2016. gada 13. augusts. Karpati visā krāšņumā, patriotisms augstākajā pakāpē

​

No rīta devāmies ceļā uz Goverla kalnu - augstāko kalnu Ukrainā (2061 m), ukraiņu nacionālo lepnumu, kurā jāuzkāpj katram ukrainim. Visapkārt valdīja baigā migla, Karpati bija dūmakā tīti. Ceļš virzienā uz kalnu bija asfaltēts, bet briesmīgi bedrains. Pēkšņi sākās rinda ar mašīnām. Pēc mirkļa izrādījās, ka ir veselas divas rindas. Vienā it kā vairāk stāvēja busiņi, bet otrā - vieglās mašīnās. Braucām rindā pie vieglajām mašīnām. Kad nokļuvām pie vārtiem, ceļa kustību regulējošais vīrietis sāka brēkt virsū, kāpēc mēs aizšķērsojam ceļu tiem, kuriem caurlaides jau ir iegādātas. Kā mēs par to varējām zināt? Šis vīrietis labāk varēja stāvēt jau rindas sākumā un cilvēkus informēt par caurlaižu iegādes nepieciešamību un sadalīt visus tajos, kuriem caurlaides jau ir un tajos, kuriem tās vēl vajag nopirkt. Iegādājāmies caurlaidi un varējām turpināt ceļu. Drīz vien asfaltētais ceļš pārvērtās briesmīgas kvalitātes grants ceļā ar bedrēm (kā nu bez tām!) un lieliem akmeņiem. Kad ceļš palika stāvs, visi trīs kāpām ārā no mašīnas, lai tai mazāks svars, un gājām kājām. Pat ar atviegloto svaru mašīna divās vietās uzkārās uz lieliem akmeņiem, riepas sāka kūpēt ar melniem dūmiem. Ak, nabaga auto! Bet ne mums vienīgajiem bija kūpošas riepas... Beidzot sasniedzām vietu, kur takas sākums vairs nebija tālu, un atstājām auto ceļa malā. Mamma palika lejā, bet mēs ar brāli un tēti sākām kāpt Goverla kalnā.

 

Kalna pakāje bija apaugusi ar egļu mežiem. Bet kādas egles! Oho! Tik garas egles vēl nekur nebiju redzējusi. Kopumā mežs atgādināja krievu mākslinieku gleznas. Šķita, ka pavisam drīz kur pavērsies tieši tāda pati aina, kāda attēlota uz konfektes "Lācītis ķepainītis".

 

Pēc vakardienas un aizvakardienas lietavām taka bija ļoti slidena un dubļaina, brīžiem takas vietā tecēja strautiņš.

 

Pēc kāda laiciņa egļu mežus nomainīja biezas kadiķu audzes, visapkārt pavērās skati uz mežiem klātajiem Karpatiem. 

 

Kad kadiķu biezoknis sāka palikt plānāks, taka kļuva ļoti, ļoti stāva. Kāpiens augšup ne pa jokam.

 

Cilvēki vienkārši mudžēja. Var jau it kā saprast - nacionālais lepnums, sestdiena, bet vienalga līdz galam man nebija skaidrs, kāpēc šādā ne tuvu viegli kāpjamā kalnā ir tādas cilvēku straumes?? Veci un jauni, lieli un mazi. Briesmīgi. Ne miņas no ierastā kalnu miera un klusuma. Turklāt ukraiņi izrādījās ļoti bīstami kalnos kāpēji - nesās garām kā traki, spraucās garām pāris centimetru atstatumā. Ja nu kādam paslīd kāja? Tad vēl kāds ducis viņam nogāztos līdzi kā tādi domino kauliņi...

 

Lai gan cilvēku daudzums mani galīgi nepriecēja, tomēr fascinējoši bija skatīties, cik patriotiski ir šie kalnos kāpēji - tautiskos kreklos un vainadziņos, ar karogiem pār pleciem un dziesmām uz lūpām. Iespaidīgi!

 

Kad pēc grūta kāpiena sasniedzām virsotni, no tās pavērās skaisti skati. Kā jau parasti - visas mokas bija tā vērtas!

 

Dubļainais lejupceļš nebūt nebija vieglāks par augšupceļu, jo bija jāiet ļoti lēni un uzmanīgi, lai kaut kur nepaslīdētu. 

 

Kopumā visu apmēram 20 km (ja tic pieveiktā attāluma mērītājam) garo taku pieveicām 6 stundu laikā. 

 

Kad atgriezāmies pie auto, viss ceļš bija stāvgrūdām pilns ar mašīnām. Auto bija novietoti abās ceļa malās, pārvēršot to par vienvirziena ceļu, jo divām mašīnām tur vairs nebija, kur sarūmēties blakus. Tētis lēni sāka braukt lejup, bet mēs gājām aiz mašīnas, lai citi braucēji nestumtos mūsu auto virsū. Aiz mums braucošais vadītājs sāka stūrēt arvien tuvāk un tuvāk mums, beigās jau brauca virsū bezmaz vai uz papēžiem, nekas cits neatlika, kā paiet malā un ļaut viņam pietuvoties tēta vadītajam auto, ko šoferis arī nekautrējas darīt, piebraucot pāris centimetru attālumā no tēta mašīnas. It kā tas viņam palīdzētu tikt ātrāk uz priekšu... Nekādas loģikas, viena vienīga bezkaunība! Tāds nu diemžēl ir ukraiņu pārvietošanās stils gan kāpjot kalnā, gan sēžot pie stūres...

 

Pa nakti apmetāmies mums jau zināmajā lētajā motelī.

 

Ak, kāds patīkams nogurums pēc lieliskas dienas!