© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 17. marts. Latvija, Dobeles novads. 25 km pārgājiens ap Zebrus ezeru (ejam dabā #3)

 

Plkst. 09:00 abas ar Kristīnu kāpjam autobusā uz Bikstiem, lai dotos ejam dabā #3 pārgājienā. Autobusam Bikstos jāiebrauc tikai ap plkst. 10:29, bet tas šajā ciemā ieripo 10 minūtes agrāk, tāpēc nākas pasist visas savas parpalas padusē un fiksi skriet uz izeju. Re, gandrīz pabraucām garām īstajai pieturai.

 

Pa lauku celiņiem dodamies Zebrus ezera virzienā. Jau atkal mums paveicies ar laikapstākļiem – gana lieli mīnusi, lai purvainā apkārtne būtu puslīdz aizsalusi, bet gana spoža saulīte, lai pašām būtu silti.

 

Gar Zebrus ezeru nākas paložņāt pa pamatīgiem brikšņiem – kāpjam pāri lieliem, nokritušiem kokiem, citiem lienam pa apakšu, spraucamies cauri krūmu džungļiem un izvairāmies no neaizsalušām plančkām. Forši!! Nav vis nekāda pastaidziņa, bet kārtīga ložņāšana pa mežu!

 

Ik pa laikam izbrienam cauri kādiem sniegotiem tīrumiem, lai mazliet atpūstos no krūmu mūžamežiem. Nemaz nezināju, ka Zemgalē ir tik pauguraini lauki!

 

Pēc kārtīga gājiena sasniedzam laivu bāzi Zebrus ezera krastā, kurā atrodas neliels skatu tornis un vairākas labiekārtotas piknika vietas. Izbaudām skaisto skatu uz aizsalušo ezeru un ieturam pusdienu pikniku. Pēc tam dodamies tālāk uz Krievkalnu pusi. Sākotnējā doma bija šķērsot purvaino zonu un nonākt uz stigas, bet jau pēc pāris metriem saprotam, ka tā nav laba ideja, jo purvainā zona mūsu apaviem ir stipri par slapju. Ķeramies klāt plānam B – nelielam celiņam, kurš marķēts kā veloceļš. Veloceliņš vijas cauri skaistam mežam. Tas mūs izved uz lielā ceļa mazliet citā vietā, nekā gaidīju. Kā vēlāk noskaidroju – manā kartē veloceliņš bija iezīmēts tikai daļēji, tāpēc arī domāju, ka uz lielā ceļa nonāksim citur. Pēc pāris šaubu minūtēm sasniedzam mājas un izcirtumus, kas ļauj konkretizēt mūsu atrašanās vietu, un apņēmīgi turpinām ceļu uz Krievkalnu pusi. Kad esam uz Krievkalnu ceļa, nākas pacīnīties ar pamatīgu apledojumu. Brīžiem pa ceļu paiet nav iespējams, nākas brist pa ceļmalas sniegu. Kādi jauki lauki ceļi! Un cik dažādi! Krievkalnos paveras tāls un plašs skats uz apkārtni. Gluži kā kalnos!

 

Tā kā Kristīna ir nolūkojusi konkrētu autobusu, uz kuru grib paspēt, tad tagad pieliekam soli un čāpojam visnotaļ apņēmīgā tempā. Izredzes paspēt uz noskatīto autobusu ir mazliet šaubīgas. Steigas dēļ nepalūkots paliek Svētes ezers un kāds vēsturisks mežabrāļu bunkurs.

 

Cik gan skaisti ir Latvijas lauki mirklī pirms pavasara! Tāds miers un klusums.

 

Kad palikuši pēdējie trīs kilometri, saprotam, ka ar laiku ir tā pavisam čābīgi. Teorētiski varam paspēt, bet tikai ar nosacījumu, ka autobuss neaizbrauc ne minūti agrāk. Pēc tik nadzīgas soļošanas nokavēt šo autobusu un divas stundas nīkt kafejnīcā būtu pavisam muļķīgi. Sākam stopēt mašīnas, bet neviena nepietur. Pēdējā pusotrā kilometrā mums tomēr paveicas, un viens puisis mūs uzņem savā mašīnā, turklāt pat aizved līdz autobusa pieturai, lai gan tā viņam nebija pa ceļam. Paldies!

 

Skat, šodien tīri tā neko sadraudzējos ar topogrāfisko karti, un mēs nekur neapmaldījāmies!

 

Kādā brīdī autobusa šoferis mikrofonā sāk skandēt kaut ko, kas sākotnēji izklausās pēc kādām dzejas rindām: “Nezinu, ko tie citi, kā tie citi… bet es stāvēšu Kalnciema pieturā kādas četras minūtes!”. Pēc brīža, kad esam apstājušies minētajā pieturā, viņš piebilst: “Drīkstat noķert kādu ozona molekulu!”. Ak, vairāk šādu jestru šoferīšu!!

Show More
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now