© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2016. gada 7. augusts. Ukraiņu viesmīlība un milzu spilveni

Izvēlētais galamērķis - Ukraina - manās acīs šķita gana eksotisks, tāpēc šogad izlēmu pēc pāris gadu pārtraukuma atkal pievienoties ģimenes ceļojumam. 

 

Tā kā iepriekšējā dienā ar grupu “Daba San” tika nospēlēti veseli divi koncerti, no kuriem pēdējā uzstāšanās reizē "Vislatvijas Dziesminieku saietā" no skatuves nokāpām tikai ap plkst. 02:00 naktī, pa taisno brāzāmies uz Rīgu un jau neilgi pēc plkst. 05:00 biju iesēdusies ģimenes auto, tad praktiski visu ceļu līdz Ukrainas robežai nogulēju. Jāteic - visnotaļ izdevīgi, jo garais ceļš paskrēja kā viens mirklis. 

 

Uz Polijas - Ukrainas robežas nostāvējām tikai kādu stundu, kas, salīdzinot ar gaidīto, nešķita nemaz tik daudz. Jāteic, ka neliels bardaks tur valdīja, visu laiku tevi sūta no viena loga pie otra, nepārtraukti prasa, kur brauc, kāpēc brauc. Tomēr gribas minēt, ka uz zīmēm viss vairāk vai mazāk saprotami uzrakstīts, haosu vairāk ievieš rindās stāvošie cilvēki, kuri, vietējie būdami, šķiet zinošāki un kaut kur tevi aizsūta pretēji tavai loģikas izpratnei. Iepriekš tika lasīta informācija, ka katram auto pasažierim uz robežas būs jāpilda nezin kādas veidlapas, bet nekā tamlīdzīga. Tā lūk, ar ticēšanu tam, kas rakstīts dažādās ceļojumu ieteikumu lapās. Pretējā virzienā stāvošās rindas gan šķita biedējoši garas, viena sieviete paguva mūs sabiedēt, ka vienreiz, lai tiktu atpakaļ uz Poliju, rindā nostāvējusi veselas 8 stundas! Lai nu kā tur ar visām robežas lietām būtu, stundas laikā tikām pie zīmodziņiem pasē un nokļuvām Ukrainā. 

 

Uzreiz aiz robežas ar melnu žigulīti mūs sagaidīja "radinieki" - tēta tēva māsas vīra māsas meitas meita Ludmila ar vīru Vasīliju un mazo dēlēnu Romu. Kaut kā tā. Es jau pati esmu paguvusi saputroties šajā "radniecības" penterī. Sapazināmies. Pēc neilga laiciņa piestājām pie veikala, jo viņi gribēja nopirkt maizi. Tad puiku Romu iesēdināja mašīnā pie mums, pa vidu starp mani un brāli. Baigi pļāpīgs sīkais. 

 

Pa ceļam pavērās skati uz milzīgiem saulespuķu laukiem. Ahā, redz, kāpēc "semočkas" ir tik populāras!

 

Mūsu “radi” dzīvo ciemā Lukiv. Ciemā pa ielām vēsā mierā skraida vistas, daudzi cilvēki motorizēto transporta līdzekļu vietā izvēlas zirgu pajūgu. 

  

"Radu" māja bija daudz smalkāka, nekā no Ukrainas biju gaidījusi. Izrādās, ka pie tā "vainojama" cigarešu kontrabanda uz Poliju, kas vietējiem šeit ir visai tradicionāls bizness. Nevarētu teikt, ka viņi būtu slinki un negribētu strādāt, nebūt ne. Bet, piemēram, ja Ludmila par darbu DUS saņēma vien 50 dolārus mēnesī, turklāt seifa nemaz nebija, kas nozīmēja īpaši bīstamu darbu? Kaut kā jau jāizdzīvo ir. Vasīlijs pat interesējās, kā ar darba atrašanas iespējām Latvijā, ar domu, ka varētu kādus pāris mēnešus, piemēram, celtniecībā piepelnīties šeit. Redz, cik paradoksāli. Latvieši skrien prom uz citām Eiropas valstīm, cerot uz nezin kādām algām, bet ukraiņiem kā laimes zeme šķiet Latvija. 

 

Māja no vienas vietas piebāzta ar paklājiem un, protams, ne tikai uz grīdas, bet šur tur arī uz sienām. Un svētbildes katrā istabā. Tā vien šķiet, ka tevi visu laiku kāds novēro. 

 

Galds servēts ar tipiski slāviskām apzeltītām krūzēm, bet ja parasti par ko tādu rauktu degunu, tad šajā vietā tas likās īsti atbilstoši un jauki. Pamatēdiens - kāpostu tīteņi ar visādām uzkodām. Interesanti, ka maizi sagrieza un ielika nevis kādā traukā, bet tāpat - uz galda. Arī bez kā grādīgāka iemalkošanas neiztikām, šķita nepieklājīgi atteikt.

 

Stereotips par Ukrainu, kas jau pirmajā vakarā izrādījās esam patiesība, nevis tikai stereotips - sliktie ceļi. Kad vecāki iepriekš šausminājās par visiem internetā atrodamajiem slikto ceļo aprakstiem Ukrainā, es domāju, ka gan jau cilvēki pārspīlējuši un nemaz tik briesmīgi nav, jo... vai gan var būt vēl sliktāki ceļi nekā Latvijā? Vēl iepriekšējā vakarā bijām kratījušies pa nudien briesmīgiem zemes ceļiem, lai tiktu uz "Vislatvijas Dziesminieku saietu". Tomēr... izrādījās, ka ir ceļi, kas var pārspēt pat Latvijas ceļus. Tie atrodami Ukrainā. 

 

Lai nokļūtu pie Ludmilas vecākiem Gaļinas un Grigorija, kas dzīvo ciemā Kukuriky, kratījāmies uz priekšu ar ātrumu 15 km/h! Labais! Nav brīnums, ka vietējie izvēlas zirga pajūgu...

 

Pa ceļam varēja novērot, ka principā nav viensētu - ir vai nu pliki lauki vai arī ciemi. Arī mazais puika Roma, kurš jau atkal sēdēja mūsu mašīnā (ha, ha, pēc tam skolā varēs lielīties, ka vizinājās mašīnā kopā ar latviešiem!) apstiprināja, ka viensētas īsti neeksistē. 

 

Ceļmalas caurmērā aizaugušas ar krūmiem. Tiek ļauta vaļa dabai, kas manā skatījumā ir visnotaļ jauki.

 

Nokļuvuši galā tikām ļoti sirsnīgi sagaidīti. Māja gluži kā tāds etnogrāfiskais muzejs! Zilas sienas, raibu raibie paklājiņi, tradicionālie izšuvumi visās malās... Forši! Nolēmu, ka rīt no rīta būs jācenšas šo visu nobildēt. 

 

Atkal jau mūs sagaidīja bagātīgi klāts galds. Interesanti, ka ne iepriekšējā mājā, nedz arī šeit pēc maltītes nedod saldo, bet grādīgais gan tiek celts galdā.

 

Brīžiem sēdēju un domāju - diez viņi runā krieviski ar ļoti izteiktu ukraiņu akcentu vai arī ukrainiski? Tā arī netiku gudra. 

 

Pensija viņiem ap 40 dolāriem (lai mums labāk saprast apmērus, savas grivnas viņi pārrēķina dolāros). Kā viņi izdzīvo? Nav jau brīnums, ka kontrabanda plaukst un zeļ! 

 

Pēc vakariņām un kārtīgas izpļāpāšanās mums tika ierādītas divas blakus esošās istabiņas. Oho, tik gigantiskus spilvenus līdz šim nudien biju redzējusi tikai muzejos! Arī gulta tik īsa, ka brālim bija vai nu jāguļ pussēdus (kā tas droši vien ar šiem milzu spilveniem un superīsajām gultām paredzēts) vai arī jāsaritinās deviņos līkumos. Ar brāli par šo visu kārtīgi izsmējāmies līdz asarām. Man arī bija jautri, kad nocēlu savu spilvenu un zem segas atradu pāris avīzes un vairākas vīriešu apakšbikses!! Ha, ha, nu atkal mums ar Oskaru bija par ko ierēkt.

 

Gājām mazgāties pagalma vidū, kas bija vienīgā vieta ar tekošu ūdeni. Virs galvas brīnišķīgas, zvaigznēm nosētas debesis. Tik zvaigžņotas debesis nav nemaz tik viegli atrast!

Ai, tik lielisks vakars - riktīga ukraiņu kultūras iepazīšana! Man jau patīk Ukraina!

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now