© 2023 by Going Places. Proudly created with Wix.com

2017. gada 5. jūnijs. 26 km pārgājiens Jūrkalne - Užava

Lietus lāses pret telti sitās tik skaļi, ka naktī ilgi nevarēju aizmigt. Arī pamodos tieši no lietus pakšķēšanas pret telts jumtu... Jābrīnās, ka par spīti spēcīgajam lietum visas nakts garumā, mana telts bija godam izturējusi un nebija radusies neviena sūce!

 

Izlīdām no telts, visa apkārtne tinās pelēkā lietus dūmakā…

 

Joprojām krasti bija stāvi, tikai pakāpeniski palika arvien zemāki un zemāki.

 

Pa ceļam satikām tikai vienu vienīgu cilvēku - puisi, kurš devās pārgājienā pretējā virzienā. Apstājāmies, pārmijām pāris vārdus, un katrs devāmies savā virzienā.

 

Brrrrr, cik auksts! Mani pirksti bija nosaluši zili violeti! Jūnijā!! Kāpēc nepaņēmu līdzi cimdiņus…

 

Gluži tāpat kā vakar nojautu, kur jābūt Jūrkalnei, tā arī šodien nojautu, kur jābūt Užavai.

 

Kad koku galotnēs ieraudzīju Užavas balto bāku, burtiski iespiedzos: “Lighthouse!!!”. Lietus, aukstums un vējš bija mūs nomocījuši, tāpēc bija neizsakāmi liels prieks beidzot sasniegt Užavu.

 

Fabians pa apšaubāma paskata taciņu gribēja mēģināt uzrāpties stāvkrastā pie bākas, bet es teicu, ka otrā pusē noteikti jābūt kādai normālai takai, jo neba mēs vienīgie, kas grib sasniegt bāku. Izspraucāmies cauri milzīgajiem betona bluķiem, ar kuriem nostiprināts krasts zem bākas, un jā, atradām normālu taku, kas veda uz bāku.

 

Bākas pagalmā satikām kādu sievieti un uzzinājām, ka varam uzkāpt augšā pašā bākā! Ak, kāds negaidīts un patīkams pārsteigums! Bet šis nebija vienīgais pārsteigums, kas mūs sagaidīja, jo sieviete piedāvāja… bāku iedegt!!! Man pat sapņos nebija rādījies, ka reiz kāds piedāvās iededzināt bāku un parādīt, kā tās lampa izskatās darbībā! Protams, dienas gaismā bākuguns nešķita īpaši spoža, bet pats fakts kā tāds!! Stāvējām pie pašas bākuguns un vērojām, kā tā noteiktā ritmā iemirdzas. Un kur nu vēl skats, kas pavērās uz jūras un mežu plašumiem! Skaisti! Izcils pārgājiena noslēgums!

 

No bākas uzraudzes, kas turpat arī dzīvo (ak, cik ideāli – dzīvot bākā!), noskaidrojām tuvāko ceļu uz autobusa pieturu. Izrādījās, ka būs jāiet vismaz 30 minūtes. Kad beidzot sasniedzām šoseju, mums nebija ne jausmas, uz kuru pusi meklēt pieturu, jo zilā zīme nekur nebija manāma. Par laimi ieraudzījām vienu vecu onkuli uz velosipēda. Vecais vīrs bija varen pļāpīgs, un mums labprāt palīdzēja ar pieturvietas atrašanu. Ak, kāda neraža, Ventspils autobusu plkst. 13:26 bijām nokavējuši tikai par 10 minūtēm… Nekas, bet uzkāpšana bākā bija tā vērta! Tagad vairāk nekā stundu bija jāgaida autobuss uz Liepāju plkst. 14:49… Brrr, pēc izlīšanas un ar joprojām mitrajiem apaviem pieturā bija auksti. Sēdēju ietinusies pledā.

 

Liepājā Fabians devās 30 minūšu pastaigā pa pilsētu līdz autobusam plkst. 17:05, bet es paliku autoostā, jo mitro apavu dēļ bija uzberzušās tulznas.

 

Vakariņās bija griķi, Fabians smējās, ka Vācijā griķus var nopirkt tikai eksotisko preču veikalā, ha, ha, ha!

 

Par spīti šodienas nelāgajiem laikapstākļiem, varu teikt, ka nu esmu sev atklājusi jaunu mīļāko Latvijas piekrastes posmu Pāvilosta – Užava. Man tik ļoti patika šī krasta fragmenta vientulīgums bez cilvēkiem, bez krasta apbūves un ar skaistajiem stāvkrastiem…

This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now