2017. gada 11. augusts. Tadžikistāna, Avdža. Pirmā darba diena aptiekā, somas atgriešanās un drāma meksikāņu stilā

 

Rīts ir visnotaļ saraustīts – tad jālasa aprikozes, tad pudelītēm jālīmē etiķetes, tad jāsapako visas tinktūras. Pēc tam ņemam sapakotās mantas un trijatā ar Adri un Bobo stiepjam lejā uz aptieku. Pirms iziešanas no mājām Momo pusdienām iedod līdzi maizi. Pusdienām? Ko? Neviens neteica, ka mēs ar Adri tur paliksim tik ilgi. Parasti mēs tikai kaut ko nostiepjam lejā kā ēzelīši un nākam atpakaļ. Redzēsim, redzēsim.

 

Izrādās, ka tiešām šodiena paies aptiekā. No sākuma Bobo gan nav laika mums paskaidrot, kas darāms, jo jau kopš ierašanās telpas ir stāvgrūdām pilnas ar pacientiem. Sanesam visas mantas blakusistabā, bet pēc brīža tur uzrodas kāds vīrietis, kurš sāk pļāpāt ar mums. Viņš aplūko kastēs esošās tējas tā, it kā atrastos savās mājās. Izrādās, ka viņš viens pats atpūšas sanatorijā, bet tur neesot ar ko pļāpāt. Iebilstu, ka tur taču ir daudz cilvēku, bet, redz, tie neesot gana interesanti. Protams, eiropietes automātiski skaitās kā interesanti cilvēki… Vīrietis grib dabūt mūsu telefona numurus, bet sakām, ka telefonus atstājām mājās, bet savus tadžiku numurus no galvas nezinām. Kas arī ir taisnība. Viņš mums iedod savu numuru – ja nu esam Horugā, lai viņam zvanot. Interesanti, ka tadžiki pat nejautā, vai gribam ar viņiem satikties, viņi to uztver kā pašsaprotamu lietu. Vai nu domā, ka ir tik neatvairāmi, vai nu domā, ka visas eiropietes bez izņēmumiem ir ieinteresētas satikties ar katru pretimnākošo vīrieti. Ej nu sazin. Adri iziet laukā, vīrietis man jautā, kur pusdienosim. Saku, ka tepat. Viņš piedāvā doties uz kafejnīcu. Atsaku. Tad prasa, kur vakariņosim. Jopcik, kā lai no šī tipa tiek vaļā? Laimīgā kārtā Bobo uz brīdi ir atbrīvojies no citiem pacientiem, var pieņemt šo vīrieti un pastāstīt mums, kas darāms. Jātaisa tējas pēc viņa piegādātām receptēm, kamēr viņš turpina pļāpāt ar katru konkrēto pacientu. Tas nemaz nav viegls darbs, jo receptes rakstītas ar roku, bet rokraksts… ļoti, ļoti grūti salasāms. Visu sarežģī arī tas, ka daži augu nosaukumi rakstīti tadžikiski, daži krieviski, kas apgrūtina pat minēšanu. Turklāt šeit lejā nav etiķešu, visi nosaukumi tējām jāraksta ar roku. Respektīvi – baigais haoss un neorganizētība. Ja būtu zinājušas, ka šodien strādāsim aptiekā, būtu paņēmušas visas sadrukātās etiķetes un receptes datorrakstā, lai varam darboties bez problēmām. Tagad ik pa laikam nākas gaidīt, kad Bobo ir kāds brīvāks brīdis, lai noskaidrotu nesalasāmos nosaukumus. Ļoti stresaina diena, kurā jūtamies kā īstas nejēgas. Un viss tikai tāpēc, ka mūs nepabrīdināja, ka strādāsim aptiekā.

 

Mūsu uzmācīgais vīrietis sēž laukā uz trepītēm un strinkšķina rubābu. Ja no sākuma skaņa liekas patīkama, tad pēc kāda laika sāk pamatīgi krist uz nerviem.

 

Visu laiku nāk pacients pēc pacienta. Bobo sanāk pamatīgi nostrādāties.

 

Tuvojas plkst. 14:00. Bobo saka, ka laiks vārīt tēju. Izrādās, ka tuvākais ūdens ņemšanas punkts ir viesnīcas pagalmā. Dodos ar tējkannu uz turieni. Kad pēc pāris minūtēm atgriežos, aptiekā muzicē jau vairāki puiši, skan rubābs, bungas, balsis. Viņi drīz dodas prom, un Bobo pievienojas mūsu pusdienām – maize, džems, sviests, siers, tēja. Pēkšņi zem galda Bobo pamana neizdzertu konjaka pudeli un nosmej, ka to viņam sūta pats Allāhs. Šādai debesu zīmei pretoties nevar, ir jādzer! Man jau bija aizdomas, ka aptiekā, kur sievas nav blakus, viņš droši vien ar draugiem laiku pa laikam ierauj pa kādai glāzītei. Lūk, pierādījums. Arī mums nav lemts izsprukt no Allāha gribas…

 

Kad atgriežamies mājās, tur ieradusies Ošura mamma Maļika ar meitu Avdžiju un Farangisas māsīcu Diloromu. Un… mani darbistabā gaida pazudusī mugursoma!! Gandrīz pēc mēneša atkal ieraugu savu mugursomu. Šķiet, ka soma izceļojusies vairāk nekā es.

 

Beidzot varu atdot visus suvenīrus. Bobo ļoti priecājas par Rīgas melnā balzāma pudelēm. Diemžēl visas konfektes sakusušas vienā čupā. Labi, ka vismaz bija safasētas atsevišķos maisiņos.

 

Tualetē mūs sagaida nepatīkams pārsteigums – uz viena no trīs caurumiem uzlikts plastmasas tualetes pods. Nekas, lietošu citu caurumu. Krāmēju laukā mantas no savas noklīdušās somas un pa logu vēroju, kā visi, izņemot mani un Adri, stāv pie tualetes un skatās, kā Bobo cenšas iecementēt jauno podu. Vesela epopeja.

 

Kad beidzu mantu krāmēšanu (sasodīts, tagad man lielākā daļa mantu ir dubultā!), ar Adri dodamies nelielā pastaigā. Satiekam Maļiku un Diloromu, viņas saka, ka Farangisa kaut kur zemāk uz ciema pusi tvarsta bulli. Dodamies palīgā. Tas tiešām ir satrakojis, skrien mums virsū kā vērsis! Tīri baisi! Laimīgā kārtā Farangisa ar mietu viņu ietriec kūtī.

 

Vakariņās šodien zupa ar kartupeļiem, tomāti, gurķi, arbūzs un, protams, somas atrašanās nosvinēšanas kārtā arī Rīgas melnais upeņu balzams. Pirmo tostu saka Bobo, otro nākas teikt man. Bobo nosauc balzamu par varen labu dzērienu un priecājas par tā 30% stiprumu.

 

Pēc vakariņām… maza atpūta, bet tad jāķeras klāt manam un Adri promšmaukšanas plānam. Iepriekš izlēmām, ka būtu pieklājīgi tajā piedāvāt piedalīties arī Farangisai, tāpēc tad, kad viņa uzrodas mūsu istabā, izstāstu par plānu doties uz 4 km attālumā esošo karsto avotu un vērot augusta zvaigžņu lietu. Prasu, vai viņa vēlas mums pievienoties. No sākuma Farangisa atsakās, bet es saku, lai iztēlojas zvaigžņotās debesis, sēdēšanu siltā avotā… Beigās viņa ar aizrautību piekrīt. Sākam plānot, kā izlavīties no mājas tā, lai neviens nepamana. Tapčanā zem segām sabāžam spilvenus, lai izskatās, ka mēs tur guļam. Ha, ha, ha, līdz šim kaut ko tādu esmu redzējusi tikai filmās! Iztīrām zobus, Farangisa novēlē Momo “ar labu nakti”. Mugursomas un biezās jakas iznesam pie galvenajām durvīm, kuras vakaros neviens nelieto. Ap plkst. 22:00 šmaucam prom. Mums līdzi dodas arī Rembo – uz piedzīvojumiem dikti kāra sunene, lai gan viņai drīz tuvojas dzemdību laiks. Ejam lejup pa mašīnu ceļu. Vietās, kur māju pagalmos manāmi cilvēki, Farangisa liek izslēgt lukturīšus, lai mūs neviens nepamana. Arī gar viesnīcas sētu nākas lavīties teju tupus. Ja kāds mūs pamanītu un vēlāk pateiktu vecvecākiem, būtu lieli sūdi. Vismaz Farangisai, jo šejienes meitenēm pa naktīm blandīties apkārt nav pieņemts. Kad tiekam uz lielceļa, varam bez uztraukuma doties uz priekšu. Suns ik pa laikam zibina savus acu prožektorus. Naktī šis apmēram 4 km garais ceļš ir daudz patīkamāks – necepina saule. Pēc kādas stundas sasniedzam karsto avotu. Šovakar esam ieplānojušas ieņemt vīriešu avotu, kas ir apaļas formas veidojums, gluži kā tāds Flinstonu džakuzi zem atklātas debess. Lēcošais mēness met iespaidīgu ēnu uz Afganistānas kalniem. Vējiņš gan ir visai pamatīgs, grūti izģērbties. Arī ūdens nav diži silts, bet jebkurā gadījumā ūdenī ir siltāk, nekā ārpus ūdens. Vai nu nav īstā stunda, vai nu  nav pienācis īstais krītošo zvaigžņu laiks, bet pamanām tikai vienu garu, garu krītošo zvaigzni (bet tā ir nudien tāda, kā parasti zīmē multfilmās – pāri visam debesjumam!) un pāris sīkuļus. Pārāk ilgi nemērcējamies, lai nenosaltu. Ar Adri jau esam saģērbušās un apsēžamies uz sieviešu avota jumta. Pamanām, ka pa ceļu tuvojas mašīna. Un apstājas. Sasodīts. Ko te kāds var meklēt nakts vidū? Farangisa vispār tikai tagad kāpj laukā no avota un fiksi nāk pie mums ģērbties. No mašīnas izkāpj kāds puisis. Viņš neliekas par mums ne zinis, bet aiziet izpētīt sieviešu avotu. Dīvaini. Redzam, ka mašīnā ir vēl trīs cilvēki. Farangisa atpazīst, ka no mašīnas izkāpušais puisis ir viņas brālēns un dodas apsveicināties. Pēc neilga brīža uzrodas vēl viena mašīna. Nu sākas drāma, kas pārspēj pat meksikāņu seriālus! No otrās mašīnas izraušas divas sievietes, kuras no pirmās mašīnas izvelk divas meitenes un puisi. Pirmais puisis šajā brīdī slēpjas aiz savas mašīnas. Sievietes sāk skaļi lamāties un pamatīgi iekaustīt abas meitenes un puisi. Rauj gan aiz matiem, gan sit ar dūrēm. Kārtīgs kautiņš. Tikmēr mēs ar Adri sēžam neizpratnes pilnas un veramies šajā sirreālajā ainā, kas izskatās trakāk nekā jebkurš seriāls. Kas notiek? Farangisa mums no ceļa sauc, ka labāk doties prom. Bijām ieplānojušas turpināt zvaigžņu vērošanu no sieviešu avota jumta, bet, sasodīts, nekas nesanāks! Fiksi sakrāmējam somas un mudīgi dodamies prom, jo neizprotamā drāma izskatās baisi. Vēlāk Farangisa paskaidro, ka puiši atbraukuši ar meitenēm uz avotu. Šāda randiņa vietas izvēle šajā reģionā nozīmē tikai vienu – seksu. Otrajā mašīnā acīmredzot bija meiteņu radinieki, kas viņas paglāba no šī “neiedomājamā grēka un negoda ģimenei”. Otrā mašīna mums aiztraucas garām. Pēkšņi Adri atceras, ka uz avota jumta aizmirsusi savas ziepes. Ejam atpakaļ. Abi puiši vēl ir tur. Farangisa aiziet ar viņiem aprunāties, viņi piedāvā mūs aizvest līdz Avdžai. Redz, cik jauki, tikai… nabaga Rembo nākas palikt uz ceļa kājiniekos. Žēl, jo suns mūs visu laiku uzticīgi pieskatīja. Pa ceļam brālēns Farangisai izstāsta visu notikušo, ko viņa mums vēlāk pārtulko. Puiši mūs izlaiž pie viesnīcas, tālāk ceļu turpinām kājām. Izrādās, ka abi pārīši bija sarunājuši randiņu, bet meitenes par to pastāstījušas trešajai draudzenei, kura savukārt par šo visu pasūdzējusies meiteņu ģimenēm. Laikam jau viņai skauda, ka draudzenēm sarunāts randiņš. Tā nu vecākās māsas ar brāļiem bija lekušas mašīnā un dzinušās pārīšiem pakaļ. Tāpēc arī tāda drāma uz ceļa. Oficiāli nekādi randiņi nedrīkst notikt, negods ģimenei. Farangisa teica, ka mājās tēvi meitenes noteikti kārtīgi piekaus, neglīti nogriezīs matus un liks staigāt ar lakatiem. Savukārt puišus vai nu piekaus meiteņu brāļi, vai nu viņi tiks nodoti policijas rokās, lai gan nekas pat nenotika. Kādi barbariski paradumi.

 

Mēness tik spoži izgaismo ceļu, ka lukturīšus nemaz nevajag. Man tik ļoti patīk pastaigas mēnessgaismā! Kad nonākam pie īsceļa uz māju, piesēžam uz akmeņiem, lai pavērotu augusta zvaigžņotās debesis. Daudz pļāpājam par dažādiem attiecību jautājumiem šajā kultūrā. Farangisa stāsta, ka šeit topošās vīramātes pat mūsdienās bieži vien ved meitenes pie ārsta, lai pārbaudītu, vai dēla līgava tiešām ir nevainīga. Tas gan vairāk izplatīts pārējā Tadžikistānā, savukārt Pamirā jaunā vīramāte mēdz pārbaudīt kāzu nakts palagu - ir asinis vai nav. Puišiem var būt lērums sieviešu, bet sievietei pirms kāzām jābūt nevainīgai. Godīgi? Nesen pieņemts likums, ka līgava pirms kāzām var prasīt pārbaudīt, vai līgavainim nav STS. Vismaz kaut kas. Savukārt pēc kāzām vīrieši bieži vien uzskata seksu par pašsaprotamu lietu un to pieprasa no sievas, kad vien ienāk prātā. Turklāt, ja vīrietis krāpj sievu, uz viņu sabiedrība neskatās īpaši nosodoši, bet, ja sieva krāpj vīru - ai, ai, ai!

 

Pagalmā viss mierīgs un kluss. Ielavāmies mājā, noliekam somas un dodamies gulēt. Pulkstenis jau rāda plkst. 02:00 naktī.