© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 7. maijs. Šerloks Holmss un Kamdenas kedas

No rīta sakrāmēju somu un devos ceļā. Pirmais pieturas punkts – Beikerstrīta 221b (Baker Street 221b), vieta, kur “dzīvojis” slavenais detektīvs Šerloks Holmss. Dažnedažādie Holmsa piedzīvojumi bērnībā bija mana mīļākā lasāmviela, joprojām ar lielu aizrautību sekoju līdzi visām filmām un seriāliem par šo tēmu, bet, nē, es nestāvēju garajā rindā pie muzeja durvīm, lai par bargu naudu aplūkotu fiktīvu muzeju. Man pietika to redzēt no ārpuses. Interesanti, vai A. K. Doils vispirms realitātē aplūkoja, kā izskatās šī vieta un tikai tad grāmatās Holmsam piešķīra šo dzīvesvietu, vai arī adresi izdomāja uz dullo, tikai pēc tam atklājot, kā tā izskatās? Hmm… Starp citu, “Free Royal Tour” laikā redzējām džentlmeņu klubu, kuru A. K. Doils bieži apmeklēja, un tas kalpoja par iedvesmu savādajam klubam, kurā Šerloks Holmss parasti tiekas ar savu brāli Maikroftu.

 

Tālāk cauri The Regent’s Park devos uz Primrose Hill. Parkā bija daudz kanālu, kur cilvēki izbaudīja nesteidzīgu svētdienas laivošanu; dažnedažādi neparasti putni diedelēja maizes drupačas; visapkārt bija pilns ar futbola spēlētājiem un skrējējiem. Bija grūti iedomāties, ka atrodos Eiropas lielākajā pilsētā. Iepriekš man šķita, ka Londonā praktiski nav suņu. Nu es atklāju, kur tie visi pazuduši – Primrose Hill parkā! Suņi te burtiski čumēja un mudžēja! Visdažādāko šķirņu un izmēru suņi skrēja jestrās rotaļās, mazi bērneļi visa tā vidū sabijušies bļāva, bet mammas mierināja, ka nav par ko satraukties, jo suņi savā starpā izklaidējās. Īstens jampadracis! Uzkāpu Primrose Hill, no kurienes pavērās neparasts skats uz Londonu.

 

Tālāk devos uz Kamdenu (Camden Town) – vēl vienu Londonas alternatīvo daļu, ko man apmeklēt bija ieteikusi Ieva. Viņa teica, ka nevar atbraukt uz Londonu un neaplūkot Kamdenu. Kad no sākuma sasniedzu Kamdenu, īsti nesapratu, kas te tik īpašs, bet tikai tāpēc, ka vēl nebiju atradusi tās centrālo ielu, jo tas gan bija kaut kas!! Mirklī, kad nonācu uz Kamdenas galvenās ielas, tiku ierauta milzīgā cilvēku masā, kas klīda no viena tirgus uz otru, no vienas ielu bodes uz otru. Vēl nekur Londonā nebiju saskārusies ar šādām cilvēku masām! Bet ne jau cilvēki bija galvenais, nē, nē. Tie bija tirdziņi un bodes ar dažnedažādiem alternatīvajiem tērpiem un aksesuāriem. Pirms pāris gadiem, kad man ļoti patika jostas ar spaikiem, šeit būtu iztērējusi visu naudu un piekrāvusi pilnu somu ar visādām jostām. Bet arī tagad bija interesanti izpētīt piedāvājumu. Taču arī šis viss man nešķita galvenais. Visforšākais šajā ielā bija māju fasāžu noformējums – tur bija atrodamas gan kedas, gan zābaki, gan pūķi, gan tumšie eņģeļi un kas tikai vēl ne. Nekad un nekur kaut ko tamlīdzīgu nebiju redzējusi!! Traks rajons, un tieši tāpēc tik foršs. Kamdenai piemīt sava burvība – cilvēku ņudzoņa, trakas bodītes, ielu māksla, neparasts ēku noformējums, tirgu līkloči un maldīšanās tajos, alternatīva un radoša atmosfēra. Lai gan, ja man jāsalīdzina vakardienas Brick Lane vai šodienas Camden, es dodu priekšroku Brick Lane. Bet katrā gadījumā absolūti piekrītu Ievai – Camden ir jāredz (un arī Brick Lane!)! Skaista arhitektūra atrodama visur, bet šādi rajoni ir kaut kas ļoti specifisks, un tieši tas ceļojumus padara aizraujošus - redzēt kaut ko tādu, ko pie mums nevar atrast.

 

Kamdenā satiku arī kādu citu sen neredzētu klasesbiedreni no vidusskolas – Kristīni. Kopīgi izlīkumojām tos Kamdenas stūrus, kurus es vēl nebiju paguvusi izpētīt. Uz mirkli atkal satikos ar Ievu, lai atdotu viņai atslēgas, un pretī saņemt fanzīni, kuras publicēšana kopā ar citiem draugiem ir viena no viņas aktivitātēm. Vēlāk ar Kristīni aizbraucām aplūkot arī viņas darba vietu - bāru “Dirty Martini”. Tā kā man vajadzīgā metro stacija bija Kristīnei pa ceļam, viņa mani pavadīja līdz turienei, pārliecinājās, ka nopērku pareizo vilciena biļeti, un tad jau pienāca laiks atvadīties. Viņa devās mājup, bet es devos uz Luton lidostu.

 

Daudzi latvieši bieži sūdzas par savu valdību, bet britos paguvu novērot lielu cieņu un mīlestību pret karalisko ģimeni. Protams, noteikti arī viņi ir neapmierināti ar kādiem politiskiem vai ekonomiskiem lēmumiem, bet kopumā negānīja savu valdību. Un šķita, ka arī viņiem pašiem piemīt tāds kā karaliskums, augsta pašcieņa un miers. Varbūt tieši tāpēc man Londona šķita ļoti dzīvelīga, bet tajā pat laikā arī mierīga. Es ielās neizjutu tādu stresainu steigu, kāda parasti jūtama lielajās pilsētās. Protams, cilvēki steidzās savās darīšanās, bet man bija sajūta, ka viņi to dara ar nosvērtu mieru. Var jau būt, ka maldos, bet man šāds iespaids radās. Kopumā varu teikt, ka man Londona ļoti, ļoti patika!! Nekad nebiju plānojusi aplūkot Londonu, bet tagad ļoti priecājos, ka tīrās sagadīšanās pēc tur nokļuvu. Īstenībā Londona ir pirmā pilsēta, kas man tiešām patīk. Pirmā pilsēta, kas man patīk kā pilsēta, nevis kā atsevišķi objekti. Līdz šim esmu varējusi vien uzskaitīt konkrētas lietas, kas man patīk konkrētās pilsētās, piemēram, Barselonā man patīk Gaudi arhitektūra, bet vai man patīk pati Barselona? Nē. Venēcijā man patīk kanāli, gondolas, viduslaiku arhitektūra, bet vai man patīk pati Venēcija? Nē. Vīnē man patīk Hundervasera brīnumi, bet vai man patīk pati Vīne? Nē. Šo sarakstu ar līdzīgiem piemēriem es varētu turpināt un turpināt. Bet kā ir ar Londonu? Kas tieši man te tik ļoti iepatikās? Sarkanie autobusi? Vecmodīgie taksometri? Zirgi? Alternatīvie rajoni? Bezmaksas muzeji? Cilvēki? Ielu māksla? Nezinu. Viss kopā radīja kādu īpašu gaisotni, kas man ļoti, ļoti gāja pie sirds. Varbūt šo gaisotni palīdzēja radīt arī tas, ka Londonā viss bija it kā pazīstams, tomēr pavisam citādāks, un nevis tā krasi eksotiski citādāks, bet atšķirīgi bija tieši dažādi sīkumi – mašīnu pārvietošanās pa kreiso pusi, ielu nosaukumu un māju numuru trūkums, sarkanas telefona būdiņas un tamlīdzīgi. Tādi maziņi smadzeņu čakarētāji. Laikam atbilde uz jautājumu, kas tad mani Londonā tik ļoti uzrunāja, ir šāda – īpašā, radošā, brīvības pilnā atmosfēra. Pirmo reizi man iepatikās kādas pilsētas atmosfēra. Parasti pilsētās jau pēc 2 dienām jūtos nogurusi, bet šķiet, ka Londonā es labprāt atgrieztos vēlreiz! Ja nu arī tevi nomāc nepamatotas domas “ai, Londona jau tikai tāda kārtējā pilsēta vien ir, kas gan tur īpašs?”, met tās pie malas un pie pirmās izdevības dodies uz Londonu! Londonai viennozīmīgi piemīt kas īpašs!

 

Lidmašīnā ar lielu interesi izlasīju Ievas iedoto fanzīni, bet tad iemigu. Pamodos no tā, ka visi cilvēki aplaudē. Kas notiek? Stjuarts informāciju atkārtoja arī angliski, un es sapratu, kāpēc tikko tiku izrauta no saldā miega – izrādījās, ka Latvijas hokejisti uzvarējuši Slovākijas izlasi. Ha, ha, vai tad nu tāpēc bija jāiztraucē mans miedziņš?

Show More
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now