© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2016. gada 19. decembris. Ceļojums laikā un maģisks pēriens

Nedaudz izgulējāmies, paēdām brokastis un devāmies ceļā. Mūsu pirmais pieturas punkts – krāmu tirgus "Latgalīte". Ēriks pats iepriekš bija izteicis vēlmi to apmeklēt, jo biju viņam kaut kad minējusi, ka Rīgā ir tirgus, kurā pārdod caurmērā zagtas preces. Diena bija izcila "Latgalītes" noskaņas paspilgtināšanai - totāli pelēka un drūma. Līkumojām pa "Latgalītes" šaurajām ejām un brīnījāmies, ko tik tur nepārdod. Protams, visapkārt sarunas norisēja vien krieviski, un aizdomīga paskata vīri uz mums pamatīgi ķīķerēja. Gribētos jau šo kolorītu iemūžināt bildēs, bet nešķiet, ka šis krāmu tirgus ir īstā vieta, kur kameru vilkt laukā no somas. Ēriks smējās, ka tik baisā vietā vēl nekad nav bijis un kā šī vieta ir izcila definīcija vārdam "sketchy". Es viņu mazliet pabiedēju, ka šis tirgus nosaukts Latgales vārdā, un tas ir reģions, uz kuru šodien dodamies, he, he, he.

 

Tālāk devāmies nopirkt pārtiku un biļetes, bet tad līkumojām cauri Centrāltirgus paviljoniem un ejām, kas Ērikam šķita ļoti interesanta un izpētes vērta vieta. Kādā aizdomīga paskata kafejnīcā Ēriks tika pie "speed" (jeb kafijas), un tad drīz vien pienāca laiks sēsties autobusā uz Līvāniem. Autobuss bija pārsteidzoši pilns, bet tas mums netraucēja ieturēt pikniku.

 

Pēc vairāku stundu brauciena beidzot nokļuvām Līvānos, kur laikapstākļi diemžēl nebija labāki kā Rīgā. Tā kā līdz nākamajam autobusam bija jāgaida vairāk par stundu, tad aizgājām uz veikalu, kur uz abiem nopirkām vienu... saldējumu. Par spīti laikapstākļiem. Saldējums - mūsu Camino tradīcija.  Šoreiz uz abiem pirkām tikai vienu, jo drēgnais laiks nemudināja katram ēst veselu saldējumu.

 

Beidzot piebrauca mūsu nākamais autobuss. Ohohooo!!! Ēriks smējās, ka tā ir laika mašīna ceļojumam uz pagātni, man nācās viņam piekrist, jo tas nebija tālu no patiesības. Gluži līdzīgu autobusu (vien mazliet īsāku un šaurāku) pavisam nesen biju redzējusi Rīgas Motormuzejā, kur tajā bija iespēja iesēsties un doties virtuālā ceļojumā uz kāzām Latgalē. Bet nu izrādījās, ka šādi autobusi Latgalē joprojām tiek izmantoti. Tāds mīlīgs autobuss ar apaļu priekšu, noapaļotām sānu kantēm, milzīgu stūri. Man jau dikti patīk šādi vēsturiski objekti ar savu raksturiņu, bet Ērikam šis buss šķita mazliet biedējošs. 

 

Iekāpām autobusā, prasīju 2 biļetes uz Vidsalu. Šoferis teica, ka tur ir 3 pieturas, kuru tad īsti mums vajadzēšot? Atbildēju, lai vienā izlaiž laukā, gan jau pēc tam sapratīsim, kur mums jāiet. Tad šoferis pajautāja, vai varbūt dodamies pie Kristīnes. Atbildēju, ka jā, jā, pareizi, dodamies pie Kristīnes uz pirti. Šoferis nosmējās: "Āā, nu tā jau cita runa!". Palūdzu, lai viņš mums pasaka, kad jākāpj laukā. Interesanti, ka pat Ēriks pamanīja, ka šoferis runāja dialektā. 

 

Aiz loga bija tumšs, valdīja lietaina dūmaka, ceļš vientulīgi vijās cauri nekurienei. Pieturas bija visdīvainākajās vietās, kur tālumā vīdēja vien dažas logu ugunis. Sirreāla sajūta. Varbūt tiešām ceļojums laikā? Ēriks smējās, ka šajā apkārtnē noteikti dzīvo pūķi. Nemaz nebūtu grūti kam tādam noticēt.

 

Pēc kādām 30 minūtēm šoferis teica, ka mums tūlīt jākāpj laukā un ka turpat laukā kāps arī Kristīnes meita, lai droši viņai sekojam. Devāmies līdzi mazajai meitenei vārdā Marta, līdz jau pēc brīža attapāmies siltā guļbūvē, kas smaržoja pēc tikko ceptas maizītes. Pirtniece Kristīne aicināja mūs pie galda, tikām cienāti ar nupat cepto un vēl silto maizi, čili želeju (viņa audzē čili, visi griesti pilni ar čili virtenēm), sviestu, kas kusa uz maizes, un balto āboliņu tēju. Mmm.... Kāda mājīga atmosfēra! Pats pārsteidzošākais telpas objekts - citronkoks ar visiem citroniem! No Kristīnes uzzinājām, ka šajā rajonā strādā tikai 2 autobusa šoferi, kuri labi zina, kur kuram jākāpj laukā. Tad jau nav brīnums, ka šoferis nojauta, ka dodamies pie Kristīnes. 

 

Pēc iestiprināšanās devāmies uz pirtiņu. Dvieļi (neiešu jau biedēt Ēriku ar latviešu tradīciju pirtī iet pa pliko), cepures un - aidā, uz pirti!! Pēc pirmās karsēšanās priekštelpā atveldzējāmies dzerot akas ūdeni un devāmies karsēties vēlreiz. Pēc nākamās dzesēšanās bija pienākusi kārta pērienam. Pirmo uz pērienu sūtīju Ēriku. Ak, te laikam vajag piebilst, ka jau pirms kāda laiciņa ieradās Kristīnes palīgs, kurš mazliet runā angliski un varēja pirtī Kristīnei palīdzēt ar tulkošanu. Kad Ēriks bija nopērts un noguldīts uz masāžas galda, pienāca mana kārta. Tiku noguldīta ar seju uz bērzu slotām, mmm!!! Un tad sākās pats pēriena rituāls. Ak, to nav iespējams aprakstīt, to vajag piedzīvot katram pašam. Tā nudien ir vārdos neietverama pieredze. Kaut kas tāds, kas stāv pāri visam, ko var aprakstīt vārdiem. Lidojums. Kad man sāka likties, ka nu jau drīz būs par karstu, Kristīne teica, ka laiks doties laukā. Viņa teica, ka sajutusi, ka es noteikti negribu iet peldēties dīķī (cik precīzi!), tāpēc noguldīja mani zālē. Apgūlos uz vēdera, iebāzu degunu vēl decembrī esošajos zāles stiebros un tiku apsegta ar linu dvieli. Kristīne teica, lai guļu tik ilgi, kamēr paliks auksti, bet lai nebrīnos, jo tas nemaz tik drīz nebūs. Decembrī un nebūs auksti gulēt uz zemes? Bet... tik tiešām! Gulēju uz zemes, un nemaz nebija auksti. Cik apbrīnojami! Lidojums! Kristīne skaitīja kādus buramvārdus par visa sliktā atdošanu zemei. Nekad nebūtu domājusi, ka decembrī var kails gulēt uz zemes un nesalt. Pirts rituāli nudien ir īsta maģija! Neaprakstāmas izjūtas. Pilnīga saplūšana ar Zemi. Kad beidzot tomēr palika auksti, devāmies atpakaļ pirtī, un tagad tiku noguldīta uz muguras un tiku pie otrās pēriena daļas. Pēc tam varēju sildīties tik ilgi, līdz paliek par karstu. Tad priekštelpā tiku guldīta uz masāžas galda, kur no Kristīnes palīga saņēmu relaksējošu masāžu. Mmm... Vēl ilgi negribējās celties. Tiešām neaprakstāmas sajūtas. Mūsu rīcībā atstāja pirti un medu. Vēl vairākas reizes paši iegājām pirtī. Ēriks nebeidza brīnīties, kas gan par vietu ir šī maģiskā zeme vārdā "Latvija", vai tā ir paradīze vai elle, un vai tikai Kristīne nav īsta burve. Varbūt... Viņš teica, ka neatceras, kad pēdējo reizi būtu tik labi juties. Jāpiekrīt. Tiesa, es atceros, kad pēdējo reizi jutos tik labi - augusta beigās Druvienā, kur piedzīvoju savu pirmo pirts rituālu. Pirts rituāls tiešām ir neaprakstāma pieredze, kurai ne tuvu nestāv neviena cita no baudām. Labsajūta pārņem katru ķermeņa šūniņu no matu galiem līdz kāju pirkstiem.

 

Izbaudījām pirti un tad devāmies atpakaļ uz māju, kur mūs atkal sagaidīja cienasts - svaigi cepta maizīte, tēja, medījums un dažādi pašbrūvēti brīnumi - piparmētru ievārījums, kabaču ievārījums, čili želeja un dažādi asie tomātu brūvējumi. Ņammm...  Ēriks izskatījās ļoti miegains, tāpēc Kristīne ieteica mums aiziet un iekārtoties uz naktsguļu, un es pēc tam varu atgriezties un turpināt ar viņu pļāpāt. Tā arī darījām. Pārgājām pāri pagalmam, izvēlējāmies katrs savu gultu un iekārtojāmies telpā virs pirtiņas. Pēc tam gāju atpakaļ uz māju runāties ar Kristīni. Kādus tik brīnumus neuzzināju! Viņa cauru gadu staigā basām kājām! Izrādījās, ka šī māja ir vairāk kā virtuve un viesistaba, bet viņa guļ mājiņā meža vidū, kur nav ne apkures, ne elektrības. Interesanta bija viņas teorija par to, ka austrumu cilvēkiem parasti ir veselības un enerģētiskās problēmas sākot no vidukļa uz augšu, savukārt latviešiem - no vidukļa uz leju. Un tieši tāpēc dažādas austrumu prakses latviešiem ne vienmēr ir vēlamas. Kādas 2 stundas pavadījām aizraujošās sarunās, bet tad jau visiem pienāca laiks iet pie miera. 

 

Lieliska diena. Maģiska vieta un maģiski cilvēki. Paldies. 

 

Maza reklāmas pauze. Noteikti iesaku - pirtniece Kristīne Šišlova Turku pirts ciemā Latgalē.

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now