”. Vai tad tiešām cilvēkiem vajag marķētu taku gar jūru? Tagad esmu vēl jo vairāk vīlusies šajā projektā, jo izrādās, ka tajās retajās vietās, kur marķējums varētu noderēt, tā nemaz nav. Piemēram, niedru un necaurejamā krasta dēļ taka cauri mežiņam ievijas ciemā. Redzam, ka tūlīt, tūlīt iziesim uz šosejas. Savukārt, pa labi ved neliels celiņš uz jūru. Marķējuma nav. Kur mums iet? Uz šoseju? Negribas taču! Uz jūru? Nav zināms, vai tur niedres beigušās. Drošības labad aizeju līdz jūrai. Nē, joprojām pamatīgi niedru džungļi. Nākas vien vilkties šosejas virzienā. Un, lūk, ja reiz ir marķēta taka, tad es sagaidu, ka šajā vietā uzreiz būtu bijis skaidrs marķējums, ka jādodas šosejas virzienā, nevis jāstaigā šurpu turpu, meklējot īsto ceļu. Un nav pirmā reize, kad pamanām šādas nejēdzības ar “Jūrtakas” marķējumu. Vienīgais vērtīgais “Jūrtakas” devums, manuprāt, ir liedagos izvietotās koka norādes ar konkrētā ciema nosaukumu un kilometrāžu līdz tuvākajiem ciemiem abos virzienos. Jau mūsu abu pirmajā jūras pārgājienā tālajā 2012. gadā nodomāju, ka tas dikti noderētu. Kristīna smejas, ka mēs vispār gājām pa priekšu laikam. Tolaik pārgājienos devās vien retais. Tagad – katrs, kam nav slinkums. Es pati paguvu nostaigāt lielāko daļu Latvijas jūras piekrastes vēl pirms “Jūrtakas” izveides, un, veicot pēdējos atlikušos posmus, ieķiķināju par šo “jaunizveidoto maršrutu”.

 

Bērziemā izpētām salīdzinoši nesen radīto koka laipu, kas cauri niedru biezoknim aizved līdz pat jūrai. Tīri jauki!

 

Tālāk turpinām ceļu pa zaļām pļavām, kas dažviet atgādina mīkstu mauriņu. Arī šajā posmā nav smilšaina liedaga. Diezgan īpatnēja ainava ar zaļiem mauriņiem, jūru un laivām. Kaut kas eksotisks!

 

Vēlāk uzrodas arī smilšains liedags, bet tikai uz pavisam īsu laiku. Tā kā sabiedriskais transports no šī gala uz Rīgu kursē ap plkst. 14:00, bet vēlāk vien ap plkst. 18:00, tad izlemjam par labu pirmajam autobusam. Pēdējā smilšainajā posmā plānojām atrast ēnu, nopeldēties un palaiskoties, bet diemžēl jūru ieņēmuši gulbju bari. Skaisti, protams, jau ir, bet… krasts pilns ar vecām jūraszālēm, kas no vienas vietas nosējušas gan ūdens  virsmu, gan jūras dibenu. Pēc vakardienas un šodienas var savilkt kopā zināmas paralēles starp gulbju bariem un jūraszāļu klātesamību. Tikai nezinu, vai gulbji pulcējas tur, kur ir jūraszāles, vai arī jūraszāles aug tur, kur ir gulbji. Katrā ziņā, ūdens ir netīrs, duļķains un vairs nemaz nevilina. Mazliet bēdīgi, ka pirms autobusa nevarēsim izbaudīt jūras priekus, bet neko darīt.

 

Kāpjam augšā krastā un ieņemam katra savu priedes ēnu. Neatceros, ka jebkad agrāk būtu mēģinājusi ietilpt priedes ēnā, bet nav nemaz tik traki. Tikai laiku pa laikam nākas pārvietot paklājiņu, jo ēna visai ātri maina atrašanās vietu. Tā nu mēs tur baudām burvīgo ainavu ar akmeņiem un gulbjiem jūrā, kā arī guļus veramies priežu galotnēs. Man vienmēr paticis vērot, kā priedes šūpojas vējā. Kas var būt labāks par šo? Dažkārt tiešām tīri jauki tā mazliet palaiskoties, nevis iet mežonīgi garu distanci. Lai gan kopumā man tomēr labāk patīk soļot ar kādu konkrētu mērķi vai nospraustu attālumu. Pēc tam lielāks gandarījums par paveikto un sevis pārvarēšanu. Bet dažkārt var arī šādi. Laiski.

 

Laicīgi čāpojam uz autobusa pieturas pusi. Ierodamies tik ļoti agri, ka vēl kādu laiku nākas nīkt saulē. Es gan pārsvarā stāvu ēnā. Kad piebrauc autobuss, izrādās, ka tas ir “Ecolines”!

 

Nu tā, burvīgajai atpūtai pienākušas beigas. Kopumā šis bija jauks maršruts, kurā izbaudīt gan smilšainus liedagus, gan niedru džungļus, gan mauriņu jūras krastā, gan akmeņainu jūru, gan arī vairākus piejūras ciemus. Lieliski piemērots i kārtīgai iešanai, i laiskai atpūtai. Pēc katra paša izvēles.

 

***

Mana šodienas ēdienkarte:

1) brokastis: auzu pārslu putra ar banāniem

2) uzkodas: 1 šokolāde

3) pusdienas: 2 olas, 1 gurķis, 2 rupjmaizes šķēles, zīdkoka ogas un kaltēti banāni