© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 6. maijs. Latvija. Renda – pārgājiens Abavas krastos – Sabile (ejam dabā #5)

 

Rīts sākas ar garu pārbraucienu – Rīgā autobusā iekāpjam jau plkst. 08:10, bet Rendā no tā izkāpjam tikai plkst. 11:09. Šoreiz ceļā dodamies trijatā – es, Laura, Ilmārs.

 

Izkāpjot no autobusa, mūs uzreiz sveicina norāde uz Īvandes ūdenskritumiem – diviem nelieliem ūdenskritumiem, kas ir mūsu pirmais acu priecēšanas punkts. Netālu no ūdenskritumiem slejas kāds varens, bet pamests sarkanu ķieģeļu nams. Laura ierosina to aplūkot tuvāk. Atrodam pagraba durvis, bet ieeja aizšķērsota ar visādiem atkritumiem. Šķiet, ka siltos vasaras vakaros šeit kārtīgi ballējas vietējais ciema “zieds”. Vismaz spriežot pēc tukšo alus skārdeņu apmēra. Mazliet tālāk pamanām vaļēju logu. Ilmāram ar savām garajām kājām iekāpt iekšā nav nekādu problēmu, mums ar Lauru tas tik viegli nenākas, bet jau drīz vien visi varam iepazīt ēku no iekšpuses. Nevaram saprast, kas tad īsti šī ēka reiz bijusi. Skaisti logi, plaša zāle, nenormāli foršs otrais stāvs. Kāds otrā stāva logs mums vieš nelielu skaidrību, jo tajā vēl saglabājies uzraksts “Kolhozs Renda”. Ahā, bijušais kolhoza nams! Otrajā stāvā atrodu kādu telpu, kas šķiet ideāla vieta tādam maķenīt “underground” koncertam – gribētos šeit sarīkot slepenu koncertu pustumsā īpaši lūgtam cilvēku pulkam. Pirmā stāva zālē vietējie jaunieši ierīkojuši kaut ko līdzīgu skeitparkam. Interesanta ēka, tikai žēl, ka tā iet postā. Kad izejam laukā (jā, izejam, jo izrādās, ka otrā mājas pusē ir puspievērtas durvis!), ieraugām, ka šo māju pārdod. Varbūt jāpērk un jāveido Rendas koncertzāle?

 

Tālāk dodamies uz Rendas baznīcu, cerot, ka svētdienā tā būs atvērta. Kā tad! Dievkalpojums beidzies,  svētdienas skola vēl nav sākusies, tāpēc atduramies pret slēgtām durvīm. Jāteic, ka Latvijas mazpilsētās tā ir ierasta situācija.

 

Netālu no baznīcas pilnā sparā rit tirgošanās, skanot šādai ainai atbilstošai “tuc-tuc” mūzikai no kāda auto. Neko pērkamu neatrodam un dodamies tālāk – pāri Abavai uz tās labo krastu, lai dotos uz Sabiles pusi.

 

Gribam iet gar pašu Abavas krastu, bet tas apaudzis ar neizbrienamiem krūmiem. Nākas sekot meža ceļam un lūkoties pēc pirmās izdevības nokļūt tuvāk upei. Kādā brīdī droši speramies iekšā brikšņos un laužamies cauri visādiem krūmiem, puskaltušiem egļu zariem un citiem džungļiem. Mati pilni egļu zaru. Sparīgi brienu uz priekšu, līdz Ilmārs izmet: “Vispār jau pavisam netālu mums paralēli iet lauku ceļš…” He, he, he, bet lauzties cauri brikšņiem taču ir interesantāk, ne? Labi, labi, tālāk dodamies pa ceļu. Sekojot ceļam, aizvirzāmies labu gabaliņu nost no Abavas. Gribētos piekļūt tuvāk… Ieraugām milzīgu tīrumu, kas apjozts ar dzeloņdrāšu žogu un elektrisko ganu. Tālumā ganās paprāvs pulciņš ragaiņu. Izlemjam riskēt un cerēt, ka lopiņiem mēs nešķitīsim nekas ievērības un aplūkošanas cienīgs. Pārkāpjam pāri dzeloņdrātīm, konstatējam, ka elektriskais gans nemaz nedarbojas un nadzīgi dodamies pāri laukam uz upes pusi. Kad lielākā daļa lauka pievarēta, mūs sagaida plats grāvis, kuram pārlēkt pāri nav iespējams. Novelku zābakus un mēģinu brist iekšā, bet kājas grimst nenosakāma dziļuma dūņās. Fuuiii!! Ilmārs atrod kaut kādu grāvī daļēji iegrimušu koku, no kura atsperoties varot aizlēkt uz otru krastu. Tā viņš vismaz mums saka, jau stāvēdams otrā krastā. Mums ar Lauru tas nešķiet diez ko reāli. Kamēr es velku atpakaļ kurpes, lai mēģinātu Ilmāra tehniku, Laura jau stāv uz koka un saka, ka tas nestrādās. Viņa velk nost apavus un pāri zāļu puduriem pārbrien otrā krastā. Tad nu arī es izlemju vilkt nost apavus pa otram lāgam un brist pāri. Kamēr es tur ņemos ar apaviem, otrā krastā uz mūsu pusi dragā kāds džips. Oi, oi, oi, kas nu būs? Džips piedrāžas mums klāt, no tā izlec nikns vīrs, kurš dusmīgi bļauj: “Ko jūs šeit darāt? Te ir privātīpašums! Jūs jau te tikai kaut ko dedzināsiet un piemētāsiet ar atkritumiem!!”. Uz ko mēs iebilstam, ka dodamies uz upi un neko piemēslot vai dedzināt mums ne prātā nenāk. Viņš turpina brēkt: “Te ir privātīpašums! Un viss krasts līdz pat Talsiem ir privātīpašums!”. Kad mēģinu kaut ko iebilst par 10 m tauvas zonu gar jebkuru ūdenstilpni, viņš turpina klaigāt par saviem privātīpašumiem un nemaz neklausās. Ļoti nejauks tips. Nekas cits neatliek, kā vilkties atpakaļ. Visai pretīgi, ka cilvēks uzreiz pieņem, ka mēs visu piegružosim un nosvilināsim. Var jau būt, ka viņam līdz šim nelāga pieredze ar ceļotājiem, bet pieņemt, ka visi bez izņēmuma ir tādi… Nejauki.

 

Beigu galā vienalga pārejam pāri niknā vīra tīrumam, tikai vien labu gabaliņu uz priekšu un tādā attālumā, ka no mājām neesam manāmi. Kad nokļūstam upes krastā neviena nepieķerti, varam atviegloti uzelpot, jo nu atrodamies zonā, no kuras mūs neviens nevar patriekt. Sveika, Abava! Mierīga upe, kas pavisam klusi un nemanāmi līkumo savā gultnē Turpmākais ceļš ved cauri dažādas intensitātes un biezuma brikšņiem, vijas pāri gravām un iet gar pašu Abavas krastu, kur jāpiesargās, lai neieslīdētu upē. Tā nu mēs tur ložņājam. Pāris reizes man nākas iespiegties par ceļā sastaptām čūskām. Pa ceļam, protams, neiztrūkst arī jauks pikniks upes krastā.

 

Izdzirdam cilvēku balsis. Kā nu ne – esam sasnieguši Māras kambarus! Esmu no smiekliem gar zemi, kad iztēlojos, kā šis viss izskatās tiem, kuri stāv uz koka laipas pie Māras kambariem – trīs jaunieši, pēkšņi uzradušies teju no nekurienes, lēnā garā šļūc lejā no stāvas kraujas cauri visādiem krūmiem, kamēr visi “normālie” ceļotāji pie Māras kambariem nonāk pa koka laipu. Ha, ha, ha! Cilvēkiem sejās nudien manāms izbrīns.

 

Tā kā cīņa ar džungļiem aizņēmusi daudz vairāk laika, nekā plānots, izlemjam sekot zemes ceļam līdz šosejai un stopēt uz Sabili, lai varam kaut mazliet uzmest acis arī šai Kurzemes pilsētai.

 

Saule cepina, bet ar stopēšanu īsti neiet. Naski soļojam Sabiles virzienā, lai sliktākajā gadījumā paspētu aiziet uz pēdējo autobusu ar kājām. Kad cerības jau sāk zust, piestāj kāda neliela mašīna, kurai pie stūres sēž kundzīte cienījamos gados. Redz, visi vīrieši ar lielajām mašīnām traucās mums garām, bet ome no mums nenobijās. Kundzīte mums visiem stingri piekodina piesprādzēties un tikai tad uzsāk braukšanu. Bet… laiž viņa tā kārtīgi uz visiem 100 km/h!! Negaidīju! Izrādās, ka viņa parasti stopētājus nemaz neņem. Kas viņai lika mainīt savus paradumus, tā arī neuzzinām. Toties tiekam pie vairākiem ieteikumiem Sabilei. Tāda dikti jauka ome. Milzīgs viņai paldies, ka par mums uz ceļa apžēlojās! Viņa mūs izlaiž pie Sabiles lellēm, bet pati aizbrauc tālāk uz Jūrmalu. Izpētām brīvdabas lelles, bet tad uzkāpjam Vīna kalnā, no kura paveras jauka, ķiršziedos tīta ainava uz Kurzemes plašumiem. Izbaudām skatu, līdz jādodas uz pēdējo autobusu.

 

Atkal tāds raibs un piedzīvojumiem bagāts pārgājiens! Mazliet arhitektūras, mazliet ūdenskritumu un klinšu, mazliet brikšņu, mazliet pļavu, mazliet lauku ceļu, mazliet stopēšanas. Viss, ko vajag.

 

Kad mājās pārģērbjos, no krūštura izbirst čupiņa egļu skuju. Tas lieliski ilustrē to, cik pamatīgus brikšņus šodien izbridām.

RĀDĪT VAIRĀK
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now