© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2016. gada 8. augusts. Vietējais kolorīts

 

Kārtīgi izgulējāmies, tad cēlāmies augšā, pagalma vidū rindas kārtībā nomazgājāmies, bet tad steidzu sabildēt ukrainiskās iekštelpas, kamēr neviens nemana.

 

Gan šeit, gan arī vakar Lukiv bija ļoti dīvaina augstuma tualetes sēžamais - apsēsties stipri par zemu, bet kāpt virsū ar kājām tā kā bišķi par augstu, turklāt bija bail ielūzt. Tā arī netikām skaidrībā, kāds ir pareizais pielietojuma veids, bet katrs lietojām pa savam.

 

Pēc tam tikām pie kārtīgām brokastīm-pusdienām gan ar zupu, gan kotletēm, gan kartupeļiem. Principā ēdieni tādi pat līdzīgi un smagnēji kā pie mums Latvijā.

Neminēju, ka šeit viņi dzīvo divās mājās - ķieģeļu māja ir vairāk kā dzīvojamā ēka, bet jaunā koka ēka kalpo par virtuvi. Izrādās, ka Gaļinas un Grigorija dēlam Sergejam kādu laiku tika maksāts nevis naudā, bet dēļos - tā arī tika uzbūvēta jaunā koka ēka.

Ar Oskaru izmetām loku pa Kukuriky - lai iepazītu vietējo arhitektūru. Man tik ļoti patīk šīs koši krāsotās koka mājeles! Apkārtne smilšaina tā kā tāda jūrmala. Viss kluss un mierīgs.

 

Visas ciema govis gana viens gans. Uz plkst. 12:00 govs pati (!!) atnāk mājās, pa visnotaļ šaurām durtiņām tiek kūtī un tur ēnā atpūšas līdz 15:00, kad atkal dodas prom. Cik gudra govs!

 

Mazliet vēlāk atkal atbrauca Ludmila, Vasīlijs, Roma, kopīgi aizgājām uz tuvējiem kapiem, kur apglabāta tētim pazīstama "radiniece". Ieejot kapos ukraiņi pārkrustās, tad pieiet pie sava radinieka pieminekļa un uz bildes nobučo (!!). Šāda pieminekļu bučošana man likās vairāk nekā spocīga. Visiem pieminekļiem bez izņēmuma virsū ir vai nu fotogrāfijas vai iegravētas bildītes. Aiz katra pieminekļa - zils krusts, bet ap krustu apsietas dažādas krāsainas lentītes. Daži pieminekļi greznoti ar ļoti košām tradicionālu rakstu mozaīkām. Ļoti neparasta izskata kapi, tādi nekur nav redzēti. Vecais onkulis Grigorijs smējās, ka viss krāsots zilā krāsā, jo tā esot vislētākā no krāsām. Par lentītēm teica, ka tām īpašas nozīmes nav, tās esot dekorācija, gluži tāpat kā mākslīgie ziedi. Dīvaini, ka pat nesen glabātiem kapiem virsū sakrauti plastmasas ziedu vainagi.

 

Teicām, ka šodien baigi karsta diena. Viņi atbildēja: "Jā, pēdējās dienas ir karstas. Iepriekš gan bija visai vēss, ap +25C līdz + 30C grādiem." Tas skaitās vēss??

“Radi” centās mūs pierunāt palikt ilgāk, bet diemžēl mums bija visai ierobežots laika grafiks, tā nu pēc jaukās ciemošanās sekoja skumīgas atvadas...

Forši, ka mūsu "radinieki" dzīvoja tieši laukos, ļaujot iepazīt šo Ukrainas daļu, jo citādāk mazā lauku miestiņā mēs diez vai nokļūtu.

Vēlreiz aizbraucām pie jaunajiem uz Lukiv, kur tikām pie pašu audzēta truša ceptiem gabaliņiem un citiem gardumiem ceļam. Viņi mūs pavadīja līdz ezeram, kur paši palika atpūsties, bet mēs turpinājām ceļu.

Liela daļu lauku ir neapstrādāti, bet tie, kas ir apstrādāti, caurmērā apaudzēti ar kukurūzu vai saulespuķēm. 

Uz ceļiem ļoti, ļoti daudz žiguļu, bet tie vismaz piemēroti visām bedrēm un bruģētajiem ceļa fragmentiem. Apdzīvotās vietās redzami ļoti daudzi zirgu pajūgi.

Visās malās vērojama zili dzeltenā krāsas kombinācija - uz ceļa stabiņiem, autobusa pieturās, utt. Arī dažādi saukļi "Lai dzīvo Ukraina!" un tamlīdzīgi. Patriotisms zeļ un plaukst. 

Runājot par šodienas ceļa kvalitāti, minēšanas vērts šķiet šis citāts.  
Mamma: "Kā tev patīk šis ceļš?"
Tētis: "Labāk nekā vakardienas. Vietām pat varu braukt ar ātrumu 70 km/h!"


Jāpiebilst, ka saruna notika par šosejas kvalitāti... Periodiski ceļš šķiet tīri labs, tad pēkšņi uzrodas lielas bedres vai valnīši, spēj tik bremzēt. Brīžiem braucām pa tādu kā bļodu - apmale izbraukājusies tik augsta, ka pat gribēdams nevarētu nobraukt nost. Vietējie pie saviem ceļiem pieraduši, un mūs apdzina gan žiguļi, gan kravas auto... Nevarētu teikt, ka mums ir baigi zemā mašīna, bet šiem ceļiem ar visām bedrēm, rievām, vaļņiem, gropēm tā tomēr bija par zemu, lai varētu braukt tik bezbēdīgi kā vietējie.

 

Pat lielākās pilsētās pa ielām pastaigājas vistas un govis. 

Vietām manāmi bezgalīgi plaši kviešu lauki, gluži kā tāds tuksnesis, kas iestiepjas tālēs zilajās.

 

Vakarā iebraucām Ļvovā, kur mums bija izīrēts vesels dzīvoklis par apmēram 20 EUR. Tētis negribēja auto ar ārzemju numuru vienkārši atstāt uz ielas, arī mūsu "radi" bija teikuši, ka pilsētā pa nakti atstāt auto uz ielas varētu būt bīstami. No dzīvokļa atslēgu devējas uzzinājām, ka netālu ir maksas autostāvvieta. Aizbraucām līdz tai, bet izrādījās, ka tas ir laukums, kurš norobežots ar šlagbaumu, bet bez sarga. Baigā jau nu jēga. Netālu tētis ieraudzīja policijas auto, gribēja uzjautāt viņiem, vai viņi nezina kādu apsargātu stāvlaukumu, bet mašīnā neviena nebija. Gaidīja, gaidīja, bet tā arī policistus nesagaidīja. Apjautājās tuvumā esošajiem kafejnīcas puišiem. Viņi teica, ka stāvlaukumā ar šlagbaumu ir novērošanas kameras un tas ir drošs, bet principā nekas slikts nenotiks arī tad, ja auto vienkārši atstāsim ielas malā. Tad nu tika izlemts braukt atpakaļ un auto atstāt pie mājas. Ielas Ļvovā ir visnotaļ haotiskas, arī braucēji tādi paši, tāpēc sekojot navigatora norādei "iebrauciet aplī" kā nu tas gadījās, kā ne, bet par apli tika uztverta iela, kas nepavisam nebija aplis, un jau pēc mirkļa tieši mums pretī drāzās viens taksometrs - bijām iebraukuši vienvirziena ielā pretēji kustības virzienam!! Ups!! Bet viss labs, kas labi beidzas.

Īstenībā pirmais iespaids par Ļvovu - parasta Eiropas pilsēta ar visiem "Reserved", "Zara" un tamlīdzīgiem veikaliem, vienīgi visas ielu izkārtnes rakstītas kirilicā, bet visādi citādi viss ļoti eiropeiski. Tad jau redzēs, ko rādīs rītdiena.

Tāds troksnis salīdzinot ar pagājušo nakti...

Show More
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now