© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2016. gada 10. augusts. Piena tirgotāji un bedres, bedrītes

 

Pa Latvijas ceļiem līdzvērtīgas kvalitātes šoseju aizripinājāmies līdz Morshyn, kas izslavēta ar saviem dabīgajiem minerālūdeņiem un sanatorijām. Pirmais, kas pilsētā pārsteidza - tantiņas, kas ielu malās tirgoja plastmasas pudelēs sapildītu pienu. Nākošais uzmanību piesaistīja mežonīgais ekskursiju piedāvājumu apjoms. Vispār jāsaka, ka katrs pelna, kā māk – vietām varēja atrast piedāvājumu par 2 grivnām uzkāpt uz parastiem istabas svariem un nosvērties!

Izstaigājām galveno ielu, ielūkojāmies šādās tādās bodītēs, pastā beidzot tiku pie pastmarkām, pastaigājāmies pa sanatorijas parku, bet tad izdarījām arī pašu svarīgāko - nogaršojām minerālūdeni. 

 

Visu laiku lūkojāmies pēc tūrisma informācijas centra, lai noskaidrotu, kā atrast nākamo iecerēto apskates objektu - Dovbush klintis, bet nekur neredzējām norādes. Pamanīju kultūras namu, teicu mammai, ka varam ielūkoties tur. Info centru neatradām, toties atradām bibliotēku. Bibliotekāre mums pastāstīja, ka šajā pilsētā info centra nemaz nav. Nu kā tā var būt? Kad prasījām, kā atrast klintis, viņa teica, lai ņemam kādu ekskursiju. Teicām, ka paši gribam, nevajag mums nekādu ekskursiju. Tad viņa teica, lai ņemam taksometru. Teicām, ka gribam paši ar savu auto, lai pastāsta, kā tur aizbraukt! Beigu galā viņa palika visnotaļ laipna un no saviem krājumiem izvilka karti un parādīja. Paldies!

Ak, cik tas ir šausmīgi, ka visi, pat bibliotekāri atbalsta vietējo ekskursiju biznesu un nemaz negrib tik vienkārši atklāt, kā pašam kaut kur nokļūt... 

Interesanti, ka šajā pilsētā visi labi saprotu krieviski, bet runā tikai ukrainiski. Puslīdz saprast var. 

Ar mašīnu piebraucām tuvāk minerālūdens ieguves vietai un piepildījām lielos bunduļus. 

Kādā pilsētā pa ceļam piestājām vienam onkulim uzjautāt, vai pareizi braucam uz klintīm. Šis bija baigi laipnais, visu laiku runājot tētim ķērās pie pleca un apstiprināja, ka braucam pareizi, priecājās, ka esam no Latvijas. 

Drīz vien sākās ļoti, ļoti bedrains asfalta ceļš. Katrs brauc, kā grib, pa kuru pusi grib - pa labo, pa kreiso, pa vidu, pa nomali. Ceļa noteikumus nosaka bedres.

 

Braucot cauri ciemam pamanījām, ka viņi veido ļoti dīvainas sienas gubas - šauri siena krāvumi uz eglēm, kuros krauj pat zaļu sienu. Šādā veidā tas droši vien ļoti ātri izžūst.

 

Aizbraucām līdz punktam, kur palikuši 4 km līdz klinšu apskates taku sākumam. Onkulis uzreiz klāt un piedāvā apskates ekskursiju. Knapi tikām vaļā. Pēc pāris metriem nosacītā sarga būdā cits vīrietis prasīja maksāt par braukšanu tālāk. Tur sekoja grants ceļš ar briesmīgām bedrēm. Vidējais braukšanas ātrums ap 9 km/h. Baigie akmeņi. Vienā vietā atstājām auto un sākām iet ar kājām. Pretī brauca "Toyota Auris", tētis uzrunāja šoferi un prasīja, kāds bijis ceļš. Teica, ka apmēram līdzīgs, bet ir izbraucams. Tētis gāja atpakaļ uz mašīnu un pa ceļam savāca arī mūs. Laikam tas tomēr nebija tas labākais lēmums, jo vienā brīdī kaut kur iesprūdām tā, ka no riepas sāka kūpēt melni dūmi un smirdēt pēc deguma!! Izlecām laukā, izrādījās, ka pie vainas paliels akmens, uz kura riepa bija uzsprūdusi. Kaut kā mašīnu nodabūjām nost un turpinājām ceļu. Reāli šitādam ceļam vajadzētu džipu. Mašīnu drīz vien atstājām ceļa malā un tālāk gājām kājām. Diez ko daudz nobraukuši nebijām.

Galapunktā n-tie cilvēki uzbāzās prasot, vai negribam ekskursiju / izjādi / foto ar zirgu. NĒ, paldies!!! Prasīja tik bieži, ka nudien jau piegriezās. Sāku viņiem atbildēt latviski. A šie savā starpā: "Viņa nesaprot." Kā tad, paši jūs nekā nesaprotat!! Par laimi šitie uzbāzīgie tipi bija tikai pašā sākumpunktā, pēc tam viņi vairs netraucēja un varējām brīvi klaiņot pa klintīm.

Žēl, ka nebija marķētas takas, lai varētu izsekot visām skaistākajām klintīm, katrs klīda, kur gribēja. No sākuma ar Oskaru uzkāpām kaut kur augšā, bet sapratām, ka tālāk netiksim. Tad sākām sekot vienai grupai ar gidu, bet nojautām, ka drīz iznāksim tur, no kurienes bijām jau atnākuši, tāpēc atdalījāmies no viņiem un turpinājām klaiņot pa mežu. Varenas un skaistas klintis, mežonīga daba, iespaidīgi! Kas līdzīgs jau redzēts Čehijā un Vācijā, bet nekas, dabas spēks pārsteidz katru reizi no jauna... Skaisti!!


Kādā brīdī netīšām iztraucējām vienu kailfoto sesiju, ups...


Šur tur uzkāpjot uz klintīm pavērās skats uz.... kalniem!!

 

Pa to pašu briesmīgo ceļu kratījāmies atpakaļ, pa ceļam piestājām pie neliela, bet skaista ūdenskrituma.

 

Pēc visu briesmīgo ceļu pievarēšanas beidzot nonācām uz šosejas, bet pat tur brīžiem gadījās pa kādai pēkšņai bedrei.

Braucot novērojām, ka pārsvarā pat pie "biezām" mājām stāv vecie žiguļi. Nu jā, pa šiem ceļiem smalkus auto jau nav vērts lauzt...

Naktsmājas - kāds superlēts motelis, kur par istabiņu 4 personām ar cenā iekļautām brokastīm samaksājām vien ap 8 EUR! Un nevarētu teikt, ka istaba būtu briesmīga. Absolūti normāla.

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now