© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2018. gada 11. februāris. Ungārija, Budapešta. Mākslas un fotogrāfiju ielenkumā

 

Kad vakar jautāju Adri, vai viņa šodien gribēs braukt prom agri no rīta vai palikt uz visām semināra “atvadīšanās” muļķībām, viņa teica, ka nejūtas tik vesela, lai blandītos apkārt pa ciemiem vai Budapeštu, tāpēc brauks uz māju pusi vien pēcpusdienā.  

 

Kamēr citi saldi šņāc pēc vakardienas ballītes, ceļos jau plkst. 06:20, lai paspētu uz autobusu. Aizelsusies ierodos pieturā, par laimi – laicīgi.

 

Jau vakar izpētīju, ka manis izvēlētais autobuss brauc līdz Veszprem dzelzceļa stacijai, bet ir arī tādi autobusi, kas brauc tikai līdz autoostai. Abas vietas atrodas apmēram 25 minūšu gājiena attālumā. Iekāpju autobusā, vēroju apkārtnes ainavas, kad pēkšņi autobuss piebrauc pie autoostas un apstājas. Šoferis man kaut ko ungāriski saka. Ak nē, vai tiešām šis autobuss tālāk nebrauks? Aizeju pie viņa un parādu blociņu, kurā laimīgā kārtā esmu uzrakstījusi “dzelzceļa stacija” ungāru valodā. Viņš pasmejas un aizved mani līdz dzelzceļa stacijai. Uhh… Laikam prasīja, vai man nav jākāpj laukā autoostā.

 

Ap plkst. 09:30 esmu atgriezusies Budapeštā. Lēnā garā dodos uz Ludwig Museum of Contemporary Art pusi. Šodien pārčāpoju pāri savam piektajam Budapeštas tiltam! Izcili silta un saulaina diena.

 

Ludwig Museum darbinieks ir tik jauks, ka man iedod “ES pilsonis zem 26 gadu vecuma” atlaidi, kaut arī man jau ir 26 gadi. Paldies! Muzejā ir divas apjomīgas modernās un laikmetīgās mākslas izstādes, abas ļoti interesantas. Vienā ir apkopoti dažādu mākslinieku darbi, gan Pablo Pikaso, gan dažādi ungāru mākslinieki. Otra izstāde ir veltīta mākslinieku sadarbības projektiem ar neredzīgiem cilvēkiem / lauciniekiem / bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem un citiem sociālas dabas projektiem. Ļoti jauki iekārtotas un interesantas izstādes. Tiešām vērtīgi pavadīts laiks.

 

Tālāk dodos atpakaļ centra virzienā. Nudien, ej, kur gribi, visas ēkas ir ļoti skaistas! Varbūt tikai mazlietiņ apdrupušas.  

 

Nākamais plānā ir Robert Capa Contemporary Photography Center, kurā arī aplūkojamas divas izstādes. Viena ir paša foto žurnālista Robert Capa izstāde ar darbiem no 30. – 50. gadiem. Lieliskas fotogrāfijas, bet iespaids drūms, jo galvenā tēma ir karš. Otra ir izstāde “Golden Boundaries. Youth Culture” par jauniešu kultūru, pieaugšanu un dažādām subkultūrām vairākās pasaules valstīs. Ļoti, ļoti interesanta izstāde, kurā apkopoti daudzu fotogrāfu projekti.

 

Tā kā Adri kafejnīcā satikusies ar pāris draugiem, bet tagad izdomājusi doties apmēram divu stundu pastaigā pa pilsētu, tad prasu, vai viņas dzīvokļa biedri mani varētu ielaist mājā, jo staigāju pa Budapeštu jau kādas astoņas stundas ar visu mugursomu plecos. Viņa sazinās ar portugāļiem, laimīgā kārtā viņi ir mājās. Tā nu arī es tieku iekšā. Pēc kāda laika pie loga klauvē Aleksandrs. Viņš ar saviem koferiem negribēja pievienoties pastaigai, tāpēc atnāca šurp, jo savas mantas atstās te, bet paliks pa nakti pie kādas Adri draudzenes, jo šeit knapi pietiek vieta man, ha, ha. Vispār jābrīnās, ka viņš atrada pareizo logu, pie kura klauvēt. Uzcienāju viņu ar mūsu Tadžikistānas fito-tēju. Dīvaini iejusties “namamātes lomā” dzīvoklī, kurā es nedzīvoju. Smieklīgi, ka arī viņu pārsteidz, cik karstu tēju es spēju iedzert, lai gan man tā liekas absolūti normāla tējas temperatūra.

 

Vēlāk atnāk Adri, kura fiksi nodušojas un dodas tikties ar trīs sen neredzētiem draugiem, kā arī sapazīstināt Aleksandru ar viņa naktsmāju īpašnieci.

 

Tāds mazliet dīvains pēdējais vakars Budapeštā, bet diena bija lieliska un ļoti vērtīgi pavadīta izcilos muzejos. Turklāt no Aleksandra uzzināju, ka tāpat neko būtisku semināra “atvadu” daļā nepalaidu garām. Vien visādas muļķīgas “atvadu” aktivitātes.

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now